… tur, ārā tumsā

Turpinot : http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2017/12/esmu-izvelejusies.html

"Debesis ir tuvu klāt - un PATIESĪBA nav tur, ārā". I.N.

 

Pasaule tur, ĀRĀ un pasaule tur, IEKŠĀ. Vai tāda robeža pastāv, kura TĀS DIVAS šķir? Un cik plata tā vai šaura kā laipa vai kā tilts? Vai loga vēsais stikls, kuram pāri mana roka slīd? Vai klusā balss Tavās krūtīs, kuras ieelpo gaisu no ārpasaules. (lūdzu Tevi, šajā brīdī tik nepiesauc Dievu vārdā, Tu melosi tad). Dvēsele klusi runā uz Tevi bez vārdu kolonādēm. Tā Tev stāsta par VISU PASAULI KĀDA TĀ IR. Veselumā. Vienotībā. Gan skaista, gan skarba, gan Tevi kāds mīl un jau pēc mirkļa nodod. Tā jau IR tā patiesā pasaule visa, kur nepastāv "tur, ārā un tur, iekšā". Robežas ir ilūzija, kuras kādos vārdos vēlamies saukt. Jo neprotam (esam aizmirsuši) acīm aizvērtām Sauli aizdegt debesīs. (lūdzu Tevi, arī šajā brīdī Dievu vārdā nepiesauc, atkal melosi tad). Nav, nav nekā kas pasauli daļās divās, vairākās spētu šķirt. Ne vēsais loga stikls, ne laipa šaura vai tilts platu, gludu margu skauts.

Tavas lūpas, tavas acis un tava āda vieno pasaules, kuras vienā laikā ir ārā un ir iekšā. Visas robežas ir acu māns, ilūzija skaista, kurai ticēt ir ļauts cik ilgi vien spēsi aizmirst. Aizmirst kā pasauli radīji pilnībā un ļāvi tajā vietu katram savu rast. (lūdzu Tevi arī šajā reizē Dievu vārdā nepiesauc, tik bieži Tavas lūpas melos aizmirst ko dvēsele Tev stāsta, bez vārdu kolonādēm. Vienkārši lūkojies manās acīs un skaties.).

Cauri sniegpārslu dejai lūkojos Tavās acīs. Tavas acis, manas lūpas, Tava āda, manas rokas. Tava ieelpa, mana izelpa. Mana ieelpa un Tava izelpa. Viss kopā, viss viens, veselumā. Cauri sniegputenim dzirdu Tavu balsi, kura no dvēseles plūst, ne lūpām. Cauri vēja dejām un krusas graudiem asiem redzu Tavu stāvu, citā Laikā un citā Telpā. Tu biji es un es biju Tu. Tu dodies pa tiltu pasaulē prom, meklēt mani. Viens mirklis un viss pārtop. Šajā Laikā un šajā Telpā. Vai nu atradi mani? Vai atradi sevi? Vai apjauti, ko ceļā savā sastapi un zaudēji ko? Vai ļāvi citiem mīlēt dzīvi? Un sev, sev vai ļāvi pateikt “paldies” tam cilvēkam, kurš Tavā ceļā akmeņus izbēra, tieši Tev priekšā?

Tur, iekšā bieži Dievu vārdā piesaukt protam un spējam laikā un nelaikā. Tur, ārā vēl biežāk Viņu ne redzam, ne dzirdam, vien noraidām. Robežas savas liekam, garām paejam un pasauli dalām daļās divās, vairākās. Sakot: patiesības tur, ārā nav. Kāds logā akmeni iemeta un vējš telpu visu piepildīja ar ko tālu, aizmirstu. Tikai kalnu gālēs tā gaiss var smaržot, nekur citur uz Zemes šīs.

Mans vārds ir Tavs. Tavs vārds ir mans. Pasaulē it viss ir vienots vienām saitēm, vienas elpas savienots. Tur, ārā ir vienlaicīgs ar tur, iekšā. Vienotībā, veselumā, viens. Dvēsele to zina, atceras un pasaulei dāvā Gaismas lāses. Kad cilvēks uzsmaida otram, kad piedod otram, kad pasaka “paldies” tam, kuru nīst un no kura baidās. Laiks visas robežas (iedomās izlolotās un prātā apstiprinātās) vienā smilšu graudā iemet. Tu lūkojies savā plaukstā un brīnies par to. Kur palika manas bailes, kur zuda manas šaubas, kur tās izgaisa? Tās vienkārši pārtapa par vienu smilšu graudu. Viens mirklis un viss pārtop. Citā Laikā un citā Telpā. Vai nu atradi sevi pasauļu vidū, starp nakti un dienu? TUR ir sākums un gals visai matērijai, visam ko redzam sev apkārt acu skatiena attālumā.

Cauri sniegpārslu dejai lūkojos savās acīs … tur, ārā tumsā.

 

esmu izvēlējusies ...

Monētai ir divas puses. Averss un reverss. Un katrai ir savs raksts, kuras šķir josta. Vai tomēr vieno? Pagrozi pirkstos uz vienu un otru pusi un katrā reizē acis lūko vienu no diviem rakstiem. Aversā vai reversā. Un starp tām divām pusēm tā šauri šaurā josta. Starp "jā" un "nē". Nav iespējams vienlaicīgi redzēt abas puses, abus rakstus, ja vien tās nav divas monētas.

Katrā laikā (dzīves) ir savi raksti un savas zīmes, kurām cilvēki seko. Seko, jo zināma drošība ir kā garants, ka viss būs un ir labi. Ceļam katrā pusē ir savi zināmie grāvji, reizēm aizauguši ar zāli, reizēm ...

Šobrīd viss mainās tiķ ļoti, ļoti. Un katram ir izvēle ko darīt ar to monētu. Nekur nav teikts, ka visam dzīvē ir jābūt obligāti un rāmjos iesprostotam. Ne attiecībām ar otru/citiem cilvēku/iem, ne atbildībai kā pārsējam pār sen sadzijušu brūci (tās jau tik sen, sen vairs nav) ne kafijas krūzei no rīta. Kafijas vietā var būt rūgušpiena krūze un viss pārējais tāpat citādā veidolā. Izvēle TIEK dota, jo notiek cita veida procesi ik katrā cilvēkā. Var neko nemainīt, vienkārši sekojot jau sen, sen zināmiem ceļa rādītājiem. Pa labi, pa kreisi vai pa vidus ceļu. Var arī tā. Un var izvēlēties lidojumu. No kraujas malas. Debesīs nav ceļa rādītāju, viss notiek brīvā lidojumā, viss mainās acu mirklī un attālumi starp planētām ir vien viens elpas vilciens.

Elpas vilciens. Elpot. Viegli un brīvi. Ir mazliet bail? Tas nekas, tas tikai pirmajās mūžības lietus lāsēs tā ir. Pēc tam tas ir tik viegli un tik dabiski. Neiespējami? Tā prāts to saka, jo jau cik mūžības cilvēka dzīve ir ritējusi četrās istabas sienās un bieži logiem ir tikuši priekšā aizvilkti aizkari. Jā, skaisti un rakstaini, taču Debesis aizsedzoši. Taču ne sienas savas mājas istabām jājauc nost, ne skaistie aizkari jāplēš nost. Ne durvis jālauž laukā vai otrādi, pasaules priekšā tās jāaizver (lai Sahāras putekļi paliktu tur tālajā zemē).

Dvēselei nekas nav neiespējams. Tā vienkārši iepazīst dzīvi visā tās daudzveidībā, piedzīvojot it visu. Tik reizēm prāts par daudz iejaucas un augstas barjeras liek. Nedrīkst, nav atļauts - ir aizliegts. Nav atļauts mīlēt - ir atļauts ciest un mūros smakt, pēc gaisa un baltajām debesīm. Ir tikai trīs ceļi dzīvē doti. Pa labi, pa kreisi un taisnu taku iet. Barjera pēc barjeras, mūris pēc mūra. Tā gadsimts pēc gadsimta aizrit, aizmirstot un noliedzot. Baltās debesis, putna spārnus un vēju, brāli savu.

