… tur, ārā tumsā

Turpinot : http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2017/12/esmu-izvelejusies.html

"Debesis ir tuvu klāt - un PATIESĪBA nav tur, ārā". I.N.

 

Pasaule tur, ĀRĀ un pasaule tur, IEKŠĀ. Vai tāda robeža pastāv, kura TĀS DIVAS šķir? Un cik plata tā vai šaura kā laipa vai kā tilts? Vai loga vēsais stikls, kuram pāri mana roka slīd? Vai klusā balss Tavās krūtīs, kuras ieelpo gaisu no ārpasaules. (lūdzu Tevi, šajā brīdī tik nepiesauc Dievu vārdā, Tu melosi tad). Dvēsele klusi runā uz Tevi bez vārdu kolonādēm. Tā Tev stāsta par VISU PASAULI KĀDA TĀ IR. Veselumā. Vienotībā. Gan skaista, gan skarba, gan Tevi kāds mīl un jau pēc mirkļa nodod. Tā jau IR tā patiesā pasaule visa, kur nepastāv "tur, ārā un tur, iekšā". Robežas ir ilūzija, kuras kādos vārdos vēlamies saukt. Jo neprotam (esam aizmirsuši) acīm aizvērtām Sauli aizdegt debesīs. (lūdzu Tevi, arī šajā brīdī Dievu vārdā nepiesauc, atkal melosi tad). Nav, nav nekā kas pasauli daļās divās, vairākās spētu šķirt. Ne vēsais loga stikls, ne laipa šaura vai tilts platu, gludu margu skauts.

Tavas lūpas, tavas acis un tava āda vieno pasaules, kuras vienā laikā ir ārā un ir iekšā. Visas robežas ir acu māns, ilūzija skaista, kurai ticēt ir ļauts cik ilgi vien spēsi aizmirst. Aizmirst kā pasauli radīji pilnībā un ļāvi tajā vietu katram savu rast. (lūdzu Tevi arī šajā reizē Dievu vārdā nepiesauc, tik bieži Tavas lūpas melos aizmirst ko dvēsele Tev stāsta, bez vārdu kolonādēm. Vienkārši lūkojies manās acīs un skaties.).

Cauri sniegpārslu dejai lūkojos Tavās acīs. Tavas acis, manas lūpas, Tava āda, manas rokas. Tava ieelpa, mana izelpa. Mana ieelpa un Tava izelpa. Viss kopā, viss viens, veselumā. Cauri sniegputenim dzirdu Tavu balsi, kura no dvēseles plūst, ne lūpām. Cauri vēja dejām un krusas graudiem asiem redzu Tavu stāvu, citā Laikā un citā Telpā. Tu biji es un es biju Tu. Tu dodies pa tiltu pasaulē prom, meklēt mani. Viens mirklis un viss pārtop. Šajā Laikā un šajā Telpā. Vai nu atradi mani? Vai atradi sevi? Vai apjauti, ko ceļā savā sastapi un zaudēji ko? Vai ļāvi citiem mīlēt dzīvi? Un sev, sev vai ļāvi pateikt “paldies” tam cilvēkam, kurš Tavā ceļā akmeņus izbēra, tieši Tev priekšā?

Tur, iekšā bieži Dievu vārdā piesaukt protam un spējam laikā un nelaikā. Tur, ārā vēl biežāk Viņu ne redzam, ne dzirdam, vien noraidām. Robežas savas liekam, garām paejam un pasauli dalām daļās divās, vairākās. Sakot: patiesības tur, ārā nav. Kāds logā akmeni iemeta un vējš telpu visu piepildīja ar ko tālu, aizmirstu. Tikai kalnu gālēs tā gaiss var smaržot, nekur citur uz Zemes šīs.

Mans vārds ir Tavs. Tavs vārds ir mans. Pasaulē it viss ir vienots vienām saitēm, vienas elpas savienots. Tur, ārā ir vienlaicīgs ar tur, iekšā. Vienotībā, veselumā, viens. Dvēsele to zina, atceras un pasaulei dāvā Gaismas lāses. Kad cilvēks uzsmaida otram, kad piedod otram, kad pasaka “paldies” tam, kuru nīst un no kura baidās. Laiks visas robežas (iedomās izlolotās un prātā apstiprinātās) vienā smilšu graudā iemet. Tu lūkojies savā plaukstā un brīnies par to. Kur palika manas bailes, kur zuda manas šaubas, kur tās izgaisa? Tās vienkārši pārtapa par vienu smilšu graudu. Viens mirklis un viss pārtop. Citā Laikā un citā Telpā. Vai nu atradi sevi pasauļu vidū, starp nakti un dienu? TUR ir sākums un gals visai matērijai, visam ko redzam sev apkārt acu skatiena attālumā.

