Cilvēki vien esam. Tik dažādi. Bagāti ar saviem darbiem un domām. Kāds labāks vai sliktāks? Taču nē. Citādāks. Cilvēks tāds pats kā es. Kā Tu. Varbūt tik dažu reizi nobijies no sava spēka, nespēkā dzīvojot kā nu spēj, prot vai grib. Nezinot no kurienes spēks tiek ik mirkli dots. Viens saka, ka no Saules, otrs – no Dieva. Es saku no MĪLESTĪBAS. No pirmavota, kurš ūdenī, ugunī un zemē dzīvo. To just varu ik brīdi. Kad acis katru rītu atveru, no nakts sapņiem citās galaktikās pabijusi.
Rīt snigs sniegs. Es jau vakar to redzēju. Pat jutu uz vaigiem saviem mīkstās pūkas. Parīt es velšu sniega vīrus. Aizparīt …
… mēs dzersim tēju siltu. Cilvēki vien esam, nosalušām rokām. Sirds? To turēt karstu ir jāspēj ik mirkli garu vai īsu. Cik mums katram ir dots šajā pasaulē dzīvot. Sargājot MĪLESTĪBAS skaisto stāvu. SEKOJOT VIŅAI pat ziemas sniegos un salā.
https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56799696
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru