... savādi maijā snieg

Cik savādi maijā snieg. Kā sudraba stīgās lejup laižoties, lietus lāšu vidū. Un jau pēc brīža baltos ziedos pārtop. Nē, ābelēm ir par agru. Un ceriņi tikai lapu stāstus stāstīs vakara klusumā rēnā. Un ķirši? Arī tiem par agru. Un tomēr. No debesīm balti ziedi krīt. Sudraba stīgās lejup laižoties. Man matos sakrītot. Skaisti? Nē, tas nav tas īstais vārds. Tas nav tas vārds.

Cik savādi rīts atnāk. Klusi, klusi, uz pašiem pirkstu galiem. Un tomēr es to jūtu. Pat ja mākoņi ir visu sev debesīm palūguši. Pat ja. Rīts pat tad jaunu mīlestību sev līdzi atnes. Pie loga rūts pieklauvējot. Ar elpu visklusāko pieskaroties vēsajam stiklam. Vai jūti to, Tu?  Ar kādu jauši, nejauši Saules staru. Cauri mākoņu debesīm. Zāle elpo tik klusu, tik ļoti. Vai dzirdi to, Tu?

Cik savādi liepas mostas. Manā zemē, mūsu zemē. Ir jauns rīts un jūrā SAULES laiva šūpojas …

Ieviņa, šorīt (2.maijā). Taču tupinot citā rītā nojausto.

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2016/05/musu-zeme.html