Cik BALTI
Un LIEGI
Snieg…
Dvēseles sarunājas.
Elpu aizturējusi es klausos, ar sirdi
klausos. Dvēseles sarunājas.
Cik BALTI
Un LIEGI
Snieg…
Dvēseles sarunājas.
Elpu aizturējusi es klausos, ar sirdi
klausos. Dvēseles sarunājas.
Nekas dzīvē nevar izplēnēt, izgaist, pazust bez miņas, bez pēdām. Ne atmiņas, ne ilgošanās pēc zvaigžņu pieskārieniem acu plakstiņiem. Cilvēks vien iemācās noticēt - viss ir plēnes, pelni, putekļi. Taču dzīvē viss, it viss tiek ierakstīts klusos čukstos, vārdos, klusās zilbēs. Zāles stiebros vārdi, zilbes, čuksti izbirst agrā rītā stundā, tai mirklī īsajā, kad pats pirmais Saules glāsts pār zemi pāri slīd. Vai salasīt iesi tos? Kad pirkstu galos aukstums dzelda. Kad bail pār sava nama slieksni iet pasaules asajos vējos. Vai iesi, vai būsi rīta gaismas sargs? Pāri gadu tūkstošiem un cilvēku sejām aizmiršanās auts tik pierasts, tik kļuvis tuvs, mīļš. Ka ticība pelnos it visu mazgā, dzēš, aizputina. Nebūtības aklajās acīs. Vai tu būsi cerības labā vēsts? Tik īss ir tas mirklis pirms pirmā Saules glāsta, ir jāpaspēj, ir jāpaspēj. It visus izbirušos klusos vārdus, zilbes un čukstus salasīt. Vienas sniegpulkstenītes baltajā ziedu kausā. Zāles stiebri jau sāk klusi ar Tevi runāt. Es katru vārdu un katru nopūtu jau dzirdu, ko cilvēki gadu tūkstošiem viens otram klusējot ar acīm teica. Ticot - viss ir plēnes, pelni un putekļi. Tāpēc baltās gaismas pilnie vārdi palika neizrunāti, neizpausti. Tie vārdi, kurus dvēsele sevī nes no Laika sākuma, un iznesīs līdz pat Laika beigām. Nekas, nekas dzīvē neizplēn, neizgaist, nepazūd bez pēdām, bez miņas, nepārtop ēnās pelēkās. Tas īsais mirklis pirms Saules pirmā pieskāriena šai zemei, tas mirklis san balto vārdu sudrabā. Vai iesi tos salasīt? Vienas sniegpulkstenītes baltajā ziedu kausā.
Ir 2020.gada
12.novembris. Krietni pāri pusnaktij. Laika pulkstenis skaita minūtes. Gara
acīm esmu tālu, tālu prom no šīm minūtēm, no šī laika. Varbūt kādreiz tālā
nākotnes gadu simtā cilvēka prāts jau būs aizmirsis, cik cilvēku mūžus divi vārdi glabā. Dvēseļu
putenis …
Viena no skaistākajām nedēļām Latvijā ir sākusies. Tā nedēļa, kurā ar cilvēku notiek brīnumu lietas, kad cauri pelēkajai miglai Saules stars tieši sirdī tiek.
Reiz sapnī redzēju savu vecomāti. Viņa mācīja pīrāgus cept. Vecaistēvs gāja zirgu pārsiet. Mostoties tik SILTI bija. Reiz sapnī redzēju veco Ziediņu māju. Un otru vecomāti. Un vecaistēvs gultā gulēja. Vecais Emīls – vārdos skarbs. Tādi strēlnieki ir kas nāvi savām acīm ir redzējuši. Un tai no nagiem savas dzīves izplēsuši. Lai pēc kara nāktu MĀJĀS. Tik tajās PAVARDS AICINA sēst pie galda.
Ir gājuši daudzi gadi. Vecais Emīls jau sen kā sēž pie cita galda. Turpat viņam blakus ir sieva Marija. Arī jau viens no dēliem – Jānis. Un meita Mirdza. *
Stāsts par MĀJĀM. Kurās tēvs un māte gaida. Reiz sapnī redzēju savu mammu. Viņai baltais lakatiņš galvā. Ir gājuši gadi no tā sapņa GAIŠĀ. Viņa ir blakus man. Šodien un vakar un rīt. Un arī būs vienmēr. Pār vaigiem asaras rit. Atskatos sev pār plecu. Krustmāte ir tur, un vecais Emīls. Viņi smaida un labu vēlē. Tur ir Omīte. Tur es redzu visu saimi. Visu dzimtu. Liels saimes galds. UN IR TIK GAIŠS.
2008.gada
aprīlis
*arī nu jau Ausma, Liesma, Anna, Aija.
*** *** *** *** ***
Trejiem žuburiem liepa auga. Trejām takām medus tecēja žuburu svecēs. Trejas bites sveču gaismu salasīja. Salasīja, pāri meta trejām upēm. Trejām upēm, trejiem krastiem. Šaisaules krastā, viņsaules krastā un pie Dieviņa nama durvīm. Trejas sveču gaismas savijās vienā dzīparā. To vienu Laima vija, to otro Kārta un to trešo Dēkla. Trejas dievietes savija vienā kamolā. Atdeva mīļajai Mārai.
Mīļā Māra auda villainīti. Rakstu pēc raksta, kārtu pa kārtai, ierakstīdama savu vēlējumu. Trejiem ceļiem iet – nemaldīties, kas rītā, kas vakarā, kas Mēness takā uz aku ejams. Trejas gaismas turēt pavardā – no oglītes dzirkstelītes, no Saulītes vainadziņa un Dieva dārza paša viducīša. Treju bišu medu ēst – priežu sila sveķu rūgteno, liepu ziedu saldeno un rudzu vārpu spēka medu. Trejus ūdeņus dzert – meža avota zem priedes saknēm, baltās smilts tecētāju un dzimtās sētas akas dzidro ūdens malku.
Man patīk pelēka diena. Aizvakar jo īpaša tā bija. Ne dēļ 11 datuma. Ne tāpēc. Man patika dienas noskaņa. Tās pelēkais aicinājums ielūkoties dziļāk. Daudz dziļāk. Tik dziļi cik to spēju. Koki no sava lapu zelta tagad jau ir atvadījušies. Un pret debesīm siluets redzams top. Katram pilnīgi citāds. Sajaukt nevar. Sūnu pelēkie kamoliņi. Koka stiegrojums uz stumbra. Viss tik skaidri redzams. Jo vairs nav krāsu košo virpuļu. Un tā ir labi. Tā tam ir jābūt. Ir jābūt Dabā un cilvēkā tādam mirklim, kad visu apņem pelēkais. Ne pelēcība, bet pelēkais. Tas, kurš atklāj. Līdz pašām dzīlēm. Līdz Debesu apvārsnim tālajam. Kur skats sniedzas vēl pat tālāk. Aiz horizonta saucot. Un tā ir labi. Tā tam ir jābūt. Tādam mirklim, kurš sauc un aicina iet vēl tālāk. Par šodienu un rītdienu pat vēl tālāk.
Jā, var sirdī būt
nemiers un skumjas. Jo krāsas visas košās ir prom. Tās ir zemē un tagad jau
pārvērtušās citā. Un tieši šis ir tas īstais brīdis sevī ielūkoties. Kas manī
vēl gaismas svecei degt traucē? Kas nemierā sauc un dvēseli vēlas tīt pelēcības
tīklos? Vai tās ir bailes vai šaubas vai vēl kas cits? Atmiņas, smeldze,
nepiepildītais… vēl kas? To tīšu pelēkā nātnu lakatā un zem akmens likšu. Lai
guļ zem. Tā vajag būt. Jo rīt jau baltais sniegs visu savos glāstos auklēs.
Dabā un cilvēka dzīvē viss ir taisnības pilns. Pat ja sāp līdz kaulam un dziļāk
vēl sāp, tā ka elpot top grūti. Tā tam ir jābūt. Gaismas svecei degot tās
staros izdeg viss, kas nav īsts, nav patiess. Kas glaimos sacīts un tukšus
solījumus dodot. Kas melos un viltus dzīparos tīts tika. Skaistu galma tērpu
mugurā velkot. Krāsu košumā acis tad žilba. Zem krāsām šīm vien tukšums bij’
mitis. Vairāk nē.
Man patīk pelēka
diena. Tajā tik daudz redzēt ko var. Sūnu kamoliņi tik silti uz koka sāna guļ.
Un tālumā egle savu stāju staltu slej. Tad nāk lēni un mierīgi vakars. Mēness
savas zvaigznes skaitīt sāk. Uzpūšu elpu zālei un tajā sāk mirdzēt citas
zvaigznes. Ir miers. Dziļš, dziļš miers. Klusumā dvašu dzirdēt varu. Visas
košās krāsas ir prom. Ir palicis vien tas, kas IR. Īstais, patiesais. Tas, kas
jāatrod ir sevis vidū. Aizdegta svece gaišā vai pelēcības putekļu mākoņi.
Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz
redzēt ko var.
13.novembris
2011.gads