Patiesībā...

• 4. mar 21:44
• Zvaigznes plaukstā. Ieva Trimalniece
• Pārdomu stūris
• Publicēts

... šī apaļā rotaļu bumba, kuru saucam par Zemeslodi, ir ļoti trausla. Tā tikai liekas, ka stipra un milzīgi liela. Patiesībā cilvēks ir muļķis to neapzinoties. Naivas mīlas dzejas rindas, naivi solījumi par draudzību īstu, dziļu. Naivi smaidi "labi būs". Naivi sniegpulkstenītes ziedēt sāk. Es redzu kā tām salst. Es redzu kā cilvēki rotaļājas ar apaļu bumbu, kuru saucam par Zemeslodi, par mājām savām. Tikai tā nav naiva rotaļa, nav naivi smaidi un nav naiva atzīšanās mīlestībā. Patiesībā viss ir stipri citādi. Man dreb rokas turot šo bumbu sev plaukstās. Jo tik liela muļķība ir vietu atradusi cilvēku prātos un sirdīs. Rotaļāties ar pasaules pastāvēšanu. Jā, tieši tā! Pastāvēšanu. Stāsta, ka pasaule esot mūžīga un visums esot mūžīgs. Patiesībā viss ir stipri citādi. Un es klausos Tavas naivās mīlas dzejas rindas acīm bezgala skumjām. Tu nedzirdi zemes pukstus, tu nejūti kā viņai tieši tagad sāp. Es lūdzu Tevi, ieklausies…

Tur pašā kodolā elpo TAVA sirds. Jā, Tava gan. Un tai ļoti sāp Tava muļķība, Tavs neprāts, Tavs naivums par lietu patieso dabu. Piedod, es pašlaik neieklausīšos Tevis uzrakstītajās mīlas dzejas rindās. Tās tiešām ir muļķīgas. Pašlaik, kad tik auksta zāle sāk dīgt. Man jāpaspēj tai savu elpu pāri klāt, lai puķes šai pavasarī ziedēt spētu. Ja vari, ja spēji, ja gribi palīdzi, lūdzu man. Patiesībā cita nekā svarīgāka pašlaik nav. Viss cits rīt un aizparīt būs.