Tur, aiz miglas autiem baltiem, siltiem ...

 Cik BALTI

Un LIEGI

Snieg…

Dvēseles sarunājas.

 Maigi, maigi pieskaros katrai baltajai sniega pārslai. Katru dvēseli vārdā es saucu. Kur puteņo sniega vērpetes. Un kristālos baltos atstaro Saules vaigs. Ļaudis basām kājām ceļus baltus staigā. Tiem nesalst itin nemaz. It viss dzīvēs jau ir piepildīts. Pārpārēm gaismā, mīlestībā. Elpu aizturējusi es klausos, ar sirdi klausos. Simtu simtiem dvēseļu stāstus. Par dzīvi. Par mīlestību. Par bišu dziesmām balto ābeļziedu zaros, lapās, koka stumbrā. Par debesīm zilām, zilām. Par ilgām. Par ilgošanos. Pēc mājām, kurās gaida un sagaida. 

Elpu aizturējusi es klausos, ar sirdi klausos. Dvēseles sarunājas.

Tas īsais mirklis pirms ...

 Nekas dzīvē nevar izplēnēt, izgaist, pazust bez miņas, bez pēdām. Ne atmiņas, ne ilgošanās pēc zvaigžņu pieskārieniem acu plakstiņiem. Cilvēks vien iemācās noticēt - viss ir plēnes, pelni, putekļi. Taču dzīvē viss, it viss tiek ierakstīts klusos čukstos, vārdos, klusās zilbēs. Zāles stiebros vārdi, zilbes, čuksti izbirst agrā rītā stundā, tai mirklī īsajā, kad  pats pirmais Saules glāsts pār zemi pāri slīd. Vai salasīt iesi tos? Kad pirkstu galos aukstums dzelda. Kad bail pār sava nama slieksni iet pasaules asajos vējos. Vai iesi, vai būsi rīta gaismas sargs?  Pāri gadu tūkstošiem un cilvēku sejām aizmiršanās auts tik pierasts, tik kļuvis tuvs, mīļš. Ka ticība pelnos it visu mazgā, dzēš, aizputina. Nebūtības aklajās acīs. Vai tu būsi cerības labā vēsts? Tik īss ir tas mirklis pirms pirmā Saules glāsta, ir jāpaspēj, ir jāpaspēj. It visus izbirušos klusos vārdus, zilbes un čukstus salasīt. Vienas sniegpulkstenītes baltajā ziedu kausā. Zāles stiebri jau sāk klusi ar Tevi runāt. Es katru vārdu un katru nopūtu jau dzirdu, ko cilvēki gadu tūkstošiem viens otram klusējot ar acīm teica. Ticot - viss ir plēnes, pelni un putekļi. Tāpēc baltās gaismas pilnie vārdi palika neizrunāti, neizpausti. Tie vārdi, kurus dvēsele sevī nes no Laika sākuma, un iznesīs līdz pat Laika beigām. Nekas, nekas dzīvē neizplēn, neizgaist, nepazūd bez pēdām, bez miņas, nepārtop ēnās pelēkās. Tas īsais mirklis pirms Saules pirmā pieskāriena šai zemei, tas mirklis san balto vārdu sudrabā. Vai iesi tos salasīt? Vienas sniegpulkstenītes baltajā ziedu kausā.

 *** *** ***

Ir 2020.gada 12.novembris. Krietni pāri pusnaktij. Laika pulkstenis skaita minūtes. Gara acīm esmu tālu, tālu prom no šīm minūtēm, no šī laika. Varbūt kādreiz tālā nākotnes gadu simtā cilvēka prāts jau būs aizmirsis,  cik cilvēku mūžus divi vārdi glabā. Dvēseļu putenis …

 Laika pulkstenis sekundes skaita, kurās mūžības gaišā uguns deg un deg. Sniegā baltajā.  Rīta rasā. Naktī zem zvaigžņu miriādēm. Pie akas spainis stāv. Es redzu. Tev slāpst. Es dzirdu. Tavus ar acīm teiktos vārdus. Laika pulkstenis steigu nepazīst, tas rāmi skaita sirdspukstus.  Bišu kārēs salds medus pil. Aiziešana putenī ir ābeļu ziedēšana pavasarī.

Tā arī ir MĪLESTĪBA

 Viena no skaistākajām nedēļām Latvijā ir sākusies. Tā nedēļa, kurā ar cilvēku notiek brīnumu lietas, kad cauri pelēkajai miglai Saules stars tieši sirdī tiek.

 Feisbuka laika joslā par filmu "Dvēseļu putenis '" ir gan skatītāju atsauksmes, gan filmas veidotāju. Mums katram ir un būs savs stāsts par filmu, par drosmi, par MĪLESTĪBU šī vārda visdziļākajā būtībā. Varbūt pat sastapšanās ar sevi pirms 100 gadiem. Filmu vēl neesmu skatījusies. Taču tajā attēloto laiku esmu redzējusi, jutusi un dzirdējusi vārda tiešā nozīmē no TIEM laikiem un vīriem. Dzīve man uzdāvināja dāvanu pēc Ogres meža tehnikuma beigšanas. Un strādājot par mežu mērnieci bija jāuzmēra visi ierakumi (kādi uz to brīdi tie bija Klīves mežniecības mežos), ložmetēj ligzdas, bunkuri un viss pārējais. Un es zināju, ka mans vectēvs tieši tur (!) bija bijis. Parakstot daļplānu pēc visiem kartogrāfiskajiem darbiem, sajūtas bija kā ne no šīs pasaules esot. Vēl vairāk pat. Es pilnībā biju TUR un TAD. varu pateikt no kurienes nāk to zēnu un vīru drosme. Tā arī ir Mīlestība. No šodienas laika skatoties ļoti skaudra, taču DZĪVA un ĪSTA. Šodienas par daudz materializētajā pasaulē apkrauta ar mantu kalniem un tāpēc tai ir bieži grūti elpot.

 Savu vecotēvu atceros kā skarbu vīrieti, ne vienmēr Emīls ar vārdiem glāstīja. Reizēm pateica tā, ka asaras sprāga pār vaigiem. Pirmajās reizēs, līdz es apjautu, ka tā viņš pārbauda cilvēka kodolu. Ir vai nav derīgs dzīvei. Jo ir un būs dzīve arī tāda, kurā skarbuma nebūs par maz. Pietrūks siltuma un glāstu, taču tas nenozīmē, ka mīlestības pietrūks. Tad tā būs uz laiku atradusi sev mājvietu drosmē būt un izturēt aukstus vējus, kamēr Saule ir tur kaut kur aiz melniem mākoņiem. Tad ir jāpieturas cieši, jo cieši savai zemes malai, kamēr atkal pavasarī ābeles sāks plaukt ...

 Un kad baltas ābeles pavasarī ziedēs, tad uz brīdi īsu apstājies solī savā. Debesīs baltos putnus ar siltu skatu pavadi. Varbūt kāds no tiem ar saviem spārnu galiem ir skāris zāles stiebrus, kuros rītausmā lēni asinis žuva, reiz pirms gadiem gariem. Kāda dvēsele devās prom no zemes šīs, lai šodien Tu varētu būt. Tā arī ir MĪLESTĪBA, dzīva un īsta, kurai Laiks ir tilts no viena cilvēka pie otra. Aiziešana putenī ir ābeļu ziedēšana pavasarī.

                                                                          2019.gada 11.novembris

Bez patosa

 Arī šeit: Zvaigznes plaukstā: bez patosa (zvaigznesplauksta.blogspot.com)

*** *** *** *** ***

Reiz sapnī redzēju savu vecomāti. Viņa mācīja pīrāgus cept. Vecaistēvs gāja zirgu pārsiet. Mostoties tik SILTI bija. Reiz sapnī redzēju veco Ziediņu māju. Un otru vecomāti. Un vecaistēvs gultā gulēja. Vecais Emīls – vārdos skarbs. Tādi strēlnieki ir kas nāvi savām acīm ir redzējuši. Un tai no nagiem savas dzīves izplēsuši. Lai pēc kara nāktu MĀJĀS.  Tik tajās PAVARDS AICINA sēst pie galda.

Ir gājuši daudzi gadi. Vecais Emīls jau sen kā sēž pie cita galda. Turpat viņam blakus ir sieva Marija. Arī jau viens no dēliem – Jānis. Un meita Mirdza. *

Stāsts par MĀJĀM. Kurās tēvs  un māte gaida. Reiz sapnī redzēju savu mammu. Viņai baltais lakatiņš galvā. Ir gājuši gadi no tā sapņa GAIŠĀ. Viņa ir blakus man. Šodien un vakar un rīt. Un arī būs vienmēr. Pār vaigiem asaras rit. Atskatos sev pār plecu. Krustmāte ir tur, un vecais Emīls. Viņi smaida un labu vēlē. Tur ir Omīte. Tur es redzu visu saimi. Visu dzimtu. Liels saimes galds. UN IR TIK GAIŠS.  

2008.gada aprīlis

 *arī nu jau Ausma, Liesma, Anna, Aija.

*** *** *** *** ***

 Trejiem žuburiem liepa auga. Trejām takām medus tecēja žuburu svecēs. Trejas bites sveču gaismu salasīja. Salasīja, pāri meta trejām upēm. Trejām upēm, trejiem krastiem. Šaisaules krastā, viņsaules krastā un pie Dieviņa nama durvīm. Trejas sveču gaismas savijās vienā dzīparā. To vienu Laima vija, to otro Kārta un to trešo Dēkla. Trejas dievietes savija vienā kamolā. Atdeva mīļajai Mārai.

 

Mīļā Māra auda villainīti. Rakstu pēc raksta, kārtu pa kārtai, ierakstīdama savu vēlējumu. Trejiem ceļiem iet – nemaldīties, kas rītā, kas vakarā, kas Mēness takā uz aku ejams. Trejas gaismas turēt pavardā – no oglītes dzirkstelītes, no Saulītes vainadziņa un Dieva dārza paša viducīša. Treju bišu medu ēst – priežu sila sveķu rūgteno, liepu ziedu saldeno un rudzu vārpu spēka medu. Trejus ūdeņus dzert – meža avota zem priedes saknēm, baltās smilts tecētāju un dzimtās sētas akas dzidro ūdens malku. 

Tukšā nav

 

 

Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz redzēt ko var

 Man patīk pelēka diena. Aizvakar jo īpaša tā bija. Ne dēļ 11 datuma. Ne tāpēc. Man patika dienas noskaņa. Tās pelēkais aicinājums ielūkoties dziļāk. Daudz dziļāk. Tik dziļi cik to spēju. Koki no sava lapu zelta tagad jau ir atvadījušies. Un pret debesīm siluets redzams top. Katram pilnīgi citāds. Sajaukt nevar. Sūnu pelēkie kamoliņi. Koka stiegrojums uz stumbra. Viss tik skaidri redzams. Jo vairs nav krāsu košo virpuļu. Un tā ir labi. Tā tam ir jābūt. Ir jābūt Dabā un cilvēkā tādam mirklim, kad visu apņem pelēkais. Ne pelēcība, bet pelēkais. Tas, kurš atklāj. Līdz pašām dzīlēm. Līdz Debesu apvārsnim tālajam. Kur skats sniedzas vēl pat tālāk. Aiz horizonta saucot. Un tā ir labi. Tā tam ir jābūt. Tādam mirklim, kurš sauc un aicina iet vēl tālāk. Par šodienu un rītdienu pat vēl tālāk.

 

Jā, var sirdī būt nemiers un skumjas. Jo krāsas visas košās ir prom. Tās ir zemē un tagad jau pārvērtušās citā. Un tieši šis ir tas īstais brīdis sevī ielūkoties. Kas manī vēl gaismas svecei degt traucē? Kas nemierā sauc un dvēseli vēlas tīt pelēcības tīklos? Vai tās ir bailes vai šaubas vai vēl kas cits? Atmiņas, smeldze, nepiepildītais… vēl kas? To tīšu pelēkā nātnu lakatā un zem akmens likšu. Lai guļ zem. Tā vajag būt. Jo rīt jau baltais sniegs visu savos glāstos auklēs. Dabā un cilvēka dzīvē viss ir taisnības pilns. Pat ja sāp līdz kaulam un dziļāk vēl sāp, tā ka elpot top grūti. Tā tam ir jābūt. Gaismas svecei degot tās staros izdeg viss, kas nav īsts, nav patiess. Kas glaimos sacīts un tukšus solījumus dodot. Kas melos un viltus dzīparos tīts tika. Skaistu galma tērpu mugurā velkot. Krāsu košumā acis tad žilba. Zem krāsām šīm vien tukšums bij’ mitis. Vairāk nē.

 

Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz redzēt ko var. Sūnu kamoliņi tik silti uz koka sāna guļ. Un tālumā egle savu stāju staltu slej. Tad nāk lēni un mierīgi vakars. Mēness savas zvaigznes skaitīt sāk. Uzpūšu elpu zālei un tajā sāk mirdzēt citas zvaigznes. Ir miers. Dziļš, dziļš miers. Klusumā dvašu dzirdēt varu. Visas košās krāsas ir prom. Ir palicis vien tas, kas IR. Īstais, patiesais. Tas, kas jāatrod ir sevis vidū. Aizdegta svece gaišā vai pelēcības putekļu mākoņi.   

 

Man patīk pelēka diena. Tajā tik daudz redzēt ko var.

 

13.novembris 2011.gads