pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

…jau Debesīs izvēlējos

Ne Laikam, ne ceļam beigu nav. Arī cilvēka dzīvei beigu nav. Ir pārtapšana. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un ieplūšana. Iešana pa apli. MŪŽĪGO APLI. Mūžīgā kustībā. Jautājumus izsakot un gaidot uz tiem atbildes. Sev svarīgas atbildes. Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc šajā Laikā tieši šādi un tieši šeit?
 
Aizrit stunda pēc stundas, diena pēc dienas, gads pēc gada. Gadsimts pēc gadsimta. Jautājums katrā sekundē dzīvo manī, kamēr atbildi es pati vien meklēju.  Vēl vienu apli noejot. Vēl vienu reizi savā sirdī ko tikai nojaušot. Savu likteni man nemainīt nekad, nevienā dzīvē no tām daudzajām reizēm, kad sev cilvēka vārdu ņēmu līdzi uz Zemi nākot. Es jau Debesīs izvēlējos. Būt par strautu, par ūdens lāsi dzīvības kausā.  Būt par koku, par koka zaru Pasaules vidū. Būt par tiltu, būt par tilta margām. Būt par putnu, būt par putna spārnu. Būt par durvīm, būt par durvju ailēm. Būt par logu, būt par loga rūtīm. Lai kāds varētu iet tālāk. Lai kāds varētu savas slāpes dzesēt. Lai kāds varētu ticēt un cerēt. Cilvēki tik bieži aizmirst pašu galveno, pašu svarīgāko. Tieši tad arī ir tik grūti dzīvot un iet katra paša izvēlēto ceļu. Tieši tad sajūk debess puses un koks pārstāj pavasarī lapot. Tieši tad ziemas naktīs vairs nevar saredzēt Gaismas strēles, kuras zīmē debesīs citu upju krastus. Tieši tad lūpas vairs nespēj izrunāt vārdus tik viegli kā zvaigznes vasarā smaržo pļavu ziedos. Un tieši tad ir zināt labi, ka Laikam un ceļam beigu nav. Ne šajā dienā, ne šajā gadsimtā. Pat ja cilvēki tam atsacīsies ticēt un cerēt. Es būšu tā tilta marga, pie kuras pieturēties. Es būšu tas koks zem kura noslīgt ceļos un lūgties jaunu dienu austam. Es būšu tas strauts un tā ūdens viena dzīvības lāse, kamēr sausās lūpas atkal valgas taps. Es būšu tas putns, kurš Debesīs lūgšanu uznesīs. Es būšu tās durvis, kuras atverot rīta gaisma visu telpu piepildīs. Un es būšu tas logs, kurš vēja glāstiem ļaus brīvi telpā klejot. Cik labi, ka cilvēka dzīvei beigu nav, pat ja ticība un cerība tam zūd. Ir mūžīga pārtapšana. Gadsimtu pēc gadsimta. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un ieplūšana. Viļņošanās gaismas palos. 
 
 

piektdiena, 2014. gada 12. decembris

Bezgalīgi

Pārlapoju un pārlapoju savus datorkrājumus. Varētu teikt, ka tie ir bezgalīgi. Un katrā nākošajā lapā CITS stāsts.  Vai cilvēka dzīve tāpat ir bezgalīga? Vai tai tomēr kādā vietā var likt punktu? Nē, nedomāju. Pat teikuma galā var dažu reizi punkts izpalikt. Viss turpinās bezgalīgi
                                                                                   Cik dīvaini sāk smaržot nakts.


Caur



ceturtdiena, 2014. gada 11. decembris

Ziemassvētkos

Vēl strēķītis ir jāpagaida, kad Advente ienāks mājās, pie cilvēkiem. Ja durvis būs atvērtas. Ja cerība logos sveču liesmās plīvos. Katram tas ir personīgi. Un tas nesakrīt ar kalendāro laiku. Manī jau šodien (un pat jau aizvakar) dzīvo Ziemassvētki. Pirms vairākiem gadiem piedzīvoju notikumu, kurš ar fiziskām acīm nav redzams. Piedzīvotais pārtapa stāstījumā.  Tagad par to pašai ir jāpasmaida. Tik naivs tas ir. Un tajā pašā laikā viss ir tieši tā.

