- „es Tevi atcerēšos līdz mūža galam.”
Nē, nevajag tik lielus upurus nest, ja Tavi kamieši
tiem ir par šauru. Un sirdī vietas pietiek vien cukurdozei. Es taču redzu cik
tā ir maza. Reizēm tā dzīvē atgadās. Grāmatās daudzās ierokoties. Bet nespējot
savā dzīvē tajās lasīto iedzīvināt. Tad vārdi „no sirds uz sirdi” ir vien tukši
vārdi un padsmit burti kopā likti, vairāk ne. Lai vairāk kas tomēr būtu, tad
sirdij paša krūtīs ir jāspēj pasauli MĪLĒT. Daudz, maz? Kā kuram tas sanāk, kā
kurš to spēj. Bez upuriem nestiem, bez patosa lūpās gailoša aiz spīta
varbūt. Jo mīlestībai ir savi ceļi
zināmie, ko tai iet. Nelūdz un nepieprasi to, ja plecos nasta spiež. Nekurni
par skumjām savām, kuras tik mīļas tev pašam, ka palaist brīvē nevēlies nemaz.
Tavs upuris vien Tev pašam vajadzīgs, lai sāpēs pārkausētu tukšo dzīves laiku,
ko eji jau simtus gadus garus.
*** ***
Mīlestība (ar
lielo burtu) ir vislabākais, ko cilvēks savā mūžā var piedzīvot. Jo tai piemīt
spēja cilvēku darīt brīvu. No visa, kas cilvēkam rada sāpes. Vien ne visus Mīlestība
savā ceļā ron. Cilvēks to meklē, gaida un pēc tās cer maldoties garos, tālos
ceļos. Prom no sevis paša ejot, prom no pasaules siltās elpas.
