Caur puteņu miglām

Nesaki, ka nebija vērts. Caur sāpēm pret rītausmu iet, savus soļus neskaitot. Cik to ir? Cik to bija? Vai vēl būs? Ja gribi tos skaitīt, tad noteikti būs vēl. Nesaki, ka nebija vērts caur tumsu pret vakara blāzmu iet. Vai gaisma ir? Vai tā bija? Vai tā būs? Ja vēlies to jautāt, tad droši vēl tumsu redzi kā dienas ēnu, kura Tev tieši priekšā iet. Nesaki, ka nebija vērts vētrā sveces liesmas aicinājumu just sev tieši blakus. Vai ir? Vai bija? Vai būs kaut kur? Ja to jautāsi, tad savu sirdi dosi par dakti TAI svecei, kura lēnu, jo lēnu deg. Tava mūža garumā. Deg sāpot, ciešot un arvien klūpot pat smilts zīda ceļā.

Jā, klūpot pat smilts zīda ceļā. Tajā akmeņu nav ko vainot varētu. Un klints radzes nav, pret kurām plaukstas nobrāzt. Ir zīda ceļš klāts Tavu pēdu glāstam. Ir Saules zelta nītis Tavām acīm lūkot, un vēja dejas glāsmainas vaigiem Taviem. Un tikai mazliet, mazliet ilgu smeldzes. Pēc kā gan? Tieši pēc tām sāpēm, pēc tās tumsas un pēc tās vētras. Pasaulē šajā tieši tā cilvēks nonāk pie savas gaišās Mīlestības uguns, krūtīs savās.

Tieši tā. Caur puteņu miglām un pret vakara blāzmu ejot. Tā …

Ieviņa, dažus īsus acumirkļus atpakaļ.

Tik DZIDRI zilas

Tik DZIDRI zilas debesis. Atkal man pār galvu lēni slīd. Pretī pavasarim un jaunai vasarai. Pretī jauniem sapņiem … cilvēku dvēselēs, kuras Dievs no Laika  sākuma ir apveltījis ar ko skaistu, ar ko dievišķu. Cilvēki to ir nosaukuši vārdā kādā, kas tomēr, tomēr ir atblāzma vien no visas dailes, kuru Dievs cilvēkam deva. Deva, skaidri zinot, tieši TO cilvēki meklēs visvairāk un sauks visvairāk pasaulē plašajā. Tās DZIDRI zilās debesis un ne jau debesu tālēs, bet paši savās sirdīs meklēs. Maldīsies un sauks miglā, lietū, vētrā, saules pielietās pļavās. Savās mājās meklēs istabās, savu dārzu krāšņajos ziedos lūkosies. Un bieži tas būs tukšām acīm pasaulē lūkojoties. Un bieži tas būs otram cilvēkam acīs lūkojoties un tajā pašā brīdī melojot. To visu, visu Dievs jau no paša LAIKA sākuma  ir paredzējis katram no mums. Ceļu, kurš nav no punkta A līdz punktam B vai N, tas būtu par daudz banāli. Tas nav tāds ceļš, kura malās baltas rozes zied un zāle vīst reibinot prātu, dziņas. Biežāk tas būs ceļš uz Pompeju, jau zinot pilsētas likteni skaudro. Tad kāpēc tas tā? Meklēt, ejot līdz bezgalības beigām, kuras nemaz nav.

Tik DZIDRI zilas debesis, atkal pār galvu man slīd. Un ir labi pasaulē basām kājām iet, pa sniegu baltu un jau pēc mirkļa, aiz nākošā pagrieziena tieši sev priekšā ieraudzīt …

… pīnijas čiekuru. Tas stāv uz akmens plāksnes tā it kā nekā, nekā nebūtu bijis. Nav bijis pelnu un lavas, nav bijis sāpju un izmisuma līdz debesīm. Laiks nav taisne mūsu dzīvēs un tieši tāpēc visu, visu var ieraudzīt, ja dzidri zilajās debesīs lūkojas.  Bieži nekas nav cilvēkam jādara, vienkārši ir jālūkojas un jāierauga. Un kādā citā vietā, uz akmens cita balts begonijas zieds savas ziedlapas ir  atbalstījis. Mazliet ēnas pusē un mazliet saules pusē. Izrādās nekas šajā dzīves telpā nav jāmeklē. Dievs zināja ko dara, cilvēka dvēseli apveltot ar ko vairāk kā debesīm zilām tālēs zilajās. 

Jā, tas vārds “mīlestība” ir vien vārds ar jūtu smaržu saldu. Taču tikai vārds, kurš lūpās bieži izkūst kā jau katra smarža, salda vai rūgta. Saldo cilvēcīgi tik ļoti gribas sev paturēt. Rūgto tik ļoti cilvēcīgi gribas uz mūžiem no atmiņas dzēst. Tas IR cilvēcīgi! MĪLESTĪBA? To Dievs MŪŽĪGI cilvēka dvēselē ir licis kā uguns karstai liesmai degt.