Pagrozu pirkstos monētu, tās raksti acīm skaisti šķiet. Jā, nē. Balts, melns. Nav atļauts, ir atļauts. Averss, reverss. Zinu, pat ļoti labi zinu, ka debesis nevar nopirkt par naudu. Lai arī kāds būtu nomināls uz monētas un lai arī kurā valstī tā būtu kalta. Zinu, pat ļoti labi zinu, ka debesīs nav ne ceļa rādītāju, ne norādes citas. Viss mainās acu mirklī un vistuvākā planēta ir viena elpas vilciena attālumā, no manis.

es elpoju, vienkārši elpoju un ļaujos kritienam. esmu izvēlējusies ...

 

 

Pat neaizdegtas

Tā visu dienu sniga, nepārejoši. Ko apsolot man un Tev. Vai šo solījumu sadzirdēsim? Vai spēsim vienkārši tapt? Vienkārši savās domās un rīcībā. Ne pār otru lepnībā savu galvu celt “man, mans, man, mans”. Un ja azaidā otram kā trūks, vai spēsi otram dot? Ne sev raust vairāk un vairāk. Kā tad trūkst? Ja godīgi, tad visvairāk trūkst vienkārša prieka un vārdu vienkāršu. Par sveču ziedēšanu (!) Tavās un manās mājās virtuvē uz galda. Nepārteicos gan. Sveces baltiem ziediem zied, ne raud vai skumst. Vai Tavas jau zied? Vai Tavas jau ceļu uz mājām klāj ar baltu, baltu prieku? Par lēni pār lūpām nākošo “piedod”. Par otra sacīto ”būs labi”.  Par rokas pieskārienu vēsajam loga stiklam. Ziema šogad būšot barga. Neminu to, nezīlēju kā būs. Koku lapas visas nav zemei atdotas pārtapšanai. Par ko lapas pārtop rudens naktīs aukstās? Vai drīkst es minēšu, pat zinot nekļūdīšos nemaz, nemaz?  Tās pārtaps varavīksnē tieši virs Tavas mājas un baltos gulbjos, kad tie atgriezīsies. Par kartupeļa ziedu taps un liepu ziedēšanā kamenes noreibs. Par Saules pirmo soli līču pļavās Saulgriežos. Un balts piens tas būs, putojot slaucenē. Mazliet vēss rīts ar miglu virs ezera un acīs Tavās viena asaras lāse. Par daudz būsi Saules lēktā lūkojusies.

Nekļūdījos taču, vai ne? Sveces tik vienkārši spēj uzziedēt pat neaizdegtas ar uguns liesmu.

 

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=64590790

25.oktobris 2016

 

 

 

Tik ļoti vienkārši tas viss ir …

(…)Man pie kājām lēnām sāk snigt. Balts, skaidrs sniegs. Skaisti?(…)

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2017/11/par-tevi.html

Tas bija naktī. Sniegs pirmais. Šorīt jau ir otrais sniegs. Rīt būs jau cits sniegs. Varbūt jau ar zemi sajaucies, varbūt baltāks kā šodien. Pa puķu dobi bars putnu lēkā. No kurienes tie uzradās? Kā no zila gaisa. Un pats gaiss cauri mājas sienām smaržo pēc prieka. Liela prieka. Par ko gan? Vai ir svētku kāda diena? Nē, tas nav svarīgi nemaz, tā svētku diena. Tās būs mazliet vēlāk. Tumšajās novembra dienās, kad sveces būs māju logos kā aicinājums. Kā solījums. Ka mīlēsim savu zemi mums doto svēto. Nepārteicos gan. Zeme mums dota svēta un sargājama ļoti, ļoti. Kā pats pirmais sniegs, kurš naktī ir atnesis baltu prieku. Prieku par tiem ziediem, kuri plauks citu gadu. Un gulbjiem, kuri atkal atlidos uz meža ezeru skaisto. Lapām, kuras citā gadā atkal visu zaļā pasaulē pārvērtīs ap manām mājām. Tagad ir balts sniegs kā solījums, kā aicinājums. Mīlēt tumšās novembra naktis. Vari ticēt un vari neticēt. Naktīs gaisma rodas no nekā, no zila gaisa, no Tava  siltā skatiena un plaukstas pieskāriena zemei.

