Vakar
piedzīvoju vienu no skaistākajiem vakariem kādus esmu vispār redzējusi, savā
dzīvē. Ja es teiktu, ka tas bija īpašs, es nepateiktu neko. Ja teiktu, ka bija
brīnumains, es nepateiktu neko. Lai kādus vārdus censtos savā valodas krājumā
meklēt, es nespētu atrast to īsto, visīstāko. Un joprojām mēģinu sameklēt bez
redzamiem panākumiem. Tas bija (un arī šodien visu dienu tāpat) marts, kurš
atnāca 31.decembrī ar kādām citām debesīm virs manas galvas. Vakar piedzīvoju
marta cīruļputeni janvārī. Tajā brīdī biju istabā. Steidzos ar fotoaparātu
laukā …
Tas bija
kaut kas! Sniegs krūmu zaros pret saulītes stariem pārtapa lietus lāsītēs. Ceļš
vairs nebija vienkārši ceļš un nekas man apkārt vairs nebija ierastās vietas.
Viss pārtapis par ko citu, par kādu vietu kura ir man tik labi zināmais ceļš uz
autobusa pieturu un vienlaicīgi nav zināms.
Nakti gan
gulēju slikti. Austrālija. It kā tik ļoti tāla zeme, kuras lielās bēdas varētu
neskart. Atslēga – it kā. Šodienas pastaigas laikā pār mani plūda straumēm
domas. Atbildes. Viena pēc otras. Biezi romānu sējumi. Tos var pavisam īsā
rezumējumā uzrakstīt/pateikt. Tas ir LIELS stāsts par cilvēka pārtapšanu par ko
vairāk kā cilvēks ar miesu un asinīm. Sāpīgs un skaudrs stāsts jebkuram (!) uz
planētas dzīvojošam, neatkarīgi no tā attāluma kurš ir līdz tai vietai, kurai
ir ticis dots Austrālijas vārds. Dabas stihijas savā varenumā ir gan skaistas,
gan nežēlīgas. Pamēģini, cilvēk, kailās rokās noturēt uguns bumbu, nesanāks. Tu
vien vari savu plaukstu sev pie krūtīm likt un lūgt. Lūgt tā kā vēl nekad savā
dzīvē neesi lūdzis. Lūgt Saulei sevi pārveidot par to staru, kurš noglāsta otra
pieri. Lūgt vējam sevi pārveidot par to lietus lāsi, kura veldzi dod jebkurai
dzīvai būtnei uz planētas kurai ir ticis dots vārds Zeme.
Lūdz, cilvēk,
lūdz … klusu balsi, siltu sirdi, gaišām acīm, lūdz tā kā vēl nekad savos visos
mūžos.
*** *** ***
Ir, ir tas
ir vairāk kā neparasti janvārī piedzīvot marta cīruļputeni. Izjust svētlaimi
par vakaru, kurš aiznes uz citām zemēm, citām valstīm, kuras nav ar cilvēka
roku iezīmētas kartēs. Vēl nav. Un izjust lielas sāpes par tāltālu zemi, kuru
plosa uguns karstā elpa. Viss ir vienlaicīgs šobrīd, pašlaik kamēr cilvēks
pārtop, kamēr cilvēks iet pats savu ceļu no dzīves pieturām ar nosaukumiem tik
dīvainiem, ka grūti tos izlasīt. Taču ir viegli izlasīt tās pieturas, kuras aiz
ceļa līkuma jau saredzamas ir.
5. janvāris 19:54, 6424 skatījumi
