Nekas, nekas šajā pasaulē nav tāds kā to ar savām acīm redzam. Viss, viss citādi mirdz un citādi zaigo. Spogulim otrā pusē. Ledus kalna dziļumā. Uguns liesmas vidū, kur viskarstākā dzirkstele elpo. Tā Zeme elpo un kalns klusi nopūšas.
*** *** ***
Cilvēks cilvēkam garām aizsteidzas, nepamanot. Otra prieku acu dzīlēs un asaru zoda bedrītē. Nogurušās rokas un priedes skuju aiz mēteļa atloka. Skrienot pazūd dzīve kaut kur nebūtībā. Kaut kur neesamībā. Acis akli pāri slīd horizonta gaišajai strēlei. Saule ir vien dienas skrējiena pirmais olis iebiris kurpē. Cilvēks garām aizsteidzas jūras smaidam, sniega un matiolas smaržas pat neatpazīstot.
*** *** ***
Ak, kā zeme smaržo! Mazliet pēc rītdienas, kad sniegs pār zemes brūno garozu baltiem cerību putniem snigs. Un ik sniega pārslā maza gaismas dzirkstelīte būs. Ar ko aizdedzināt savas sirds dzirkstelīti, Dieva doto. Tā mazliet neierasti varbūt, kā tas bieži cilvēkam šķiet. Jā, mājas pavarda uguns maizes klaipam apmīļot dota. Cilvēka sirdij, dvēselei, garam tiek citāda uguns dota. Sniega pārslu apmīļota, sasildīta. Ak, kā sniegs smaržo! Mazliet pēc Tava smaida un mazliet pēc rīta, kad baltajā jūras putu vilnī Tavas pēdas viegli, viegli soļus atstāj ...
*** *** ***
Cilvēks cilvēkam var garām paiet, neredzot, nepamanot. Cilvēks cilvēkam var ziedu uzdāvināt. Par smaidu acu dzīlēs ieraudzīto un asaru zoda bedrītē. Nogurušās rokas noglāstīt var cilvēks cilvēkam. Visu var, kad ir tapis dzīvs un īsts. Kad ik acu skatiens mīlestībā raugās pasaules telpā. Jo tajā it viss ir gaismas piepildīts, ik šķiedra, ik zirnekļa tīkla pavediens. It viss ...
