Pa lāsei, pa lāsei vien ... viss kopā sarit mākonī baltā, sārti
rozā, zeltītā. Rīta miglā izjūk, matos izkūst un man plaukstā ierit Tava asara.
Ne jau tā rūgtuma lolotā. Tā cita jau pavisam ir, kad tumšās naktīs ceļš ir
pazudis. Tad vien zāles švīksti esam zem kailu pēdu glāstiem. Ne miesa, ne
asinis. Ne ēna, ne gaisma. Ne rīts jau, ne vakars vēl.
Tavas lūpas maniem matiem pāri slīd, nepieskaroties. Manas acis pāri Tavai sejai maigu ēnu met. Tevi neuzlūkojot. Pa lāsei, pa lāsei vien ... visas rūgtās asaras izkūst, izjūk kaut kur zem kailo pēdu glāstiem, ceļam naktī aizvijoties bezgalībā. Nezinu kurā mirklī un kurā vietā smaidīt sāki. Es jau biju pārtapusi rīta blāzmā, bet Tu ... sniegam kūstot ritēji no kalna lejup. Tērcītēs, strautos kaut kur kalnu ciematā tālā, tālā.
Nevaru, nespēju apsolīt kad un kur divas lāses tai sārti rozā, zeltītā mākonī ieritēs, pārtaps par gaismu caurspīdīgu. Varbūt kādā naktī, kad ubags pasmaidīs par rožu ziedēšanu. Bet varbūt tā būs dienas karstākā svelme, kad putni no cilvēku rokām ūdeni dzers, nebaidoties.
Tavas lūpas maniem matiem pāri slīd, nepieskaroties. Manas acis pāri Tavai sejai maigu ēnu met. Tevi neuzlūkojot. Pa lāsei, pa lāsei vien ... visas rūgtās asaras izkūst, izjūk kaut kur zem kailo pēdu glāstiem, ceļam naktī aizvijoties bezgalībā. Nezinu kurā mirklī un kurā vietā smaidīt sāki. Es jau biju pārtapusi rīta blāzmā, bet Tu ... sniegam kūstot ritēji no kalna lejup. Tērcītēs, strautos kaut kur kalnu ciematā tālā, tālā.
Nevaru, nespēju apsolīt kad un kur divas lāses tai sārti rozā, zeltītā mākonī ieritēs, pārtaps par gaismu caurspīdīgu. Varbūt kādā naktī, kad ubags pasmaidīs par rožu ziedēšanu. Bet varbūt tā būs dienas karstākā svelme, kad putni no cilvēku rokām ūdeni dzers, nebaidoties.
Laiks nepieder ne Tev, ne man. Cilvēkam pār to varas nav.
Cilvēks cilvēku satiek kādā brīdī, mirklī, dzīves krustcelēs varbūt. Meklējot
sevi vai to pazaudēto rīta mirkli, kad uzziedēja dārzā pirmais rozes zieds. Vai
tas bija un kad tam es pagāju garām, pat nepamanot? Cilvēks laiku nepazīst, to
nenojauš, nejūt, nedzird, neredz. Kaut vārdā sauc "laiks". Vien tad,
kad pāri jūrai vētrā pāriet spēj, tikai tad pa lāsei vien, pa lāsei sarit
mākonī zeltītā, rozā, piena baltā. Gaismā caurspīdīgā pārtopot.
Kaut kur pasaules telpā šonakt rožu dārzos ziedi miglas baltā
pienā pārtop. Silti baltā, baltā. Kad rīts Tavā logā ielūkosies, atceries -
naktī pāri šai pasaulei kāds putns pārlaidās, sudraba spārniem. Es putnu to
redzēju un Tu juti, kaut acis nakts sapņiem veldzēties ļāvās. Diena jauna mūs
jau aicina ēnas otra sejā viegli, viegli noglāstīt.
Ie. Trimalniece, 23.septembris 01:14
