... un tagad nezinu



*** * ***



*** * ***



Ir lietas LIELĀKAS par cilvēku

Naktī nāca domas. Par dzīvošanu kā tādu. Varbūt cilvēki TAGAD vairāk viens pret otru būs patiesi. Varbūt...

Jo bezjēdzīgs nav nekas, kas notiek. Liels vai mazs, smieklīgs vai traģisks. Tam VIENMĒR ir nozīme. Kā mazajam, tā traģiskajam līdzi nāk SASTAPŠANĀS ar ko daudz nozīmīgāku kā maznozīmīgā čalošana darba kabinetos un virtuves kastroļu pulēšana. Jā, dzīve turpinās. Tai nepastāv pārrāvuma vai klusuma brīža. Klusuma brīži IR NEPIECIEŠAMI tieši cilvēkam, lai tajā notiktu pārtapšana. Būtiska cilvēkam.  

Ir lietas LIELĀKAS par cilvēku. To priekšā vārdiem ir jānodziest.

24. novembris  09:37

 

Šodien...

... daudz lasīju un domāju. Sarunājos ar tuvu draugu un domāju. Par tiem vārdiem, kurus šorīt kā pašus pirmos izlasīju draugiem.lv kādā adresē :

"Bij iesākumā vārds.

 Bet beigās tikai dziļa klusēšana."

Zināma dziesma ar zināmiem Māras Zālītes vārdiem. Bet es šodien šajos tik zināmajos vārdos IERAUDZĪJU cilvēka ceļu. Ikviena cilvēka ceļu, kad VĀRDS ir mums līdzās ik brīdi un tas nekas, ka retais to REDZ, JŪT, DZIRD. Tas nekas, jo beigās mūs ik katru SAGAIDA dziļa klusēšana. Nē, tā nav mūžība cilvēka prāta izpratnē. Tās IR MĀJAS.

Un jā, šodiena ir citāda kā vakardiena, kad tumsa bija pārklājusi visu mūsu zemi. Šodien kāda siena atvērās (ne fiziskā nozīmē). Pēc brīža īsa (tas notika ap Dievkalpojuma laiku) debess jumā saule savu spožu logu atvēra. Un vēl pēc brīža cilvēku sejās atmirdzēja smaids. VIŅU sejās. VIŅI ir mājās.

24. novembris 22:03

Svētā komūnija

Nezinu cik cilvēku PIEŅĒMA mīlestības DĀVANU, kuru sniedza aizgājušie. Jā, tieši MĪLESTĪBAS DĀVANU. Ne bēdas vai skumjas. Arī šodien aiz loga ir spoža saule apliecinot dzīves turpinājumu. Tā lūkojas man tieši sejā un man ir neiespējami teikt citus vārdus kā saku. Nezinu, taču CERU, ka Adventē (tā jau ir klāt) cilvēku sirdīs būs tā brīvā vieta atradusies mīlestības ugunij.

(...) mūsu DIENIŠĶO maizi mīlestību mums dodi (...)

25. novembris 11:08

jānodziest...



Pierastajā IERAUDZĪT

Pa to pašu ceļu – caur mežu, gar pļavu –

Kā tas neapnīkst, neizsīkst?
Cik reizes jau puteņos tinusies grava,
Un smuidrā ieva jau gurdena līkst…

Pa to pašu ceļu – daudz gadskārtas ieto.

Un nav jau pēc jauna iztvīcis skats?
Pa īstam jauno, vēl neuzieto
Tieši pierastajā spēj ieraudzīt acs.

Lija Brīdaka, "Mūžīgais vaicājums", 1986

Jā, viens un tas pats ceļš, viena un tā pati taka. Caur mežu, gar pļavu un mājas jumts jau paliek aiz muguras. Pasaules durvis IR VAĻĀ. Tā šķiet. Tik jāpāriet kādai upei pāri. Uz tilta pastāvot kādu īsu brīdi. Ziedu kādu iemetot (uz atgriešanos varbūt). Un tad jau tālāk, vien tālāk raitā solī. Anglija, Roma, Parīze, Ņujorka…

 …vai zāle tur mīksta? Vai ļaudis laipni? Vai vakarā tev ir silti? Vai… vai…?

Un tad kādā dienā ir atgriešanās. Pa to pašu upīti un tiltu (vai tiešām tas ir tas pats? tik daudz ūdeņu liekas ir aiztecējis). Un taciņa tā pati tomēr vēl ir. Mežs gan liekas citāds tapis. Kā lielāks, kā tukšāks kādā vietā. Un rau, tur tajā līkumā – vai toreiz bija tādi kociņi? Te tak’ bija varenas egles! Toreiz … sen jau…

 … un māja… vai tāda TĀ BIJA?

Pašlaik...



*** * ***



*** * ***



*** * ***



... vēlos līdzi iet...



Un atkal...

... pelēkā krāsa ļauj IERAUDZĪT īsto. Līdz pašai koka serdei nokļūstot. Un tā ir labi! Sevī ieraugot krāsu vijas tik dažādās, kuras lejas varavīksnes loka strēlēs. Lielais koks (ozols) nu jau ir citāds. Savu vareno stāvu zemei piekļāvis, es uz mirkli savu plaukstu viņam pieliku un sajutu SILTU elpu no zemes kodola nākam. Jā, Zeme ELPO caur koku stumbriem varenajiem.

 

*** * ***



*** * ***



Baznīca



bez patosa

Novembris. Tāds pats kā bija pirms gadiem 80 un 150. Tāds pats kā būs pēc gadiem 250 un 30. Ar kailiem koku zariem un pelēkām debesīm virs galvas, kad acis lūkojas pēc Piena ceļa gaišās strēles. Es zinu, ka TUR baltas dvēseles baltus goda galdus klāj. Jo ir izturēta dzīve vienkāršā ar rudzu maizes donu zem pagalvja. Nostāvēt kailajos vējos ar uguni plaukstā var vien tā.  Citus varoņu darbus Dievs nepieprasa.

 

Dvēseļu putenis … tik balts apkārt tiek. Jūtu es cik viegli top elpot. Un viegli pieturēties pie savas ZEMES malas. Jā, zinu cik ļoti cilvēks ar cilvēku par vietu zem saules karot spēj. Ar zobiem un nagiem un vēl vairāk. Jā, zinu to, jo atmiņās manās joprojām sāp lode krūtīs ietriektā. Tas bija toreiz, pirms laba laika.

 

Iekuru guni savas mājas pavardā tagad. Maizi cepšu ar piedošanas vārdiem uz lūpām. Vakarā pie goda galda mēs visi VIENU maizes klaipu lauzīsim, ne ar nazi griezīsim. Un acu uguns sildīs, ne dedzinās. Visas reiz cirstās rētas un ložu atstātās pēdas aizvilksies cieti.

 

Es redzu CIK SKAISTI ļaudis pie goda galda nāk kopā maizi ēst.

 



*** * ***