Viss ir pa īstam, it viss ko savā CILVĒKA dzīves
laikā katrs piedzīvojam. Gan sāpes, gan mīlestība, gan nodevība. Gan tās trīs
bez gaismas naktis, kurās visas (!) zvaigznes jau ir nodzisušas. Ne gaismas strēles
aiz sevis neatstājot. Jo IR LAIKS. ĪSTAIS. Jo nu ir jāaizdedz tas savs GAISMAS
lukturis, lai aiz Tevis redz citi tumsā, kur soli spert. Top JAUNS STĀSTS par
CILVĒCĪBU, par MĪLESTĪBU, par DIEVIŠĶO CILVĒKĀ. No tīras sirds, kura MĪL.
22. oktobris 2021.
...
ar vēlmi klusu, klusu
Mums
katram viss IR pa īstam. Gan nomiršana, gan piedzimšana no jauna, miesā un
garā. Gan nodevība kādu pa īstam sasniedz ar zobenu asu tieši sirdī. Lai citā
laikā viens otram piedošanu lūdzot mēs mācītos brūnā zāles klaidā ziedu asnus
ieraudzīt. Tie vēl tikai būs, tikai ziedēs kaut kad. Un tik un tā zieda asns
zemē jau IR pa īstam. Mīlestība? Klusi sirdī gaida savu atklāšanu. Naktī, kad
zvaigznes jau ir nodzisušas un nav nevienas vairs acīm redzamās gaismas
strēles. Taču tās IR. Mūsu aizvērtajās acīs, kad visu spējam ieraudzīt pa
īstam.
Saule
aust katru mīļu dienu pa īstam un vakaros riet pa īstam. Vētras pa īstam augļu
pilnas ābeles lauž. Un pa īstam par ābeli to raudam mēs. Lūdzot saudzēt, lūdzot
par sevi un mīļajiem.
Laiks?
Kāds to smilšu pulkstenī ieslēdz un skaita smilšu graudus. Cik liktenis man tos
ir atvēlējis? Cits caur pirkstiem zemē iesēj tukšu ziedu sēklas, gaidot kaut ko
kaut kad uzziedam. Bet es lēnām soli speru uz laipas, kuras nemaz nav. Pāri
upei, kura vakar ledus vižņus mīlēja vairāk par visu. Es speru savus soļus pa
īstam, kaut laipas … nav, nemaz. Vien jaušu kad un kur Saule savus starus vīs
pār pīpeņu pļavām, līdz apvārsnim tālam, tālam.
Viss,
it viss mūsu pasaulē, kuru ik brīdi paši radām no jauna IR pa īstam. Pēc ziemas
garās sniegpulksteņu “labrīt” un pirmās rudens salnas. Atzīšanās mīlestībā un
nodevības asais zobens tieši sirdī. Un piedošanas garais ceļš, kalnā augstā
kāpjot. Sāpes savas vienu pēc otras pret debesīm atlaižot. Baltās dūjās
pārvēršot. Mīlestību atklājot. Kad IR laiks pienācis tam notikt. Ne sprīdi par
ātru un ne smilšu graudu par vēlu. Īstajā laikā.
Vai
jau ir tas īstais laiks? Jā, ir. Pa īstam. Zvaigznes debesīs jau ir nodzisušas.
Lai to vietā jaunās galaktikās mēs spētu citas zvaigznes aizdedzināt. Ar vienu
acu skatu, ar vēlmi savu klusu, klusu.
2017.gads,
marts
