Tukšā NAV

Reizēm cilvēks vēlas rudens salnas izbēgt un ziemas spelgoņu nejust. TAČU! Tas ir tieši laikā un vietā. Lai būtu LAIKS „paldies” pateikt ievu baltajām kupenām. Par skūpstiem saldiem zem ievu zariem sargājošiem. Un tām cerībām, kuras zem lapām sāk savu atpūtas vietu rast, lai būtu LAIKS piepildītām tapt. Nekas nav nejaušs un nav lieks. Ne rudens salnas, ne ziemas baltās naktis. Dabā tukšā LAIKA nav.



Rītdienas smaids

Kā viegla pieneņpūka Tavs skūpsts nolaižas uz lūpām manām. Kā tauriņš no ziedu pļavām tālām kalnu ielejā. Tik trausls tauriņa pieskāriens Tavs. Kā baidoties man darīt pāri. Tavas lūpas ir vējos tapušas asas un no okeāna šļakatām sāļas. Bet tas varbūt no Tavām asarām, kuras raudātas vienam tālu no mājām šķirtam.

 Kur Tavas debesis ir? Manā sirdī. Kur manas debesis ir? Tavā sirdī. Starp Tavu un manu varavīksne tiltu slien. Vējš stabulēs dzied. Par mums. Tava un mana sirds. Tā viena ir. Kaut cilvēki mēs divi esam un dzīve katram mums sava tāpat ir.

Pa mēness staru es uzkāpšu pie Tevis. Pa mēness staru Tu uzkāpsi pie manis. Un mēs satiksimies VIDŪ debesīm. Tavas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tālām, tālām zemēm. Manas pēdas ir ziedputekšņiem klātas. No tuvām, tuvām zemēm. Tavās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lietus lāsi pašā zieda vidū. Manās plaukstās dus rozes zieds. Ar kristāla lāsi vidū. Tu un es. Tev un man. Viena putna spārni esam abi. Viena putna dvēsele. Kaut divi cilvēki mēs ar dzīvēm divām.

 

Es būtu Tevi sagaidījusi. Bet Tu pagriezies un izzudi zvaigžņu ceļos. Man vien palika acīs Tavs rītdienas smaids. 

 

Rīts Ruckas muižā

 

 

PILNA galerija ir šeit: https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=55388377

 





Kaut kur uz Piena ceļa

„Cilvēki par pasauli nezina neko, tikai nojauš” Sandra Vensko

 Domāju šiem vārdiem līdzi un ļauju tiem klusi iet tālāk. Uz Zemes otru pusi. Kur tāpat kā manā malā puķes zied ziediem košiem. Mana mala? Vai uz Zemes kāda ir mana? Tas viens sprīdis pie Tavas kurpju pazoles, kura aizvakar dejoja stepu. Bet parīt tas būs viens solis līdz Tava loga palodzei. Un šodien? Šodien kaut kur uz Piena ceļa.

 

http://dra.lv/blGM6

 

 

Pāri upei

Šis IR LIELS LAIKS, kad ir jāpāriet pāri laika UPEI, bez tiltiem un margām. Pa viļņiem vien un uz pirkstu galiem. Izvēle? Nav dota. Vai pareizāk, TIEŠI TO esam izvēlējušies. Paveikt nepaveicamo.

 

Kā veikt to? Šaubas un bailes zemē noliekot. Otra roku savā plaukstā paņemot. Lai kādā ādas krāsā tā būtu. Un vārdus aizmirstot : "tu man svešais no citas zemes malas". Atceroties, ka VISI NĀKAM no vienām mājām un dodamies TAGAD uz tām atkal.

 

PĀRI UPEI

 

Un TOMĒR!

Kā tie mākoņi rodas? Kā kalnus tik žilbinoši baltus veidot var? Kā cilvēks otru cilvēku mīlēt spēj un var? Kā naidā degt un graut akmeņu pilis? Kā zeme radīta tika un kad tas bija? Vai maz bija? Vai tie mākoņi maz ir un cilvēks? Vai cilvēks dzīvo un kad tas ir, bija vai būs maz kad? Kad visas pilis drupās būs, vai tad dzīvos? Un vai mīlēs otru cilvēku? Vai būs ko mīlēt? Planēta ir tik ļoti maza, kaut liela šķiet. Nē, tā tikai liela šķiet. Patiesībā planēta ir mazāka par manu puķu dārzu. Vēl mazāka par ķirbi un ābolu. Es varu to plaukstā paņemt un samīļot. Ja spēju to. Bet ja nē? Bet ja nē? Bet ja nē? Tad veltīgi Dievs sen agrāk pasaulē zemi laida. Tad veltīgi tie mākoņi tās baltās pilis slej. Un veltīgi ir otram cilvēkam maizi dot. Ūdens krūzi sniegt.

Kā iemācīt mīlēt, lolot un sargāt pašu dārgāko? Cik man vēl dzīves dzīvot basām kājām pa ledu ejot? Un uguni plaukstās nesot. Sāp? Protams sāp. Mans nespēks sāp. Ne krustā sišana sāp, bet nespēks mīlestību sargāt. Un tomēr! Man ir jāspēj nosargāt. Arī šajā gadu tūkstotī kaut vienam cilvēkam mīlestību iemācīt. Kaut vienam vienīgam parādīt tās baltās pilis debesu tālēs, kurās tumši zilās zvaigznes dzīvo. Jā, zvaigznes dzīvo, to zinu es pati, tur manas mājas ir. Vai cilvēks dzīvo to nezinu gan es. Un tomēr! Kaut vienam vienīgam man iedot paturēt planētu plaukstās, lai just var KĀ TĀ TIKA RADĪTA!

Un rīt kopā mēs

Vai Tu proti ne ar vārdu, ne ar rokām otru aizskart? Es? Mācos, sūri mācos. Jau lūpas sūrst no neizrunātā. Jo Laiks tam savus vārtus lēnām ver ciet un man nepaspēt visus vārdus palaist vēja šūpolēs vietu rast. Vairs nepaspēt, tāpēc eju ziedu sēklas vākt. RĪT tās ir jāiesēj manās jaunajās mājās. Jau vakars nāk ātriem soļiem. Man ir jāpaspēj visas sēklas savākt, no visām dobēm. Lai pietiek pasaulei. Lai pietiek Tev un pietiek aiz okeāna arī tāpat visiem ļaudīm.

 

Vai Tu proti smaidīt no klusuma pieskāriena? Es? Mācos. Nu jau viegli mācos no tauriņa spārniem zeltu sev nevēlēties nemaz.

 

Vai Tu proti lūgt par otru, kam sirds ir neticībā aizmigusi? Es? Mācos, sūri mācos. Pie sveces acīm savām acīm ļaujot Gaismu pieturēt. Uz sekundes miljono  daļu. Tikai tik daudz ir ļauts atpūtā sev ceļu stāt. Lai  tad atkal tās sēklas vāktu. Līdz naktij man ir jāpaspēj.

 

Redzu, kā Tavu lūpu kaktiņos lēnam smaids klusumā plaukst. Vienu puķes sēklu es iesēju jau šodien. Rīt tās citas iešu sēt.  Un rīt kopā mēs mācīsimies ne ar vārdiem, ne ar rokām pasaulei pieskarties MĪLESTĪBĀ.

 

Tīši netīši



mana otrā grāmata "Zvaigznes plaukstā"

www.lkcizdevnieciba.lv

grāmata maksā 6 Eiro, izsūtu pa pastu; ar pasta pakalpojumiem kopā 8 Eiro

RAKSTĪT man uz draugiem.lv profilu:

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/

 

Pārliecies pār avota dzidro spoguli un paraugies ko tavas acis tur rauga. Ziedu pļavās bites saldo nektāru vāc – maziem bērniem kārumam. Meža laumas plīvuru auž – līgavai kāzu dienai. Turpat blakus mākoņu spilveni mīksti top – sirmai māmuļai kur atpūtā mieru rast. Ūdenskrituma šļakatās cēli baltais zirgs savas krēpes skalo – mazam zēnam acis mirdz veroties savā draugā.

Vai zini, mans mīļais draugs, kas tas par brīnumdzidro avotu? Kurā viss top? No gaisu gaisiem, no saules staru zelta dzīpariem un rožu ziedlapām.

TĀ IR TAVA SIRDS!

Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010
Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

*** * ***

 

 



Vai nāksi man līdzi?

                                                                                                              „Tu skaisti raksti”
Tā saka daudzi. Taču vai tas ir tik svarīgi? Cik skaisti es rakstu. Mana sirds ALKST kā cita. Lai mēs kopā kalnā kāptu visaugstākajā un tad Tu teiktu – cik PASAULE ŠĪ IR SKAISTA! Tad maniem vārdiem, ko pasaulē nesu, tikai tad tiem ir jēga. Nesaki man kā es rakstu, jo arī man ir noguruma garās stundas, kurās vēlos viena būt. Arī man piena putra pāri kaltiņa malām kāpj un pa durvīm bēg prom. Kaķis to laimīgs ķer un spēles sāk turpat uz durvju sliekšņa.

Mana sirds alkst kā cita. Ka kopā dzelmēs visdziļākajās nolaidīsimies un tu teiksi – kādas bagātības še lejā mīt. Tu smaidīsi un lūkosies manās acīs. Man pretim sniedzot kādu mazu nieku. Tas Tavs prieks, ka atradi savas DZĪVES skaistumu, ka atklāji savu sirds bagātību un plašumu.

Rīt es visas savas debesu pļavas izstaigāšu. Vai nāksi man līdzi?



Šoreiz arī mani darbi ir lasāmi "Rēzeknes almanahā"

  Vai drīkst? Es izkāpšu tieši šajā dzīves pieturā. Kurā laternas dziest rītausmas maigumam atnākot. Vēl diena ir tālu. Saule tik tikko ver plakstus. Jā, es izkāpšu tieši šajā dzīves pieturā. Tajā viss vēl tikai būs. Diena vēl nāks un vakars aiz tās. Un tad jau nakts sev līdzi sauks. Bet pagaidām no tā visa vēl klusa nojausma tik lāso no koku zariem, lapām, stumbriem. Jā, šī ir visskaistākā dzī ves pietura. Es uzkavēšos šeit kādu brīsniņu mazu. Vienu gadu simtu. Ja liekas - manis trūkst - rītausmā pasauc. Klusu balsi. Un klusiem soļiem atnākšu es. Vienu mazu Saules rotu plaukstā nesot. Krāj tās vienu gadu simtu kristāla traukā. Sirdī savā. Un pēc tam? Pēc tam ...

... Saules dārzā basām kājām staigāsim abi.

 

 

Aicinām apmeklēt dzejas almanaha „Rēzekne – 2014” atklāšanas svētkus

http://rezeknesnovads.lv/aicinam-apmeklet-dzejas-almanaha-rezekne-2014-atklasanas-svetkus/


12.septembrī pulksten 14.00 Rēzeknes novada pašvaldības lielajā zālē notiks literārā almanaha „Rēzekne – 2014” prezentācijas pasākums. Kā pastāstīja izdevuma kuratore Olga Orsa, šī būs jau 17. grāmata, kas piepildīta ar vairāk nekā 70 Latgales, Latvijas un arī ārvalstu literātu darbiem par Latgali un Rēzekni: „Katram almanaham cenšamies atrast ko īpašu un vienojošu – šoreiz tie būs Latgales pieminekļi. Dzejnieki savos sacerējumos apjūsmo gan dzejnieka un mākslinieka Antona Kūkoja atveidojumu bronzā, gan akmenī cirsto rakstnieka un literatūrzinātnieka Jurija Tiņanova bisti un, protams, arī Latgales simbolu – pieminekli „Vienoti Latvijai”.”
Jāatzīmē, ka pēc prezentācijas almanahs nenonāks pārdošanā. To saņems atklāšanas svētku dalībnieki, publicēto darbu autori, kā arī Rēzeknes novada un pilsētas skolas un bibliotēkas.
Līdzekļus grāmatas iespiešanai piešķīruši pastāvīgie almanaha sponsori – Rēzeknes novada dome, Rēzeknes pilsētas dome un a/s „Rēzeknes autobusu parks”.



IR

kā nav sākuma, tā nav beigu. Cilvēks gan mēģina sākumu un beigas noteikt, taču ... tas nav iespējams. Pasaule ir daudzkārt citādāka kā mēs to iedomājamies un par varēm cenšamies ar vārdiem aprakstīt. Romānos un dzejā. Nē, tas ko aprakstām - tās ir mūsu iedomas par pasauli, kuru IR radījis Dievs.

 

 

 

Laimas Putniņas datorsalikums



Patiesībā...

• 4. mar 21:44
• Zvaigznes plaukstā. Ieva Trimalniece
• Pārdomu stūris
• Publicēts

... šī apaļā rotaļu bumba, kuru saucam par Zemeslodi, ir ļoti trausla. Tā tikai liekas, ka stipra un milzīgi liela. Patiesībā cilvēks ir muļķis to neapzinoties. Naivas mīlas dzejas rindas, naivi solījumi par draudzību īstu, dziļu. Naivi smaidi "labi būs". Naivi sniegpulkstenītes ziedēt sāk. Es redzu kā tām salst. Es redzu kā cilvēki rotaļājas ar apaļu bumbu, kuru saucam par Zemeslodi, par mājām savām. Tikai tā nav naiva rotaļa, nav naivi smaidi un nav naiva atzīšanās mīlestībā. Patiesībā viss ir stipri citādi. Man dreb rokas turot šo bumbu sev plaukstās. Jo tik liela muļķība ir vietu atradusi cilvēku prātos un sirdīs. Rotaļāties ar pasaules pastāvēšanu. Jā, tieši tā! Pastāvēšanu. Stāsta, ka pasaule esot mūžīga un visums esot mūžīgs. Patiesībā viss ir stipri citādi. Un es klausos Tavas naivās mīlas dzejas rindas acīm bezgala skumjām. Tu nedzirdi zemes pukstus, tu nejūti kā viņai tieši tagad sāp. Es lūdzu Tevi, ieklausies…

Tur pašā kodolā elpo TAVA sirds. Jā, Tava gan. Un tai ļoti sāp Tava muļķība, Tavs neprāts, Tavs naivums par lietu patieso dabu. Piedod, es pašlaik neieklausīšos Tevis uzrakstītajās mīlas dzejas rindās. Tās tiešām ir muļķīgas. Pašlaik, kad tik auksta zāle sāk dīgt. Man jāpaspēj tai savu elpu pāri klāt, lai puķes šai pavasarī ziedēt spētu. Ja vari, ja spēji, ja gribi palīdzi, lūdzu man. Patiesībā cita nekā svarīgāka pašlaik nav. Viss cits rīt un aizparīt būs.
                                                                                                                                                                                                                                                                                                 



 

"Vēlies, tikai vēlies."

"Vēlies, tikai vēlies." - kamēr šī dziesma skan, es klusi pie sevis lūgšanu lūdzu. Par klusumu, kas sirdij svētību dod. Man un Tev. Mums. Vai vēlies to sadzirdēt? Vai vēlies tajā veldzi rast? Prātam savam no pasaules tukšajām pļāpām. Sirdij savai no izdomātām mīlestības spēlēm. Dvēselei savai no izžūstošām upēm, kurās atspulga nava.

Es klusi lūdzu.

Ieklausies cik DZIDRI klusums skan. Tā zāle dīgst un dvēsele dzied. Tā koku lapas raisās no zara un sirds mierā smaida. Tā smilts grauds vakara rietā teiku stāsta par aizlaikiem seniem un prāts to atcerēties spēj.

"Vēlies, tikai vēlies" - dziesma skan un klusuma dārzā sāk pazemes strauts virszemē plūst.

4. augusts 20:27, ceļojuma laikā

 

 

Iet un iet

Stāsta, ka smiltis nesaglabā pēdu nospiedumus. Un pat akmens ne. Taču tā nav tiesa. Tieši smiltīs vislabāk pēc gadu tūkstošiem cilvēku pēdu nospiedumi ir it LABI REDZAMI. Jā, citādi tos redzam ar šodienas acīm SAVAS DZĪVES TAD TOREIZ. Kaklā sāk kņudēt un negribas projām vairs iet no vietām tik labi zināmām. Kaut smiltis ŠODIEN JAU ir citas tās, kurās TOREIZ es basām kājām gāju. Roka pieskaras akmens mūriem un tik ļoti silti top. Gribas palikt, gribas par mūru to kļūt. Kaut gadu simti tik ātri manos matos vēja dziesmas pina. Vairs ne vairogs un šķēps manās rokās un ne arēnas smiltis acis grauž. Ne vairs kvēlā uguns liesma pēdām glaužas klātu. Tā bija TOREIZ TAD. Es nevaru Laika ratu atpakaļ griezt ne par sprīdi. Varu vien SAVAS DZĪVES NOSPIEDUMUS smiltīs ar acīm glāstīt. TAGAD. Un piedošu lūgt vējam par aizmirstajām dziesmām. Noaujot tik neērtās kurpes un liedagā basām kājām iet un iet...

1. augustā 19:28, Ieva Trimalniece, ceļojuma laikā

 

VIENMĒR

Vai pasaules vēsture ir tāda kādu to esam no mācību grāmatām apguvuši? Noteikti NĒ! Tā ir pavisam citāda. Ne tikai kā faktu materiāls, bet vēl vairāk kā katra cilvēka CEĻŠ no baiļu ielejām uz drosmes kalnu gālēm. Bez sāpēm tās nav sasniedzamas. Un reizēm ir jāiziet cauri nodevības vārtiem. Nonākot pie piedošanas strauta, kurā tieši Tu savās plaukstās ūdeni sniedz savam nodevējam. CEĻŠ. Vienmēr kalnup vijas. Pretī Saulei, pretī debesīm un zvaigznēm vistumšākajā naktī.

Ie.Trimalniece, pierakstīts ceļojuma laikā Francijā, šajā vasarā