…jau Debesīs izvēlējos

Ne Laikam, ne ceļam beigu nav. Arī cilvēka dzīvei beigu nav. Ir pārtapšana. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un ieplūšana. Iešana pa apli. MŪŽĪGO APLI. Mūžīgā kustībā. Jautājumus izsakot un gaidot uz tiem atbildes. Sev svarīgas atbildes. Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc šajā Laikā tieši šādi un tieši šeit?

 

Aizrit stunda pēc stundas, diena pēc dienas, gads pēc gada. Gadsimts pēc gadsimta. Jautājums katrā sekundē dzīvo manī, kamēr atbildi es pati vien meklēju.  Vēl vienu apli noejot. Vēl vienu reizi savā sirdī ko tikai nojaušot. Savu likteni man nemainīt nekad, nevienā dzīvē no tām daudzajām reizēm, kad sev cilvēka vārdu ņēmu līdzi uz Zemi nākot. Es jau Debesīs izvēlējos. Būt par strautu, par ūdens lāsi dzīvības kausā.  Būt par koku, par koka zaru Pasaules vidū. Būt par tiltu, būt par tilta margām. Būt par putnu, būt par putna spārnu. Būt par durvīm, būt par durvju ailēm. Būt par logu, būt par loga rūtīm. Lai kāds varētu iet tālāk. Lai kāds varētu savas slāpes dzesēt. Lai kāds varētu ticēt un cerēt. Cilvēki tik bieži aizmirst pašu galveno, pašu svarīgāko. Tieši tad arī ir tik grūti dzīvot un iet katra paša izvēlēto ceļu. Tieši tad sajūk debess puses un koks pārstāj pavasarī lapot. Tieši tad ziemas naktīs vairs nevar saredzēt Gaismas strēles, kuras zīmē debesīs citu upju krastus. Tieši tad lūpas vairs nespēj izrunāt vārdus tik viegli kā zvaigznes vasarā smaržo pļavu ziedos. Un tieši tad ir zināt labi, ka Laikam un ceļam beigu nav. Ne šajā dienā, ne šajā gadsimtā. Pat ja cilvēki tam atsacīsies ticēt un cerēt. Es būšu tā tilta marga, pie kuras pieturēties. Es būšu tas koks zem kura noslīgt ceļos un lūgties jaunu dienu austam. Es būšu tas strauts un tā ūdens viena dzīvības lāse, kamēr sausās lūpas atkal valgas taps. Es būšu tas putns, kurš Debesīs lūgšanu uznesīs. Es būšu tās durvis, kuras atverot rīta gaisma visu telpu piepildīs. Un es būšu tas logs, kurš vēja glāstiem ļaus brīvi telpā klejot. Cik labi, ka cilvēka dzīvei beigu nav, pat ja ticība un cerība tam zūd. Ir mūžīga pārtapšana. Gadsimtu pēc gadsimta. Aiziešana aiz apvāršņa. Izkušana un ieplūšana. Viļņošanās gaismas palos. 

 

 

TĀDS vakars



Bezgalīgi

Pārlapoju un pārlapoju savus datorkrājumus. Varētu teikt, ka tie ir bezgalīgi. Un katrā nākošajā lapā CITS stāsts.  Vai cilvēka dzīve tāpat ir bezgalīga? Vai tai tomēr kādā vietā var likt punktu? Nē, nedomāju. Pat teikuma galā var dažu reizi punkts izpalikt. Viss turpinās bezgalīgi
                                                                                   Cik dīvaini sāk smaržot nakts.



Caur



Ziemassvētkos

Vēl strēķītis ir jāpagaida, kad Advente ienāks mājās, pie cilvēkiem. Ja durvis būs atvērtas. Ja cerība logos sveču liesmās plīvos. Katram tas ir personīgi. Un tas nesakrīt ar kalendāro laiku. Manī jau šodien (un pat jau aizvakar) dzīvo Ziemassvētki. Pirms vairākiem gadiem piedzīvoju notikumu, kurš ar fiziskām acīm nav redzams. Piedzīvotais pārtapa stāstījumā.  Tagad par to pašai ir jāpasmaida. Tik naivs tas ir. Un tajā pašā laikā viss ir tieši tā.

http://www.draugiem.lv/zvaigznesplauksta/gallery/?aid=50787114

Vēlāk jau bija citi notikumi un citi pārdzīvojumi. Nē, ne tā ka pie zemes spiež (kaut ir arī tādi pazīstami, tam visam tieši tā ir jābūt). Cilvēka garīgais augšanas process bez tā nav iespējams. Kā zināmajā teicienā (vai latīņu?) - caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tās nav ne tik tālas, ne tik aukstas. Saule nav ne tik tāla, ne tik karsta. Cilvēks cilvēkam gan var būt gan tāls, gan auksts kā ledus, gan dedzināt tik ļoti. Varbūt Ziemassvētki tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai kādā brīdī cilvēks spētu atcerēties. Ko? To pašu. Mīlestību.

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56756155

26. novembris 10:57; 195 skatījumi

 

es atkal BALTĀ Tevi saucu...

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56795511

Tevis vēl nav, tik atmiņās manās. BALTĀ.
                                                                                   Pierakstīts 3. mar 2012
Svētdienas rīts. BALTS. Sniegs. Saule. MIERS. Mežmalā stirnas ganās. TEPAT. 500 m no istabas loga. Egļu galotnes kaut vai ar roku aizsniedzamas. Tāds reljefs. Jāņu naktī ar Juri kāpām Andrupenes uguns novērošanas tornī. Vai bail? Nē. Tieši pretēji. Liekas, spersi soli un sāksi staigāt pa koku galotnēm. Mazliet, mazliet un tas pats ar mākoņiem. Tāpat kā uz Zemes. TEPAT. Vai maz ir kaut kur tāda vieta kā – tālu? Nē, nav. Ne jau km mērāma. Reiz mēs ar Juri centāmies saskaitīt – cik km ir noieti. Pilni 10 gadi strādājot mežā – mežierīcībā un tad mežniecībā par mežsargiem. Cipars tālu pārsniedz tūkstošu ietvarus. Rīga, Kalsnava, Žīguri, Balvi, Cesvaine, Tukums, Dundaga, Ēdole, Jelgava, Jēkabpils, Ludza, Madona, Daugavpils, Krāslava, Kārsava, un vēl un vēl. Un TAGAD? Kad navigācijas programma kartēs attēlo jebkuru meža vietiņu kurā ir jānokļūst, lai organizētu čiekuru vākšanu. Kad vienas dienas laikā pat gadās nobraukt turpat vai 500 km- no viena Latgales gala līdz otram. Kad rītā Saules stari pavada Daugavpils pusē, vakarā – Kārsavā.TAS IR TEPAT.

Laika SARGI