http://www.draugiem.lv/zvaigznesplauksta/gallery/?aid=50787114


Vēlāk jau bija citi notikumi un citi pārdzīvojumi. Nē, ne tā ka pie zemes spiež (kaut ir arī tādi pazīstami, tam visam tieši tā ir jābūt). Cilvēka garīgais augšanas process bez tā nav iespējams. Kā zināmajā teicienā (vai latīņu?) - caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tās nav ne tik tālas, ne tik aukstas. Saule nav ne tik tāla, ne tik karsta. Cilvēks cilvēkam gan var būt gan tāls, gan auksts kā ledus, gan dedzināt tik ļoti. Varbūt Ziemassvētki tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai kādā brīdī cilvēks spētu atcerēties. Ko? To pašu. Mīlestību.

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56756155


26. novembris 10:57; 195 skatījumi
 

trešdiena, 2014. gada 10. decembris

es atkal BALTĀ Tevi saucu...

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56795511

Tevis vēl nav, tik atmiņās manās. BALTĀ.
                                                                                   Pierakstīts 3. mar 2012
Svētdienas rīts. BALTS. Sniegs. Saule. MIERS. Mežmalā stirnas ganās. TEPAT. 500 m no istabas loga. Egļu galotnes kaut vai ar roku aizsniedzamas. Tāds reljefs. Jāņu naktī ar Juri kāpām Andrupenes uguns novērošanas tornī. Vai bail? Nē. Tieši pretēji. Liekas, spersi soli un sāksi staigāt pa koku galotnēm. Mazliet, mazliet un tas pats ar mākoņiem. Tāpat kā uz Zemes. TEPAT. Vai maz ir kaut kur tāda vieta kā – tālu? Nē, nav. Ne jau km mērāma. Reiz mēs ar Juri centāmies saskaitīt – cik km ir noieti. Pilni 10 gadi strādājot mežā – mežierīcībā un tad mežniecībā par mežsargiem. Cipars tālu pārsniedz tūkstošu ietvarus. Rīga, Kalsnava, Žīguri, Balvi, Cesvaine, Tukums, Dundaga, Ēdole, Jelgava, Jēkabpils, Ludza, Madona, Daugavpils, Krāslava, Kārsava, un vēl un vēl. Un TAGAD? Kad navigācijas programma kartēs attēlo jebkuru meža vietiņu kurā ir jānokļūst, lai organizētu čiekuru vākšanu. Kad vienas dienas laikā pat gadās nobraukt turpat vai 500 km- no viena Latgales gala līdz otram. Kad rītā Saules stari pavada Daugavpils pusē, vakarā – Kārsavā.TAS IR TEPAT.

sestdiena, 2014. gada 29. novembris

Cilvēki vien esam

Cilvēki vien esam. Tik dažādi. Bagāti ar saviem darbiem un domām. Kāds labāks vai sliktāks? Taču nē. Citādāks. Cilvēks tāds pats kā es. Kā Tu. Varbūt tik dažu reizi nobijies no sava spēka, nespēkā dzīvojot kā nu spēj, prot vai grib. Nezinot no kurienes spēks tiek ik mirkli dots. Viens saka, ka no Saules, otrs – no Dieva. Es saku no MĪLESTĪBAS. No pirmavota, kurš ūdenī, ugunī un zemē dzīvo. To just varu ik brīdi. Kad acis katru rītu atveru, no nakts sapņiem citās galaktikās pabijusi.

Rīt snigs sniegs. Es jau vakar to redzēju. Pat jutu uz vaigiem saviem mīkstās pūkas. Parīt es velšu sniega vīrus. Aizparīt …

… mēs dzersim tēju siltu. Cilvēki vien esam, nosalušām rokām. Sirds? To turēt karstu ir jāspēj ik mirkli garu vai īsu. Cik mums katram ir dots šajā pasaulē dzīvot. Sargājot MĪLESTĪBAS skaisto stāvu. SEKOJOT VIŅAI pat ziemas sniegos un salā.

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56799696

*** * ***



pirmdiena, 2014. gada 17. novembris

no domas VIENAS

 

  • vakar 23:08
  • 137 skatījumi
  • Ieva Trimalniece
  • Ja vien cilvēks spētu redzēt LAIKU! Cik daudz kas taptu mazs un sīks. Un lielais atvērtots kā rozes zieds. Taču cilvēks par agru, vēl par agru to rozi vaļā plēš. Tad lai paliek tā, tieši tā. Laiku pulkstenī redzot kā vienīgo dzīves vērpēju. Nesteidz, par agru Tev JAUNU pasauli radīt. No domas VIENAS.Tevī domu spiets nebeidz dejot bezprāta deju.Ļauj Saulei rietēt šovakar...
     
    

    svētdiena, 2014. gada 16. novembris

    Kārlis Skalbe

    „Izkopjot nacionālo GARU* - cik stiprs būs šis gars, tik stipra un DZĪVĪBAS* spējīga būs Latvija"
    Kārlis Skalbe

    *izcēlums mans (Ievas)
    

    pirmdiena, 2014. gada 10. novembris

    Pilnās kupenās

    Nē, es nekliegšu uz tā ielas stūra (kā pazīstamā dziesmā vārdi skan) : „Es Tevi mīlu”. Un veltīgi no manis saldu dzeju ir gaidīt. Par skūpstiem saules rietā zem ievu zariem. Es labāk istabu izslaucīšu. Un drēbes izmazgāšu. Ar rokām (man joprojām nav veļas mašīnas). Es labāk pēc malkas aiziešu (man joprojām nav gāzes vai elektrības plīts). Primitīvi dzīvoju? Starp vilkiem un aļņiem. Starp kokiem un apartu zemes strēli pie kaimiņu mājām. Pie dīķa zalkši dzīvo un mazliet tālāk arī odze (tā nav tiesa, ka abi kopā nav redzēti). Es zinu kur viņi dzīvo un neeju tur pēc bailēm (kuras arī man kā visiem cilvēkiem ir). Taču ja Tev būs drosme tos trīs (vai tas ir tik daudz?) kilometrus pie manis ciemos atnākt no autobusa pieturas, tad parādīšu kur mežā naktsvijoles aug. Uz bruģa tās velti Tu meklē, savu laiku tukšā izmetot. Kliedzot pēc vārdiem, kurus kāds Tev teiktu : „Es Tevi mīlu”. Gribi tos dzirdēt? Gribi tos just? Gribi tos redzēt?

    Nāc, naktī vistumšākajā. Kad kājas ceļu nespēj atrast. Un visi tramvaji ir no sliedēm nogājuši. Pa ceļam (tas nekas, ka tumša nakts) palūkojies – vai ķirši jau zied? Man šķiet, ka pilnās kupenās.

    
    

    piektdiena, 2014. gada 3. oktobris

    Citus man nevajag


    Šodien es vilku goda drānas mugurā, ejot pavadīt pēdējā gaitā kaimiņienes tēvu. Jau cienījams vecums, 80 gadi. Rīt es vilkšu darba drānas mugurā, pēc rīta vēlēšanu iecirknī, braucot lasīt ozolu zīles Piļoru ozolu audzē, kurai ir apmēram 200 gadu. Arī kokam ir savs laiks dots dzīvot VERTIKĀLI. Horizonts un vertikāle veido mūžīgo laiku. Uz šo domu mani uzvedināja šodien dzirdētais sprediķis bēru dievkalpojumā. Tā būtu jābūt. Ka cilvēks apzinās savu dzīvi visā pilnībā. Tā nerodas pati no sevis. To nedod tikai materiālie labumi. Tā nav tikai mīlestības jūsma jaunībā un nav tikai bēdas vecuma galā. TĀ ir vertikāles un horizonta krustojums. Vidus punkts. Var teikt – krusts. Var teikt – dievkalpojums.  Var teikt – svētceļojums. Var dažādi to vārdā nosaukt.