Tik ļoti vienkārši tas viss ir …

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=64576842

 

 

 

 

 

Par Tevi

Ik sekundi, ik mirkli. Mēs izvēlamies savas dzīves puses. Balto un skaidro. Pelēko un duļķaino. Ziedi mums ceļu rāda. Lūdzot tik vienu vienīgo par pieredzi sev gūt. Taču cilvēks var brīvi izvēlēties arī klupt un krist. Arī citus sev līdzi raut, dubļos pelēkos. Zieds  aizlūgs klusām, klusām. Un cits kāds cilvēks ziedam par sargu būs. Vējā asā un sniega puteņos. Ik sekundi, ik mirkli. Auksti? Nē, nav. Sniegs silda saknes gan man, gan ziedam, kurš ziedēs citu gadu. Zinu savas dzīves pusi, šajā laikā. Zinu savas dzīves pusi citos laikos sen agrāk. Kad naidā versmoja mana sirds. Kāds cits par mani lūdza. Ik mirkli un ik sekundi, kamēr dzīvoju savā dzīves pusē. Smēju es par klusajām lūgsnām. Tagad vairs ne. Man pie kājām lēnām sāk snigt. Balts, skaidrs sniegs. Skaisti? Nē, tas nav tas vārds.

 Ik sekundi, ik mirkli, ik nākošo soli klusām, klusām lūgsna man no lūpām raisās. Balta, skaidra …

                                                            Par Tevi.

23. oktobris   2016

 

      

Bagāta esmu

Dzīve ir bagāta vai nabaga? Bagāta, protams. Dzīve mani apdāvina vai man ņem nost? Apdāvina, protams. Tāpat kā Tevi. Zinu to, redzu to. Tu vari noliegt to, tās saņemtās dāvanas par nejaušībām saucot. Par likteņa spēli saprotot. Domājot, ka visu naudā jāizmēra. Nē, viss dzīvē ir daudzkārt vienkāršāk, daudzkārt tuvāk saskatāms. Vien cilvēka skats par daudz tālumos klīstot tā arī neierauga tieši viņam dāvāto. Pārpārēm, tā ka kausam pāri līst. Jā, ir tieši tā.
Katru rītu Tu vari Saulei labrīt teikt. Katru dienu Tu vari kaut vienam cilvēkam uzsmaidīt. Katru dienu vari savai sirdij paldies teikt, ka tā pukst krūtīs Tavās. Saki vien, ka tā nav Tava bagātība? Vai spēsi uzdrošināties noliegt pati savu sirdi krūtīs un acis savas vēlēsies aklas? Vai spēsi noliegt savas dzīves skarbās dienas, kad pār Tevi sudraba lietus lija? Vai spēsi teikt, ka mīlestības nav pasaulē šajā? Jā, noliegt var visu, visu. Gan to labo, gan to ne tik labo. Gan balto, gan melno, gan zeltu, gan sudrabu. Zeltu koku lapās rudenim atnākot. Un savu matu sudrabu tāpat. Visu noliegt var, cilvēkam ir ļauts it viss ko vien pats vēlas. Puķi lauzt un puķi zemē ar saknēm likt.

Šodien es zemē liku peoniju, lieliem rozā ziediem. Tagad jāgaida nākošā vasara. Pilnām rokām rudens zelta. Bagāta esmu.

6. oktobris 2016.gads

 



Citādi

Katru gadu citādi lapas zeme krīt. Uz zemes brūnas vai uz sniega balta. Katru mūžu citādi sirds mīl. Ar gaišu smaidu vai tumšu kaisli. Katru rītu dvēsele citādi putnus sauc mājup. Ar acu pieskārienu Piena ceļam vai zibens šautrām asām. Viss notiek citādi katru nākošo gadu, gadsimtu un rītu. Kaut šķiet vienas un tās pašas krāsas gar acīm slīd un rokas tos pašus ziedus lauž katru rudeni.

Kurš zieds tagad man tuvāk vēlas nākt? Un kuram es vēlos savu smaidu dāvināt? Rožu ziedlapas jau zemē norisušas. Meža vijolītes mani līdz pavasarim gaidīs, un tās tāpat gaidīšu es. Raugos tagad pēc tā zieda, kurš man savu smaidu sniegtu, ir tik vēls rudens un vējš lapas sev līdzi rauj, aiz horizonta.

