Pie sveces
mēs iekrītam savā
dvēselē
un spīdam
no turienes
*** *** ***
Kāda brīnumaina vara SARUNAI dota! Iepazīties ar DVĒSELI. Savu un pasaules. Un arī padalīties ar savas dvēseles bagāto pūru. Ko Tev nozīmē mīlestība? Kas tā ir Tev? Ko Tu domā par draudzību? Vai nodevībai ir vieta pasaulē šajā? Vai piedot ir viegli? Tik daudz jautājumu par cilvēkam nozīmīgām lietām. Nē, ne par mantām sarunā viens otram ar savu bagātību dalāmies, bet tieši ar garīgām vērtībām.
Sarunas.
Domāju par tām. Cik dažādas tās ir un var būt. Ir tādas, kuras ir piesātinātas
ar visu iespējamo gara bagātību. Ir tādas, kuras ir caurākas par kartupeļu
skalojamo drāšu kurvi. Abu veidu sarunās tie paši vārdi tiek lietoti. Tie paši
burti pierakstīti, uz papīra. Bet rezultāts tik atšķirīgs. Tad kur gan ir tas
noslēpums? Kā to atklāt? Un nesamulst tieši no sevis teiktā sarunā ar citiem.
Jo katra dzīves pieredze ir neatkārtojama, tajā nav nepareizo atbilžu. It visas
atbildes ir pareizas. Pat ja viens teiktu, ka piedot ir viegli un otrs teiktu,
ka grūti, neiespējami. Katram cilvēkam viņa atbilde ir pareiza. Par mīlestību,
par nodevību, par prieku, par sāpēm, par …
Es
vēlos sarunāties. Ar saviem draugiem un draugu draugiem. Aplī esot, tā lai visi
esam kopā un kāds nepaliktu malā, neievērots. Vidū mums lai sveces GAISMO. Lai
tās mums palīdz viens otram tuvākiem tapt. Garā tuvākiem, dvēselē tuvākiem un
miesā tāpat tuvākiem. Jo mums katram ir ko otram pateikt sarunā atklājot savas
dvēseles bagātības. Dzīves pieredzi, pārdomas un varbūt arī kādas šaubas, jo
cilvēki vien esam.
Es
Tevi, mans draugs, gaidīšu …
Ieviņa.
