Un rīt kopā mēs

Vai Tu proti ne ar vārdu, ne ar rokām otru aizskart? Es? Mācos, sūri mācos. Jau lūpas sūrst no neizrunātā. Jo Laiks tam savus vārtus lēnām ver ciet un man nepaspēt visus vārdus palaist vēja šūpolēs vietu rast. Vairs nepaspēt, tāpēc eju ziedu sēklas vākt. RĪT tās ir jāiesēj manās jaunajās mājās. Jau vakars nāk ātriem soļiem. Man ir jāpaspēj visas sēklas savākt, no visām dobēm. Lai pietiek pasaulei. Lai pietiek Tev un pietiek aiz okeāna arī tāpat visiem ļaudīm.

 

Vai Tu proti smaidīt no klusuma pieskāriena? Es? Mācos. Nu jau viegli mācos no tauriņa spārniem zeltu sev nevēlēties nemaz.

 

Vai Tu proti lūgt par otru, kam sirds ir neticībā aizmigusi? Es? Mācos, sūri mācos. Pie sveces acīm savām acīm ļaujot Gaismu pieturēt. Uz sekundes miljono  daļu. Tikai tik daudz ir ļauts atpūtā sev ceļu stāt. Lai  tad atkal tās sēklas vāktu. Līdz naktij man ir jāpaspēj.

 

Redzu, kā Tavu lūpu kaktiņos lēnam smaids klusumā plaukst. Vienu puķes sēklu es iesēju jau šodien. Rīt tās citas iešu sēt.  Un rīt kopā mēs mācīsimies ne ar vārdiem, ne ar rokām pasaulei pieskarties MĪLESTĪBĀ.