     Vienu dienu goda drānas un citu dienu darba drānas. Bet katrā dienā SEVĪ SAGLABĀJOT to vertikālo virzienu. Mana dzīves privilēģija ir  katru dienu būt Dieva Baznīcā 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā un tā visu gadu. No ziemas rītiem līdz rudens naktīm, kad mēness aiz loga mani sauc sev līdzi. Vakar, nākot mājās no Liuku kalna, pie kaimiņu mājas apstājos un kādu laiku vēroju kā liepas lapas ar vieglu šalkoņu krīt zemē. Kā lietus. Naktī bija salna. Man tieši aiz muguras meža malā burbuļoja rubeņi. Tos es dzirdēju arī pēc saules lēkta, kad no lielceļa kāpu lejā ielejā.  Saule no mežu HORIZONTA iznira kā apsolījums skaistai dienai. Saule kāpj augšā ļoti strauji. Tās ir skaitītas minūtes, kurās pat nevar izdomāt dienas plānus. Un pat nevajag. Tas brīdis, kad cilvēks ar acīm var redzēt KĀ KRUSTOJAS vertikāle un horizonts, tas brīdis nav domāts vārdiem un domām.

     Jā, šodien sešos vakarā Latvijas dievnamos 10 minūtes skanēja zvani. Rīt visa diena būs tāda, kad vertikāle un horizonts krustosies. Rīt manā jaunajā pasē būs viens zīmogs. Un pēc tam braukšu lasīt ozolu zīles. Kokiem ir jāaug un jābūt maniem sargiem. Citus man nevajag.

     PILNA galerija ir šeit:

    trešdiena, 2014. gada 1. oktobris

    Vēl šajā gadu tūkstotī…


    Vēl šajā gadu tūkstotī. Matu cirtās zīda lentas. Krinolīni, žabo, mežģīnes. Sprādzes, brošas, pogas. Ar dimantiem. Rupji apstrādātas. Cik jau katram tas maciņš biezs. Bikšu staras. Garas, īsas. Plēstas, asu vīli gludinātas. Kā kuram statuss prasa. Lins, kokvilna, zīds, šifons, saru deķis. Vēl šajā gadu tūkstotī TĒLS posts tiek ikdien. Lūpiņas koši sārtas, zīmogredzens uz pirksta. Lakas un krāsas. Škēres un ķemmes. Spoguļi. Gar sienām no grīdas līdz griestiem. Mazs, apaļš rokassomiņā. Kāds varbūt arī plīst.

     Vēl šajā gadu tūkstotī…

    Un tad viens burvju mājiens un IT VISI ŠIE TĒLI IRST. Paliek vien spārni. Balti vai melni. Kā kuram mums pašam lemti.
     

    otrdiena, 2014. gada 30. septembris

    Tukšā NAV

    Reizēm cilvēks vēlas rudens salnas izbēgt un ziemas spelgoņu nejust. TAČU! Tas ir tieši laikā un vietā. Lai būtu LAIKS „paldies” pateikt ievu baltajām kupenām. Par skūpstiem saldiem zem ievu zariem sargājošiem. Un tām cerībām, kuras zem lapām sāk savu atpūtas vietu rast, lai būtu LAIKS piepildītām tapt. Nekas nav nejaušs un nav lieks. Ne rudens salnas, ne ziemas baltās naktis. Dabā tukšā LAIKA nav.

    

    pirmdiena, 2014. gada 29. septembris

    Rītdienas smaids


    Kā viegla pieneņpūka Tavs skūpsts nolaižas uz lūpām manām. Kā tauriņš no ziedu pļavām tālām kalnu ielejā. Tik trausls tauriņa pieskāriens Tavs. Kā baidoties man darīt pāri. Tavas lūpas ir vējos tapušas asas un no okeāna šļakatām sāļas. Bet tas varbūt no Tavām asarām, kuras raudātas vienam tālu no mājām šķirtam.

     Kur Tavas debesis ir? Manā sirdī. Kur manas debesis ir? Tavā sirdī. Starp Tavu un manu varavīksne tiltu slien. Vējš stabulēs dzied. Par mums. Tava un mana sirds. Tā viena ir. Kaut cilvēki mēs divi esam un dzīve katram mums sava tāpat ir.

    Pa mēness staru es uzkāpšu pie Tevis. Pa mēness staru Tu uzkāpsi pie manis. Un mēs satiksimies VIDŪ debesīm. Tavas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tālām, tālām zemēm. Manas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tuvām, tuvām zemēm. Tavās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lietus lāsi pašā zieda vidū. Manās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lāsi vidū. Tu un es. Tev un man. Viena putna spārni esam abi. Viena putna dvēsele. Kaut divi cilvēki mēs ar dzīvēm divām.

