Un TOMĒR!

Kā tie mākoņi rodas? Kā kalnus tik žilbinoši baltus veidot var? Kā cilvēks otru cilvēku mīlēt spēj un var? Kā naidā degt un graut akmeņu pilis? Kā zeme radīta tika un kad tas bija? Vai maz bija? Vai tie mākoņi maz ir un cilvēks? Vai cilvēks dzīvo un kad tas ir, bija vai būs maz kad? Kad visas pilis drupās būs, vai tad dzīvos? Un vai mīlēs otru cilvēku? Vai būs ko mīlēt? Planēta ir tik ļoti maza, kaut liela šķiet. Nē, tā tikai liela šķiet. Patiesībā planēta ir mazāka par manu puķu dārzu. Vēl mazāka par ķirbi un ābolu. Es varu to plaukstā paņemt un samīļot. Ja spēju to. Bet ja nē? Bet ja nē? Bet ja nē? Tad veltīgi Dievs sen agrāk pasaulē zemi laida. Tad veltīgi tie mākoņi tās baltās pilis slej. Un veltīgi ir otram cilvēkam maizi dot. Ūdens krūzi sniegt.

Kā iemācīt mīlēt, lolot un sargāt pašu dārgāko? Cik man vēl dzīves dzīvot basām kājām pa ledu ejot? Un uguni plaukstās nesot. Sāp? Protams sāp. Mans nespēks sāp. Ne krustā sišana sāp, bet nespēks mīlestību sargāt. Un tomēr! Man ir jāspēj nosargāt. Arī šajā gadu tūkstotī kaut vienam cilvēkam mīlestību iemācīt. Kaut vienam vienīgam parādīt tās baltās pilis debesu tālēs, kurās tumši zilās zvaigznes dzīvo. Jā, zvaigznes dzīvo, to zinu es pati, tur manas mājas ir. Vai cilvēks dzīvo to nezinu gan es. Un tomēr! Kaut vienam vienīgam man iedot paturēt planētu plaukstās, lai just var KĀ TĀ TIKA RADĪTA!