Saruna...

Kāds ceļš jau ir noiets kalnup pret Saulgriežu rītu. Plaukstās pasmelta rīta gaisma no pīpeņu pļavām. Un nu ir laiks tālāk iet. Katram savās ikdienas gaitās. Ar to spēku, kas tagad asinīs rit. 

 

*** * ***

Tik daudz vārdu ielāso manās plaukstās. Nē, tā nav rīta rasa zālē salijusi. Un nav putni sudraba spārniem. Nav vēja notrauktie ceriņu ziedi. Nav oļi uz lielceļa, kas aizvijas uz Tavām mājām. Tie vārdi, kuri ielāso manās plaukstās ir cilvēku domas, cerības un šaubas. 

 

- „Vai mani mīl?”, 

- „Vai esmu gana labs?” 

- „Vai esmu skaista?”

 

Kā beidzot īstenībā ir? Patiesībā katram pašam sevī TĀ atbilde ir iekšā. Pietrūkst prasmes (varbūt tā) SEVI lasīt un dzirdēt. Ne savu ārējo atspulgu,  ne kurpju jaunāko modeli uz apavu kastes, ne pie cepures malas pieturoties, vitrīnā spoguļojoties acis tīksmināt. Tas viss ir tikai TĒLS, ne cilvēks pats. Man plaukstā dreb Tavs jautājums. Un tavas skumjas lēnām caur pirkstiem zemē ielāso. Nevaru paturēt tās. Nevaru atbildi sniegt precīzās līnijās ieturētās. Gan jā, gan nē vienā laikā un vienā vietā mājo. Cilvēka lūpās vārdi (reizēm) tik lēti top.

 

*** * ***

 

Klausos pieklususi sarunu ar sevi pašu. Ko jautāju sev un ko atbildu sev. Ko vēlos projām laist, tam paldies pasakot par skumjām un prieku. Ko vēlos paturēt sevis pašas spēkam rītdienai. Klausos…

 

...