     
    Es būtu Tevi sagaidījusi. Bet Tu pagriezies un izzudi zvaigžņu ceļos. Man vien palika acīs Tavs rītdienas smaids. 
     

    sestdiena, 2014. gada 20. septembris

    Kaut kur uz Piena ceļa


    „Cilvēki par pasauli nezina neko, tikai nojauš” Sandra Vensko

     Domāju šiem vārdiem līdzi un ļauju tiem klusi iet tālāk. Uz Zemes otru pusi. Kur tāpat kā manā malā puķes zied ziediem košiem. Mana mala? Vai uz Zemes kāda ir mana? Tas viens sprīdis pie Tavas kurpju pazoles, kura aizvakar dejoja stepu. Bet parīt tas būs viens solis līdz Tava loga palodzei. Un šodien? Šodien kaut kur uz Piena ceļa.
     
     
     

    piektdiena, 2014. gada 19. septembris

    Pāri upei


    Šis IR LIELS LAIKS, kad ir jāpāriet pāri laika UPEI, bez tiltiem un margām. Pa viļņiem vien un uz pirkstu galiem. Izvēle? Nav dota. Vai pareizāk, TIEŠI TO esam izvēlējušies. Paveikt nepaveicamo.

     
    Kā veikt to? Šaubas un bailes zemē noliekot. Otra roku savā plaukstā paņemot. Lai kādā ādas krāsā tā būtu. Un vārdus aizmirstot : "tu man svešais no citas zemes malas". Atceroties, ka VISI NĀKAM no vienām mājām un dodamies TAGAD uz tām atkal.

     
    PĀRI UPEI
     

    ceturtdiena, 2014. gada 18. septembris

    Un TOMĒR!


    Kā tie mākoņi rodas? Kā kalnus tik žilbinoši baltus veidot var? Kā cilvēks otru cilvēku mīlēt spēj un var? Kā naidā degt un graut akmeņu pilis? Kā zeme radīta tika un kad tas bija? Vai maz bija? Vai tie mākoņi maz ir un cilvēks? Vai cilvēks dzīvo un kad tas ir, bija vai būs maz kad? Kad visas pilis drupās būs, vai tad dzīvos? Un vai mīlēs otru cilvēku? Vai būs ko mīlēt? Planēta ir tik ļoti maza, kaut liela šķiet. Nē, tā tikai liela šķiet. Patiesībā planēta ir mazāka par manu puķu dārzu. Vēl mazāka par ķirbi un ābolu. Es varu to plaukstā paņemt un samīļot. Ja spēju to. Bet ja nē? Bet ja nē? Bet ja nē? Tad veltīgi Dievs sen agrāk pasaulē zemi laida. Tad veltīgi tie mākoņi tās baltās pilis slej. Un veltīgi ir otram cilvēkam maizi dot. Ūdens krūzi sniegt.

    Kā iemācīt mīlēt, lolot un sargāt pašu dārgāko? Cik man vēl dzīves dzīvot basām kājām pa ledu ejot? Un uguni plaukstās nesot. Sāp? Protams sāp. Mans nespēks sāp. Ne krustā sišana sāp, bet nespēks mīlestību sargāt. Un tomēr! Man ir jāspēj nosargāt. Arī šajā gadu tūkstotī kaut vienam cilvēkam mīlestību iemācīt. Kaut vienam vienīgam parādīt tās baltās pilis debesu tālēs, kurās tumši zilās zvaigznes dzīvo. Jā, zvaigznes dzīvo, to zinu es pati, tur manas mājas ir. Vai cilvēks dzīvo to nezinu gan es. Un tomēr! Kaut vienam vienīgam man iedot paturēt planētu plaukstās, lai just var KĀ TĀ TIKA RADĪTA!

    trešdiena, 2014. gada 17. septembris

    Un rīt kopā mēs


    Vai Tu proti ne ar vārdu, ne ar rokām otru aizskart? Es? Mācos, sūri mācos. Jau lūpas sūrst no neizrunātā. Jo Laiks tam savus vārtus lēnām ver ciet un man nepaspēt visus vārdus palaist vēja šūpolēs vietu rast. Vairs nepaspēt, tāpēc eju ziedu sēklas vākt. RĪT tās ir jāiesēj manās jaunajās mājās. Jau vakars nāk ātriem soļiem. Man ir jāpaspēj visas sēklas savākt, no visām dobēm. Lai pietiek pasaulei. Lai pietiek Tev un pietiek aiz okeāna arī tāpat visiem ļaudīm.

     
    Vai Tu proti smaidīt no klusuma pieskāriena? Es? Mācos. Nu jau viegli mācos no tauriņa spārniem zeltu sev nevēlēties nemaz.

     
    Vai Tu proti lūgt par otru, kam sirds ir neticībā aizmigusi? Es? Mācos, sūri mācos. Pie sveces acīm savām acīm ļaujot Gaismu pieturēt. Uz sekundes miljono  daļu. Tikai tik daudz ir ļauts atpūtā sev ceļu stāt. Lai  tad atkal tās sēklas vāktu. Līdz naktij man ir jāpaspēj.

     
    Redzu, kā Tavu lūpu kaktiņos lēnam smaids klusumā plaukst. Vienu puķes sēklu es iesēju jau šodien. Rīt tās citas iešu sēt.  Un rīt kopā mēs mācīsimies ne ar vārdiem, ne ar rokām pasaulei pieskarties MĪLESTĪBĀ.

     

    otrdiena, 2014. gada 16. septembris

    Tīši netīši

    

    mana otrā grāmata "Zvaigznes plaukstā"



    grāmata maksā 6 Eiro, izsūtu pa pastu; ar pasta pakalpojumiem kopā 8 Eiro

    RAKSTĪT man uz draugiem.lv profilu:

     
    Pārliecies pār avota dzidro spoguli un paraugies ko tavas acis tur rauga. Ziedu pļavās bites saldo nektāru vāc – maziem bērniem kārumam. Meža laumas plīvuru auž – līgavai kāzu dienai. Turpat blakus mākoņu spilveni mīksti top – sirmai māmuļai kur atpūtā mieru rast. Ūdenskrituma šļakatās cēli baltais zirgs savas krēpes skalo – mazam zēnam acis mirdz veroties savā draugā.

    Vai zini, mans mīļais draugs, kas tas par brīnumdzidro avotu? Kurā viss top? No gaisu gaisiem, no saules staru zelta dzīpariem un rožu ziedlapām.

    TĀ IR TAVA SIRDS!

    Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010
    Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
    200 lpp. cietie vāki.
    ISBN 978-9984-29-214-4

    sestdiena, 2014. gada 13. septembris

    Vai nāksi man līdzi?

                                                                                                                  „Tu skaisti raksti”
    Tā saka daudzi. Taču vai tas ir tik svarīgi? Cik skaisti es rakstu. Mana sirds ALKST kā cita. Lai mēs kopā kalnā kāptu visaugstākajā un tad Tu teiktu – cik PASAULE ŠĪ IR SKAISTA! Tad maniem vārdiem, ko pasaulē nesu, tikai tad tiem ir jēga. Nesaki man kā es rakstu, jo arī man ir noguruma garās stundas, kurās vēlos viena būt. Arī man piena putra pāri kaltiņa malām kāpj un pa durvīm bēg prom. Kaķis to laimīgs ķer un spēles sāk turpat uz durvju sliekšņa.

    Mana sirds alkst kā cita. Ka kopā dzelmēs visdziļākajās nolaidīsimies un tu teiksi – kādas bagātības še lejā mīt. Tu smaidīsi un lūkosies manās acīs. Man pretim sniedzot kādu mazu nieku. Tas Tavs prieks, ka atradi savas DZĪVES skaistumu, ka atklāji savu sirds bagātību un plašumu.

    Rīt es visas savas debesu pļavas izstaigāšu. Vai nāksi man līdzi?
    

    piektdiena, 2014. gada 12. septembris

    Šoreiz arī mani darbi ir lasāmi "Rēzeknes almanahā"

      Vai drīkst? Es izkāpšu tieši šajā dzīves pieturā. Kurā laternas dziest rītausmas maigumam atnākot. Vēl diena ir tālu. Saule tik tikko ver plakstus. Jā, es izkāpšu tieši šajā dzīves pieturā. Tajā viss vēl tikai būs. Diena vēl nāks un vakars aiz tās. Un tad jau nakts sev līdzi sauks. Bet pagaidām no tā visa vēl klusa nojausma tik lāso no koku zariem, lapām, stumbriem. Jā, šī ir visskaistākā dzī ves pietura. Es uzkavēšos šeit kādu brīsniņu mazu. Vienu gadu simtu. Ja liekas - manis trūkst - rītausmā pasauc. Klusu balsi. Un klusiem soļiem atnākšu es. Vienu mazu Saules rotu plaukstā nesot. Krāj tās vienu gadu simtu kristāla traukā. Sirdī savā. Un pēc tam? Pēc tam ...

