*** * ***



Saruna...

Kāds ceļš jau ir noiets kalnup pret Saulgriežu rītu. Plaukstās pasmelta rīta gaisma no pīpeņu pļavām. Un nu ir laiks tālāk iet. Katram savās ikdienas gaitās. Ar to spēku, kas tagad asinīs rit. 

 

*** * ***

Tik daudz vārdu ielāso manās plaukstās. Nē, tā nav rīta rasa zālē salijusi. Un nav putni sudraba spārniem. Nav vēja notrauktie ceriņu ziedi. Nav oļi uz lielceļa, kas aizvijas uz Tavām mājām. Tie vārdi, kuri ielāso manās plaukstās ir cilvēku domas, cerības un šaubas. 

 

- „Vai mani mīl?”, 

- „Vai esmu gana labs?” 

- „Vai esmu skaista?”

 

Kā beidzot īstenībā ir? Patiesībā katram pašam sevī TĀ atbilde ir iekšā. Pietrūkst prasmes (varbūt tā) SEVI lasīt un dzirdēt. Ne savu ārējo atspulgu,  ne kurpju jaunāko modeli uz apavu kastes, ne pie cepures malas pieturoties, vitrīnā spoguļojoties acis tīksmināt. Tas viss ir tikai TĒLS, ne cilvēks pats. Man plaukstā dreb Tavs jautājums. Un tavas skumjas lēnām caur pirkstiem zemē ielāso. Nevaru paturēt tās. Nevaru atbildi sniegt precīzās līnijās ieturētās. Gan jā, gan nē vienā laikā un vienā vietā mājo. Cilvēka lūpās vārdi (reizēm) tik lēti top.

 

*** * ***

 

Klausos pieklususi sarunu ar sevi pašu. Ko jautāju sev un ko atbildu sev. Ko vēlos projām laist, tam paldies pasakot par skumjām un prieku. Ko vēlos paturēt sevis pašas spēkam rītdienai. Klausos…

 

...

 

Šai naktī...



Jasmīnziedos...



*** * ***



Tas būs rīt...

Tas būs rīt, kad atcerēšos parītu kāds tas bija. Mazliet vēss un mazliet silts. Mazliet skumju pielāsojis un mazliet prieka piebiris. Jā, tas būs rīt. Šodien es atcerēšos nākošo nedēļu, kurā dzērves mani sauks sev līdzi. Saskaitīt dzērvenes uz ciņiem pieciem. Vai pietiks man svētku tortei? Domāju, ka pietiks. Jā, noteikti pietiks. Kas tur ir ar vakardienu? Ko piemirsu lietū stāvot līdz potītēm? Ak, to es atcerēšos aizvakar. 

 

Rit Laiks kamolā siltā, krāsainā. Man tikai vienu diega galiņu no kamola aizķert un tad jau deķis būs gatavs. Pagājušajā gadā, kad ievas divas reizes saplauka.

 

Šodien, aizparīt, aizvakar, vakar… 

 

… es atcerēšos visu kas būs. Un liepas zarā baltu lakatu iesiešu, lai Tu zinātu uz kuru pusi aizgāju. Pirms brīža, kuram vārds ir dots mūžība.

 



Pieskāriens...

Pieskāriens...

Pieskāriens...

Pieskāriens...

Pieskāriens...

*** * ***



*** * ***



*** * ***



*** * ***



Vasara...

Vasara var ik brīdi (kuru nemaz tā negaidām) iekāpt pa logu. Taisni gultā iekšā. Es nezinu kādā paskatā. Bet zinu, ka tā var būt gan. Kāds putns pēkšņi ar knābi pieklauvē pie loga rūts vai vējš atrauj vaļā kaplodziņu. Ko darīt tad? Nelaist iekšā? Nopurināt nost no savas segas vēja atnesto ziedu smaržu? Vai paņemt savās divās plaukstās un apmīļot. Es nezinu kā katrs darīs un ko domās par visu, kas vasarai ir prātā. Bet to zinu droši gan - VIŅA mums neko diži nejautā, tik dara savus darbus mums matus jaucot.