Cauri sniegpārslu dejai lūkojos savās acīs … tur, ārā tumsā.

 

esmu izvēlējusies ...

Monētai ir divas puses. Averss un reverss. Un katrai ir savs raksts, kuras šķir josta. Vai tomēr vieno? Pagrozi pirkstos uz vienu un otru pusi un katrā reizē acis lūko vienu no diviem rakstiem. Aversā vai reversā. Un starp tām divām pusēm tā šauri šaurā josta. Starp "jā" un "nē". Nav iespējams vienlaicīgi redzēt abas puses, abus rakstus, ja vien tās nav divas monētas.

Katrā laikā (dzīves) ir savi raksti un savas zīmes, kurām cilvēki seko. Seko, jo zināma drošība ir kā garants, ka viss būs un ir labi. Ceļam katrā pusē ir savi zināmie grāvji, reizēm aizauguši ar zāli, reizēm ...

Šobrīd viss mainās tiķ ļoti, ļoti. Un katram ir izvēle ko darīt ar to monētu. Nekur nav teikts, ka visam dzīvē ir jābūt obligāti un rāmjos iesprostotam. Ne attiecībām ar otru/citiem cilvēku/iem, ne atbildībai kā pārsējam pār sen sadzijušu brūci (tās jau tik sen, sen vairs nav) ne kafijas krūzei no rīta. Kafijas vietā var būt rūgušpiena krūze un viss pārējais tāpat citādā veidolā. Izvēle TIEK dota, jo notiek cita veida procesi ik katrā cilvēkā. Var neko nemainīt, vienkārši sekojot jau sen, sen zināmiem ceļa rādītājiem. Pa labi, pa kreisi vai pa vidus ceļu. Var arī tā. Un var izvēlēties lidojumu. No kraujas malas. Debesīs nav ceļa rādītāju, viss notiek brīvā lidojumā, viss mainās acu mirklī un attālumi starp planētām ir vien viens elpas vilciens.

Elpas vilciens. Elpot. Viegli un brīvi. Ir mazliet bail? Tas nekas, tas tikai pirmajās mūžības lietus lāsēs tā ir. Pēc tam tas ir tik viegli un tik dabiski. Neiespējami? Tā prāts to saka, jo jau cik mūžības cilvēka dzīve ir ritējusi četrās istabas sienās un bieži logiem ir tikuši priekšā aizvilkti aizkari. Jā, skaisti un rakstaini, taču Debesis aizsedzoši. Taču ne sienas savas mājas istabām jājauc nost, ne skaistie aizkari jāplēš nost. Ne durvis jālauž laukā vai otrādi, pasaules priekšā tās jāaizver (lai Sahāras putekļi paliktu tur tālajā zemē).

Dvēselei nekas nav neiespējams. Tā vienkārši iepazīst dzīvi visā tās daudzveidībā, piedzīvojot it visu. Tik reizēm prāts par daudz iejaucas un augstas barjeras liek. Nedrīkst, nav atļauts - ir aizliegts. Nav atļauts mīlēt - ir atļauts ciest un mūros smakt, pēc gaisa un baltajām debesīm. Ir tikai trīs ceļi dzīvē doti. Pa labi, pa kreisi un taisnu taku iet. Barjera pēc barjeras, mūris pēc mūra. Tā gadsimts pēc gadsimta aizrit, aizmirstot un noliedzot. Baltās debesis, putna spārnus un vēju, brāli savu.

Pagrozu pirkstos monētu, tās raksti acīm skaisti šķiet. Jā, nē. Balts, melns. Nav atļauts, ir atļauts. Averss, reverss. Zinu, pat ļoti labi zinu, ka debesis nevar nopirkt par naudu. Lai arī kāds būtu nomināls uz monētas un lai arī kurā valstī tā būtu kalta. Zinu, pat ļoti labi zinu, ka debesīs nav ne ceļa rādītāju, ne norādes citas. Viss mainās acu mirklī un vistuvākā planēta ir viena elpas vilciena attālumā, no manis.

es elpoju, vienkārši elpoju un ļaujos kritienam. esmu izvēlējusies ...