Katru gadu citādi ilgojas manas acis un dvēsele klusiem soļiem debesīs Piena ceļā sāk iet. Vēlā rudenī pēc pirmā sniega ilgās logā lūkojoties, aiz horizonta. Tas vējš ilgas manas tālumā sauc, tur aiz horizonta. Aiz tālās zemes malas, kur sniegi balti, balti jau snieg.

Jā, es vēlos baltajām sniega pārslām uzsmaidīt un to tuvumā Saulē lūkoties. Rītā agrā, kad vējš modies vel nav. Visi egļu zari sniega pilni un pasaule mieru elpo. Klusi, klusi …

Katru gadu citādi pirmais sniegs mieru pasaulei nes, arī man un Tev.

 



It viss ...

Nekas, nekas šajā pasaulē nav tāds kā to ar savām acīm redzam. Viss, viss citādi mirdz un citādi zaigo. Spogulim otrā pusē. Ledus kalna dziļumā. Uguns liesmas vidū, kur viskarstākā dzirkstele elpo. Tā Zeme elpo un kalns klusi nopūšas.

*** *** ***

Cilvēks cilvēkam garām aizsteidzas, nepamanot. Otra prieku acu dzīlēs un asaru zoda bedrītē. Nogurušās rokas un priedes skuju aiz mēteļa atloka. Skrienot pazūd dzīve kaut kur nebūtībā. Kaut kur neesamībā. Acis akli pāri slīd horizonta gaišajai strēlei. Saule ir vien dienas skrējiena pirmais olis iebiris kurpē. Cilvēks garām aizsteidzas jūras smaidam, sniega un matiolas smaržas pat neatpazīstot.

*** *** ***

Ak, kā zeme smaržo! Mazliet pēc rītdienas, kad sniegs pār zemes brūno garozu baltiem cerību putniem snigs. Un ik sniega pārslā maza gaismas dzirkstelīte būs. Ar ko aizdedzināt savas sirds dzirkstelīti, Dieva doto. Tā mazliet neierasti varbūt, kā tas bieži cilvēkam šķiet. Jā, mājas pavarda uguns maizes klaipam apmīļot dota. Cilvēka sirdij, dvēselei, garam tiek citāda uguns dota. Sniega pārslu apmīļota, sasildīta. Ak, kā sniegs smaržo! Mazliet pēc Tava smaida un mazliet pēc rīta, kad baltajā jūras putu vilnī Tavas pēdas viegli, viegli soļus atstāj ...

*** *** ***

Cilvēks cilvēkam var garām paiet, neredzot, nepamanot. Cilvēks cilvēkam var ziedu uzdāvināt. Par smaidu acu dzīlēs ieraudzīto un asaru zoda bedrītē. Nogurušās rokas noglāstīt var cilvēks cilvēkam. Visu var, kad ir tapis dzīvs un īsts. Kad ik acu skatiens mīlestībā raugās pasaules telpā. Jo tajā it viss ir gaismas piepildīts, ik šķiedra, ik zirnekļa tīkla pavediens. It viss ...

 

...māla krūkā uz galda tēja kūp ...

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=66410761

"Vai ir kas tāds kas ir zudis uz mūžīgiem laikiem, no vēstures mantojuma" (pēc atmiņas viens jautājums no intervijas Francijas Tv filmai)

Pati pirmā doma, tad intervijas laikā - nē, nav zudis. Tagad piebilstot - vien uz kādu vēstures laika posmu tiek aizsegts ar citām lietām, citām sāpēm un citu prieku. Tik daudz šajos gadu simtos un tūkstošos ir bijis! Tik daudzas valstis ir bijušas pašā zenītā. Kritušas un zudušas putekļos. Skolā māca, ka vēsture ir lineāra. Taču visa dzīve tiešā veidā apliecina, ka visa kustība notiek pa apli. Tā ir Visuma mūžīgā kustība telpā. Un laikā tā ir mūžīgā kustība pa spirāli. Ne Laikā, ne Telpā pazust nevar nekas, ne zust. Vien kādu laiku (gadus un simtus) tiek aizklāts cilvēka acu skatam. Lai īstajā laikā no jauna atklātos visā pilnībā. Var jautāt - kāpēc? Kāpēc sava zeme ir tā jāmīl, ka basām kājām pa tīrumu iet ir kas daudz vairāk kā pieskāriens zemes garozai un zāles glāstam. Kāpēc naktī zvaigznēs uguns liesma sāk savu ceļu iet? Kāpēc skatiens šajā ceļā savu ceļu atrod?

Tev pie acīm redzu kā smaida rieviņas sāk zīmēt pasaules karti, kurā no jauna vēsture tiek atklāta. Ne sastingusi akmenī un kokā bulta iestrēgusi. Bet māla krūkā uz galda tēja kūp ...

... nakts pret rītu izsmaržo, izkūp baltā pienā. Brūnā maizes riecienā. Bišu dziesmā Tavās stiprajās rokās un dzidrajās acīs. Mani stiprie brāļi un manas gudrās māsas, mana zeme. Mūsu zeme. Vienīgā.

Augusta RĪTS

... un es nezinu

... un es nezinu vai madaras par sniegu maigāk manas pēdas glāsta. Un es nezinu vai  koku lapu zīds par oļiem manas plaukstas maigāk glāsta. Šodien izkusīšu jūras viļņos sudrabā un par vienu krāsu varavīksnē būšu.  Sniega baltā? Violetā? Jūras zilā vai tā, kuras uz Zemes nemaz nav? Un es nezinu vai rīt mājās pārnākšu, jo katrā smilgā jau būšu vienu savu smaidu atstājusi. Lietus dienām aizparīt un rudens vakara debesīm. Un katrai sniega pārslai savu glāstu uzdāvinājusi.

Paveries. Ieklausies. Kā DEBESIS maigi zied. Un putni Tevi mājās gaida. Ir tik labi šeit, uz Zemes apaļi brūnās, it visas debesu krāsas no jauna iepazīt. No jauna pasauli iemīlēt, arī šajā dzīvē. Un savas ilgas pīpenēs atstāt, nākošajām dzīvēm. Es nezinu kā mani tad sauks un kāda acu gaisma Tavējās būs ielijusi. Tā, kura mīl vai tā cita, kura nīst. Tā, kura patvērumu dod vai tā cita, no kuras bailēs projām iešu.

Ieklausies. Paveries. Kā cilvēks cilvēku no jauna varavīksnē meklē un varbūt arī atrod. Bet varbūt šajā dzīvē un šajā naktī pazaudē. Atkal, uz mūžu. 

 Vai jūra ir sāļa? Un asaras Tavas ir saldas? Vai smaidīt ir dāvāt mīlestību?

... un es nezinu kā cilvēkam atbildēt, kurš debesīs ziedus ne redz, ne jūt rīta atmošanos. Jo ik katrs Saules stars IR Dieva izrunāts vārds.
                                                          23. jūnijs 20:53,  239 skatījumi (draugiem.lv)



... savādi maijā snieg

Cik savādi maijā snieg. Kā sudraba stīgās lejup laižoties, lietus lāšu vidū. Un jau pēc brīža baltos ziedos pārtop. Nē, ābelēm ir par agru. Un ceriņi tikai lapu stāstus stāstīs vakara klusumā rēnā. Un ķirši? Arī tiem par agru. Un tomēr. No debesīm balti ziedi krīt. Sudraba stīgās lejup laižoties. Man matos sakrītot. Skaisti? Nē, tas nav tas īstais vārds. Tas nav tas vārds.

Cik savādi rīts atnāk. Klusi, klusi, uz pašiem pirkstu galiem. Un tomēr es to jūtu. Pat ja mākoņi ir visu sev debesīm palūguši. Pat ja. Rīts pat tad jaunu mīlestību sev līdzi atnes. Pie loga rūts pieklauvējot. Ar elpu visklusāko pieskaroties vēsajam stiklam. Vai jūti to, Tu?  Ar kādu jauši, nejauši Saules staru. Cauri mākoņu debesīm. Zāle elpo tik klusu, tik ļoti. Vai dzirdi to, Tu?

Cik savādi liepas mostas. Manā zemē, mūsu zemē. Ir jauns rīts un jūrā SAULES laiva šūpojas …

Ieviņa, šorīt (2.maijā). Taču tupinot citā rītā nojausto.