    ... Saules dārzā basām kājām staigāsim abi.
     

     

    ceturtdiena, 2014. gada 11. septembris

    Aicinām apmeklēt dzejas almanaha „Rēzekne – 2014” atklāšanas svētkus

    http://rezeknesnovads.lv/aicinam-apmeklet-dzejas-almanaha-rezekne-2014-atklasanas-svetkus/


    12.septembrī pulksten 14.00 Rēzeknes novada pašvaldības lielajā zālē notiks literārā almanaha „Rēzekne – 2014” prezentācijas pasākums. Kā pastāstīja izdevuma kuratore Olga Orsa, šī būs jau 17. grāmata, kas piepildīta ar vairāk nekā 70 Latgales, Latvijas un arī ārvalstu literātu darbiem par Latgali un Rēzekni: „Katram almanaham cenšamies atrast ko īpašu un vienojošu – šoreiz tie būs Latgales pieminekļi. Dzejnieki savos sacerējumos apjūsmo gan dzejnieka un mākslinieka Antona Kūkoja atveidojumu bronzā, gan akmenī cirsto rakstnieka un literatūrzinātnieka Jurija Tiņanova bisti un, protams, arī Latgales simbolu – pieminekli „Vienoti Latvijai”.”
    Jāatzīmē, ka pēc prezentācijas almanahs nenonāks pārdošanā. To saņems atklāšanas svētku dalībnieki, publicēto darbu autori, kā arī Rēzeknes novada un pilsētas skolas un bibliotēkas.
    Līdzekļus grāmatas iespiešanai piešķīruši pastāvīgie almanaha sponsori – Rēzeknes novada dome, Rēzeknes pilsētas dome un a/s „Rēzeknes autobusu parks”.

    

    trešdiena, 2014. gada 10. septembris

    IR

    kā nav sākuma, tā nav beigu. Cilvēks gan mēģina sākumu un beigas noteikt, taču ... tas nav iespējams. Pasaule ir daudzkārt citādāka kā mēs to iedomājamies un par varēm cenšamies ar vārdiem aprakstīt. Romānos un dzejā. Nē, tas ko aprakstām - tās ir mūsu iedomas par pasauli, kuru IR radījis Dievs.

     
     
     
    Laimas Putniņas datorsalikums
    

    otrdiena, 2014. gada 9. septembris

    Patiesībā

    Patiesībā...

    ... šī apaļā rotaļu bumba, kuru saucam par Zemeslodi, ir ļoti trausla. Tā tikai liekas, ka stipra un milzīgi liela. Patiesībā cilvēks ir muļķis to neapzinoties. Naivas mīlas dzejas rindas, naivi solījumi par draudzību īstu, dziļu. Naivi smaidi "labi būs". Naivi sniegpulkstenītes ziedēt sāk. Es redzu kā tām salst. Es redzu kā cilvēki rotaļājas ar apaļu bumbu, kuru saucam par Zemeslodi, par mājām savām. Tikai tā nav naiva rotaļa, nav naivi smaidi un nav naiva atzīšanās mīlestībā. Patiesībā viss ir stipri citādi. Man dreb rokas turot šo bumbu sev plaukstās. Jo tik liela muļķība ir vietu atradusi cilvēku prātos un sirdīs. Rotaļāties ar pasaules pastāvēšanu. Jā, tieši tā! Pastāvēšanu. Stāsta, ka pasaule esot mūžīga un visums esot mūžīgs. Patiesībā viss ir stipri citādi. Un es klausos Tavas naivās mīlas dzejas rindas acīm bezgala skumjām. Tu nedzirdi zemes pukstus, tu nejūti kā viņai tieši tagad sāp. Es lūdzu Tevi, ieklausies…

    Tur pašā kodolā elpo TAVA sirds. Jā, Tava gan. Un tai ļoti sāp Tava muļķība, Tavs neprāts, Tavs naivums par lietu patieso dabu. Piedod, es pašlaik neieklausīšos Tevis uzrakstītajās mīlas dzejas rindās. Tās tiešām ir muļķīgas. Pašlaik, kad tik auksta zāle sāk dīgt. Man jāpaspēj tai savu elpu pāri klāt, lai puķes šai pavasarī ziedēt spētu. Ja vari, ja spēji, ja gribi palīdzi, lūdzu man. Patiesībā cita nekā svarīgāka pašlaik nav. Viss cits rīt un aizparīt būs.
                                                                                                                                                                                                                                                                                                     
    

     

    pirmdiena, 2014. gada 8. septembris

    "Vēlies, tikai vēlies."


    "Vēlies, tikai vēlies." - kamēr šī dziesma skan, es klusi pie sevis lūgšanu lūdzu. Par klusumu, kas sirdij svētību dod. Man un Tev. Mums. Vai vēlies to sadzirdēt? Vai vēlies tajā veldzi rast? Prātam savam no pasaules tukšajām pļāpām. Sirdij savai no izdomātām mīlestības spēlēm. Dvēselei savai no izžūstošām upēm, kurās atspulga nava.

    Es klusi lūdzu.

    Ieklausies cik DZIDRI klusums skan. Tā zāle dīgst un dvēsele dzied. Tā koku lapas raisās no zara un sirds mierā smaida. Tā smilts grauds vakara rietā teiku stāsta par aizlaikiem seniem un prāts to atcerēties spēj.

    "Vēlies, tikai vēlies" - dziesma skan un klusuma dārzā sāk pazemes strauts virszemē plūst.

    4. augusts 20:27, ceļojuma laikā
     
     

    svētdiena, 2014. gada 7. septembris

    Iet un iet


    Stāsta, ka smiltis nesaglabā pēdu nospiedumus. Un pat akmens ne. Taču tā nav tiesa. Tieši smiltīs vislabāk pēc gadu tūkstošiem cilvēku pēdu nospiedumi ir it LABI REDZAMI. Jā, citādi tos redzam ar šodienas acīm SAVAS DZĪVES TAD TOREIZ. Kaklā sāk kņudēt un negribas projām vairs iet no vietām tik labi zināmām. Kaut smiltis ŠODIEN JAU ir citas tās, kurās TOREIZ es basām kājām gāju. Roka pieskaras akmens mūriem un tik ļoti silti top. Gribas palikt, gribas par mūru to kļūt. Kaut gadu simti tik ātri manos matos vēja dziesmas pina. Vairs ne vairogs un šķēps manās rokās un ne arēnas smiltis acis grauž. Ne vairs kvēlā uguns liesma pēdām glaužas klātu. Tā bija TOREIZ TAD. Es nevaru Laika ratu atpakaļ griezt ne par sprīdi. Varu vien SAVAS DZĪVES NOSPIEDUMUS smiltīs ar acīm glāstīt. TAGAD. Un piedošu lūgt vējam par aizmirstajām dziesmām. Noaujot tik neērtās kurpes un liedagā basām kājām iet un iet...

    1. augustā 19:28, Ieva Trimalniece, ceļojuma laikā
     

    sestdiena, 2014. gada 6. septembris

    VIENMĒR


    Vai pasaules vēsture ir tāda kādu to esam no mācību grāmatām apguvuši? Noteikti NĒ! Tā ir pavisam citāda. Ne tikai kā faktu materiāls, bet vēl vairāk kā katra cilvēka CEĻŠ no baiļu ielejām uz drosmes kalnu gālēm. Bez sāpēm tās nav sasniedzamas. Un reizēm ir jāiziet cauri nodevības vārtiem. Nonākot pie piedošanas strauta, kurā tieši Tu savās plaukstās ūdeni sniedz savam nodevējam. CEĻŠ. Vienmēr kalnup vijas. Pretī Saulei, pretī debesīm un zvaigznēm vistumšākajā naktī.

    Ie.Trimalniece, pierakstīts ceļojuma laikā Francijā, šajā vasarā
     

    piektdiena, 2014. gada 27. jūnijs