Dieva DĀVANA

Katram cilvēkam var būt simts un viena IZPRATNE par mīlestību – kas tā ir un kā izpaužas. Bet tas ne mazākajā mērā var NESKART pašas mīlestības būtību. Jo tās kodols nav šās pasaules radīts. Ne velti saka – Dieva DĀVANA.  Tā netiek kuram katram rokās. Gadās, ka cilvēks saņem šo mīlestības dāvanu. Un noraida to kā nepiedienīgu. Tad visvairāk skumji. Dieva dāvanas nemētājas uz katra ielas stūra. Var paiet ļooooti ilgs laiks, kad otru reizi šī dāvana tiks dāvāta. Ja reiz tika noraidīta.

 

26. februāris 2011.

 



Atgādinot...

Dīvainas domas manī mīt, tās ir ārpus laika un telpas, ārpus visa ko cilvēki par savu sauc. Ne es tās saucu, ne turu. Tās vienkārši pieskaras uz brīdi īsu, ATGĀDINOT …… tur aiz tā plīvura, aiz mākoņu maliņas, tur IR MĀJAS.

29. marts 2009.

 



*** * ***



*** * ***



Tik bieži...

Tik bieži cilvēks sagaida mīlestības jūtas no cita konkrēta cilvēka. Un nemaz nemana, ka tas, ko tik alkaini sagaida, tas PLŪST PĀRPĀRĒM no citām pusēm.

26. februāris 2009.

 

 

To vienu svēto

Katram pasaule sava šaurā. Kurā Saule tik pa slēģu logiem ielūkoties drīkst. Un vēstuļu kastīte tukša stāv. Nav  ļauts tajā putnam pērkli vīt. Nav ļauts labas dienas kaimiņu sunim pasacīt. Ir tikai sava durvju priekša un ne solis tālāk vijas. Pēc vijolītēm meža malā. Kur smaržās gaiss pret Debesīm stīgo. Tā daudzi dzīvo un nejūt, nemana, ne zina. Ka Saulei un puķēm ir brīva vaļa dota. Sēklas sēt un prieku dot, smaržas krāsās ievīt un putniem notis dziesmām dot. Brīvi, atļauju Mēnesim un zvaigznēm neprasot. Mēnesim savas takas minamas un savi ūdens nēši nesami. Zvaigžņu pogaļas savos dārzos vaļā verot. Ļaudis tad kaut īsu mirkli pret Debesīm acis atver. Pār lūpām klusiem vārdiem pasaulē ceļu sev lūdzot. MĪLI…

 

… un meža malā tālākajā vijolīte smaržot sāk. Vai aiziesi pie tās? Vai ļausi putnam pērkli vīt? Vai labas dienas nosūtīsi uz ciema otru malu? Ne vārdu plūdos burtu vītnēs samargotās. Bet savu soli uz ceļa oļiem liekot. Kādam pat savā kurpē ļaujot Tavu pēdu skūpstīt. Vai pasmaidīsi tad? Zinot kā Saule olim glāstu pāri klāja rīta ausmā. Tik Tu to neredzēji, jo Tavām istabām logu slēģi bija cieti vērti. Uguns kurās Tavā pavardā ceļu lūdzot pret Debesīm ieti. Tu neļāvi, Tu turēji cieti un putra tapa negarda. Tai pietrūka sāta. Tai pietrūka paša galvenā. Tavas mīlestības, kura vijolītes ziedlapās tik maigi un klusi, klusi čukst vārdu to vienu svēto. 

6. februāris 2013.

 

...TICI UN REDZI!



*** * ***



Dvēselēm skanot



*** * ***



viegli



Pats, pats skaistākais…

Vai zini pēc kā smaržo pavasara nākšana? Tu saki - pēc pilošām lāstekām. Pasmaidu un saku Tev, mans vismīļais draugs - nē, tā nav lāsteku smarža Saules pirkstos kūstošā. Tā smarža nāk no Debesu istabām trijām.

 

Tai vienā sniega pēļi lādēs lielās kā pilsētu mājas. Nedaudz vaigos vēsums kož. Tikai nedaudz. Tā lai rozes vaigos spēj plaukt. Sniega pēļi tik pūku pilni. Tajos grimt un grimt. Vēl un vēl. Otrajā istabā pilni plaukti lādīšu mazāku. Tajās zvaigznītes sačukstas un smejas. Kura skaistāki mirdz ziemas puķu dārzos plašos. Decembrī, janvārī, februārī. Trešajā istabā viss klusumā satīts. Vien varbūt kāda tomēr jau sāk tuntuļoties. Savā miniatūrajā gultiņā. Cik šeit to daudz! Ne saskaitīt! Un katrā maza, maza lietus lāsīte. Apaļa, apaļa. Ar spicu deguntiņu. Klusu esi, ienākot šai istabā. Visas vēl čuč! Tik dienas vidū pati Saule ienāk aplūkot vai sedziņas jau nav noslīdējušas. Un tad cilvēki saka - sāk smaržot pēc pavasara.

 

Redzu kā tu, mans vismīļais draugs, izbrīnā acis plati vaļā ver. Kas par istabām Debesīs? Vai pasakas stāsti atkal no jauna? Kādi sniega pēļi un smaidošas zvaigznes? Tas viss vien tavs iztēles auglis. Un vispār, kas Tu esi, ka spēj tādas blēņas paust?

 

Un atkal man, vismīļais draugs, ir jāpasmaida. Par tavu neattapību lielo. Es esmu kas? Vismazākā lietus lāsīte no visām. Negribu vairs savā gultiņā sapņot ziemas sapnīšus krāsu pilnos. Gribu sniega pēļos mīkstos lēkāt vēl un vēl.  Tie tieši blakus mūsu istabiņai ir. Un zvaigznītēm mēlīti rādīt. Ne tikai viņas skaistas ir. Ne tikai viņas puķu dārzos smaida dzirkstošus smaidus. Ne tikai viņas…

 

*** * ***

 

Ups. Mazā lietus pilīte no dienas lēkāšanas pa tiem sniega pēļiem piekususi aprāvās pusvārdā. Actiņās miedziņš ātri, ātri ievēlās. Un krāsu pilnos sapnīšus rādīt sāk. Kā varavīksnē košā lāsītes smejas. Un strautos zvaigznes spoguļojas naktīs dzidri zvīļās. Tas viss vēl būs. Bet tagad … tagad lai vēl pasapņo pilītes mazās. Savās gultiņās. Arī vismazākā lai vēl pačuč. Viņai visskaistākais vēl priekšā. Pats, pats, pats skaistākais… 

8. marts 2010.

 

Šajā rītā



Degt, ne sulot

Tu turi savās rokās atslēgu un nezini kurām durvīm tā der. Bet pasaulē katrai atslēgai ir savas durvis. Meklē tās!  

 

Un nekur nav teikts, ka tas ir viegli. Vēl vairāk, var gadīties sadegt kamēr meklēsi. Bet arī tas ir bezgala skaisti. Degt ar Mīlestības liesmu. Ne katram cilvēkam tas izdodas. Ne katram tas ļauts. Ne katrs tam gatavs. Liekas, jau liekas, ka gan izdodas, gan gatavi esam, gan ir ļauts. Nekā. Patiesībā tas ir stipri citādi. Un gana sāpīgi, lai izturētu līdz galam savu ceļu ejot. Degot, ne sulojot savas asaras uz āru vien. Slapja malkas pagale krāsnī tāpat sulo un liesma nespēj savu deju dejot. Vien sapņot par to, tik vien. Tējkanna klusa stāv un tējas krūzīte nesagaida. Tā cilvēki daudzi nesagaida. Kaut vārdus kvēlus viens otram teic no savām dvēseles dzīlēm. Kādēļ gan tā, ja vārdi liesmās spēj dedzināt? Kādēļ gan cilvēks cilvēku nesagaida, ja plaukstās cerība dzīvo? Kādēļ gan tās durvis deviņām slēdzenēm slēgtas, ja rokās atslēga dota tikusi? Tik daudz jautājumu sirdi kveldē un saldē vienā laikā. Mieru laupot, domas jaucot, prātu mulsinot, jūtas vējam tieši rokās atdodot. Tas gan laimīgs top raujot un plēšot, svaidot un zemē metot. Tāda tā vēja daba. Būt nemierā, būt še un tur, visur kur. 

 

Bet Tu turi savās rokās atslēgu un nezini kurām durvīm tā der…

 

Ieklausies klusuma elpas švīkstā, zāles valodā zem sniega segas biezās, vēl nepiedzimušā bērna sirds pukstā. Klausies lēnām, tik lēnām cik vien to Tu spēj. Pulksteņu tikšķus aizmirsti un dzīves plānus izsvītro. Lai balta lapa vien paliek, bez svītrām un rūtīm lielām, mazām. Apstājies skrējienā savā. Vienkārši ieklausoties.

Kvēles pilnos vārdus darbos pārradot. Un tad…

 

 

Balti milti

Pasaule sen daļās sadalīta sīkās, jo sīkās. Atomus punktu līnijās uz šķīvja saliekot. Kurš ir centrā? Un kurš pie apzeltītās maliņas? Vai pie krūzītes osas pielīmēts tiks?

 

Uzpūšu elpu savu visam redzamajam un gaisā vien novirmo balti milti. Dievs no tiem maizi ceps.

 

sāk salt

Vēja valodā krāsns mute runā. Cilvēka valodā sirds runā. Bet reizēm tā viltu saka. Drauga plecu otram sniedzot. Kaut patiesībā ... patiesība bija cita. Izvilt dārgumus. Svešzemju puķes pie krūtīm spraust, saucot tās par savas zemes daiļiem ziediem. Tām vārdi doti - drosme, nesavtība, cēlums. Dārgie ziedi izvilti tika. Un gļēvais par drosmīgu saukts. Tas kalnā kāpa augstā. Jā, viegli tas nāca, jo pie krūtīm ziedi plauka. Lai arī nebija paša pelnīti. Nebija paša sirdī audzēti.

 

Vējš krāsns mutē runā. Bet kalna galā ziediem sāk salt.

 

Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012

200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

http://www.lkcizdevnieciba.lv/



 

šodien, rīt, parīt



...netverami...