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2016/05/musu-zeme.html

 

 

... un PĒC tās

Kurš nesīs savu, kurš cita?
http://www.draugiem.lv/blogs/post/Kurs-nesis-savu-kurs-cita_14946338

Stāsts par to, kas notiek PĒC piedošanas. Katram tas citādi tiek piedzīvots. Un vienmēr tas notiek pa ĪSTAM (kā jau viss dzīvē). Pieņemot vai noliedzot. Ko? Sevi. Vienmēr un allaž sevi, tikai sevi. Pasaule no RADĪŠANAS brīža ir pilnīga un nekad tā nav tapusi citāda. Cilvēks sevī mainās gan. EJOT cauri visam savā dzīvē. Cerot, ticot un … mīlot. Tā pēdējā. Allaž pēdējā, jo retais to spēj līdz kaula smadzenēm SEVĪ pieņemt. Cilvēks (pagaidām) mīlestībai vienu pēc otras uzstāda prasības. Pat neaizdomājoties – vai otrs šīs prasības spēj īstenot? Un vai to vajag? Pēc manis izdomātiem parametriem, kā ir jābūt. Nē, nav jābūt, nav jābūt nekam. JO viss ir pilnība. Saules pats pirmais stars virs apvāršņa IR pilnība un pēdējais stars tāpat. Nāve IR pilnība. Dzimšanas IR pilnība. Viena mūs ieved ŠAJĀ pasaulē (aizmirstot pirms tam esošo) un otra mūs AIZVED uz mājām (aizmirstot ko citu, kam nozīmes vairs nav nekādas). Man? Vien “paldies” lūpās un viss, citam nav nozīmes. Krusts? TO es jau piedzīvoju, kaut kad ļoti, ļoti sen. Un piedevu. Otra/cita cilvēka nodevību. Cilvēks (pagaidām) ir vienkārši cilvēks un mīlestību biežāk nojauš kā to pazīst sejā.

Tagad? Dodos pēc malkas. Tik prozaiski gan!

Mēs? SATIKSIMIES. Kaut kad, kaut kur. Šajā pusē vai jau mājās esot, pie vienas pavarda guns.

Tas varbūt būs rīt, aizparīt. Kad ceriņi pilnām laimes ziedlapiņām Tavos matos snigs. Bet varbūt tas notiks pēc sekundes tūkstošās daļas. Kad zvaigznes uz Tava ceļa būs izbirušas, tieši zem kājām Tavām. Nezinu to, neminu, nedomāju Laikam pāri cilvēka ilgas likt. Katram ir citāds stāsts par piedošanu un PĒC tās.

                          Ieviņa, 9.aprīlis (ar Pūpolsvētdienu saistības gan nav nemaz, lai kā tīkotos to domāt)

 

... ar vēlmi klusu, klusu

Mums katram viss IR pa īstam. Gan nomiršana, gan piedzimšana no jauna, miesā un garā. Gan nodevība kādu pa īstam sasniedz ar zobenu asu tieši sirdī. Lai citā laikā viens otram piedošanu lūdzot mēs mācītos brūnā zāles klaidā ziedu asnus ieraudzīt. Tie vēl tikai būs, tikai ziedēs kaut kad. Un tik un tā zieda asns zemē jau IR pa īstam. Mīlestība? Klusi sirdī gaida savu atklāšanu. Naktī, kad zvaigznes jau ir nodzisušas un nav nevienas vairs acīm redzamās gaismas strēles. Taču tās IR. Mūsu aizvērtajās acīs, kad visu spējam ieraudzīt pa īstam.

Saule aust katru mīļu dienu pa īstam un vakaros riet pa īstam. Vētras pa īstam augļu pilnas ābeles lauž. Un pa īstam par ābeli to raudam mēs. Lūdzot saudzēt, lūdzot par sevi un mīļajiem.

Laiks? Kāds to smilšu pulkstenī ieslēdz un skaita smilšu graudus. Cik liktenis man tos ir atvēlējis? Cits caur pirkstiem zemē iesēj tukšu ziedu sēklas, gaidot kaut ko kaut kad uzziedam. Bet es lēnām soli speru uz laipas, kuras nemaz nav. Pāri upei, kura vakar ledus vižņus mīlēja vairāk par visu. Es speru savus soļus pa īstam, kaut laipas … nav, nemaz. Vien jaušu kad un kur Saule savus starus vīs pār pīpeņu pļavām, līdz apvārsnim tālam, tālam.

Viss, it viss mūsu pasaulē, kuru ik brīdi paši radām no jauna IR pa īstam. Pēc ziemas garās sniegpulksteņu “labrīt” un pirmās rudens salnas. Atzīšanās mīlestībā un nodevības asais zobens tieši sirdī. Un piedošanas garais ceļš, kalnā augstā kāpjot. Sāpes savas vienu pēc otras pret debesīm atlaižot. Baltās dūjās pārvēršot. Mīlestību atklājot. Kad IR laiks pienācis tam notikt. Ne sprīdi par ātru un ne smilšu graudu par vēlu. Īstajā laikā.

Vai jau ir tas īstais laiks? Jā, ir. Pa īstam. Zvaigznes debesīs jau ir nodzisušas. Lai to vietā jaunās galaktikās mēs spētu citas zvaigznes aizdedzināt. Ar vienu acu skatu, ar vēlmi savu klusu, klusu.



Mēs? Domāju ...

Marts. Sniega mēnesis. Tā es to biežāk esmu piedzīvojusi. Un gaisā CITAS strāvas jutusi. TĀS NAV vārdā nosaucamas, vien jūtamas. Ar ādu. Tā it kā pasaule būtu ne ar acīm redzama, bet pavisam citādi. CITĀDI. Tā it kā TAS būtu tas brīdis, kad Dievs pasauli radīja. Mēs? Domāju ...

Mēs vairāk, biežāk  Dieva radīto pasauli noliedzam. Tās vietā konstruējam paši savu greizo spoguļu karaļvalsti “tev būs un tev nebūs”. Vairāk, biežāk baiļu vadīti savus ceļus lokām izdomāta troņa priekšā, kurš patiesībā ir tukšs. Dievs? Maizi cep. Pasauli rada NO JAUNA. Atkal un atkal. Kurš sviedrus no viņa pieres savā nēzdogā gribēs noslaucīt? Nepiesaucot vārdos “tev būs un tev nebūs”. Tik daudzi skaļi kliedz, taču klusuma priekšā nespēj patiesi savu sirdi vaļā vērt. Tā it kā justu, zinātu – vārdos ir tukšas zilbes un tukšas jūtas.  Izdomāts tronis.

Dievs? Maizi cep. No jauna. 

Caur puteņu miglām

Nesaki, ka nebija vērts. Caur sāpēm pret rītausmu iet, savus soļus neskaitot. Cik to ir? Cik to bija? Vai vēl būs? Ja gribi tos skaitīt, tad noteikti būs vēl. Nesaki, ka nebija vērts caur tumsu pret vakara blāzmu iet. Vai gaisma ir? Vai tā bija? Vai tā būs? Ja vēlies to jautāt, tad droši vēl tumsu redzi kā dienas ēnu, kura Tev tieši priekšā iet. Nesaki, ka nebija vērts vētrā sveces liesmas aicinājumu just sev tieši blakus. Vai ir? Vai bija? Vai būs kaut kur? Ja to jautāsi, tad savu sirdi dosi par dakti TAI svecei, kura lēnu, jo lēnu deg. Tava mūža garumā. Deg sāpot, ciešot un arvien klūpot pat smilts zīda ceļā.

Jā, klūpot pat smilts zīda ceļā. Tajā akmeņu nav ko vainot varētu. Un klints radzes nav, pret kurām plaukstas nobrāzt. Ir zīda ceļš klāts Tavu pēdu glāstam. Ir Saules zelta nītis Tavām acīm lūkot, un vēja dejas glāsmainas vaigiem Taviem. Un tikai mazliet, mazliet ilgu smeldzes. Pēc kā gan? Tieši pēc tām sāpēm, pēc tās tumsas un pēc tās vētras. Pasaulē šajā tieši tā cilvēks nonāk pie savas gaišās Mīlestības uguns, krūtīs savās.

Tieši tā. Caur puteņu miglām un pret vakara blāzmu ejot. Tā …

Ieviņa, dažus īsus acumirkļus atpakaļ.