Šodien es vilku goda drānas mugurā, ejot pavadīt
pēdējā gaitā kaimiņienes tēvu. Jau cienījams vecums, 80 gadi. Rīt es vilkšu
darba drānas mugurā, pēc rīta vēlēšanu iecirknī, braucot lasīt ozolu zīles
Piļoru ozolu audzē, kurai ir apmēram 200 gadu. Arī kokam ir savs laiks dots dzīvot
VERTIKĀLI. Horizonts un vertikāle veido mūžīgo laiku. Uz šo domu mani uzvedināja
šodien dzirdētais sprediķis bēru dievkalpojumā. Tā būtu jābūt. Ka cilvēks apzinās
savu dzīvi visā pilnībā. Tā nerodas pati no sevis. To nedod tikai materiālie
labumi. Tā nav tikai mīlestības jūsma jaunībā un nav tikai bēdas vecuma galā. TĀ
ir vertikāles un horizonta krustojums. Vidus punkts. Var teikt – krusts. Var teikt
– dievkalpojums. Var teikt – svētceļojums.
Var dažādi to vārdā nosaukt.
Vienu dienu goda drānas un citu dienu darba drānas.
Bet katrā dienā SEVĪ SAGLABĀJOT to vertikālo virzienu. Mana dzīves privilēģija
ir katru dienu būt Dieva Baznīcā 24
stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā un tā visu gadu. No ziemas rītiem līdz rudens
naktīm, kad mēness aiz loga mani sauc sev līdzi. Vakar, nākot mājās no Liuku
kalna, pie kaimiņu mājas apstājos un kādu laiku vēroju kā liepas lapas ar
vieglu šalkoņu krīt zemē. Kā lietus. Naktī bija salna. Man tieši aiz muguras meža
malā burbuļoja rubeņi. Tos es dzirdēju arī pēc saules lēkta, kad no lielceļa kāpu
lejā ielejā. Saule no mežu HORIZONTA iznira
kā apsolījums skaistai dienai. Saule kāpj augšā ļoti strauji. Tās ir skaitītas
minūtes, kurās pat nevar izdomāt dienas plānus. Un pat nevajag. Tas brīdis, kad
cilvēks ar acīm var redzēt KĀ KRUSTOJAS vertikāle un horizonts, tas brīdis nav
domāts vārdiem un domām.
Jā, šodien sešos vakarā Latvijas dievnamos 10 minūtes skanēja
zvani. Rīt visa diena būs tāda, kad vertikāle un horizonts krustosies. Rīt manā
jaunajā pasē būs viens zīmogs. Un pēc tam braukšu lasīt ozolu zīles. Kokiem ir
jāaug un jābūt maniem sargiem. Citus man nevajag.
PILNA galerija ir šeit:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru