Tā saka daudzi. Taču vai tas ir tik svarīgi? Cik skaisti es rakstu. Mana sirds ALKST kā cita. Lai mēs kopā kalnā kāptu visaugstākajā un tad Tu teiktu – cik PASAULE ŠĪ IR SKAISTA! Tad maniem vārdiem, ko pasaulē nesu, tikai tad tiem ir jēga. Nesaki man kā es rakstu, jo arī man ir noguruma garās stundas, kurās vēlos viena būt. Arī man piena putra pāri kaltiņa malām kāpj un pa durvīm bēg prom. Kaķis to laimīgs ķer un spēles sāk turpat uz durvju sliekšņa.
Mana sirds alkst kā cita. Ka kopā dzelmēs visdziļākajās nolaidīsimies un tu teiksi – kādas bagātības še lejā mīt. Tu smaidīsi un lūkosies manās acīs. Man pretim sniedzot kādu mazu nieku. Tas Tavs prieks, ka atradi savas DZĪVES skaistumu, ka atklāji savu sirds bagātību un plašumu.
Rīt es visas savas debesu pļavas izstaigāšu. Vai nāksi man līdzi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru