Mēness sauca

                    - Veci ļaudis stāsta, ka pilnmēness naktīs var atgadīties pat neiespējamais. -

    Naktī mēness sauca un vilināja savos dārzos. Vilināja un sauca, solot ziedu šūpoles kārt savos staros. Mēness ir skaists un viņa vārdi saldi. Viņam pieder zvaigžņu dārzi visgarām pasaulei. Viņam pieder visas ilgas un sapņi, kas slēgti cilvēku krūtīs. Visas ilgas, kas deg mēness gaismā nepiepildītas. Solīju mēness staru šūpolēs šūpoties esot nomodā par mīļotā nakts miegu. Bet rītausmā atgriezties mājup – pie lāstekām pilošām no māju jumtiem. Mājup – pie kūstošā meža strauta. Naktī sargāšu mīļoto no tumsas valgiem. Dienā saule sargās mani no aukstā ziemeļu vēja. Saule sargās un raisīs jaunus ziedu pumpurus zaros manos.

   

    Mēness stari jaunas šūpoles sien. Un solīts tiek vairāk – visi putnu rīti būšot mani, visi upju krasti pilni ievu ziedu. Un visas slēptās meža noras. Ja vēl tas par maz – arī visas mūzikas notis virs zemes, pazemē un debesīs. Visas krāsas no rīta ausmas līdz vakara krēslai un nakts mēļās. Un ja arī tā vēl par maz – tad mēness vienā naktī uzburšot miljons sārtu rožu zem logiem maniem.

Jaunas staru šūpoles tiek sietas….. tīk man šūpoties un smiet par solījumiem……..

 

Ie. Trimalniece „Lai paliek viens vārds”,

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2008

Uz tilta tā

Uz tilta tā, uz kura stāvējām mēs kādreiz. Ūdenī lūkojāmies. Uz tilta tā segums cits ir likts. Ūdens cits plūst. Cilvēki pāri iet. Citi.Uz tilta tā. Bet tāpat kā toreiz uzticos TEV ES.  Lai kas notiktu vai noticis ira. Vēl notiks. Tam nozīme maza.

Nozīme vien īstā DVĒSELĒ RASTĀ.

Bet reizēm gan tilti grūst putekļos, gan cilvēks pazūd Laika upē varenā. Vairs nav ne atmiņu, ne balss stīgas kādas saklausāmas kaut nakts klusumā biezā.   

Jo esmu bērns mūžīgais

Skūpsts - tas no vīra lūpām raisās. Buča draugiem lai no manis tiek un es labu prātu tās saņemu no draugiem un radiem. Dzimšanas dienā lai puķes ir pilni trauki. Kapos - tur lai viens zieds tiek. Vairāk tam gājējam nevajag no mums.  Bilžu grāmatas, o, jā - sēdēšu uz grīdas un laimīga (bet varbūt pat pārlaimīga) tās šķiršu vienu pēc otras. Kopā ar savu suni un kaķi. Bet tās pieaugušās - tās lai mieru dziļu plauktos stāv. JO BĒRNS ESMU MŪŽĪGAIS. No zvaigznes tālas kāpis še uz Zemes. Cilvēkus gribu redzēt - kā viņi še dzīvo. Ar mieru vai karu. Ar mīļumu vai viltu. Ar drosmi vai gļēvu skatu. Vai dzīvo vai tikai to tēlo. Dažā reizē vārdus šķilšu. Citā reizē bučas došu. Biežāk gan aicināšu piesēst man blakus uz grīdas. Kopā ar kaķi un suni. Un tās bilžu grāmatas šķiršu - vai redzi? Šo puķi zīmēto un šo sirdi zīmēto. Un to cepuri vai redzi? Jā, jā, to pašu gan – kurā zilonis mīt. Vai redzi to? Nē. Aicinot ar roku rādi uz plauktiem smagiem un pilniem vārdu kalniem. Tos zinātnes vīri un korifeji pilnus ar vārdiem svēruši. Ar formulām un matemātikas riņķiem. Ar gaisa bedrēm un jūras dzelmēm. Ar aizjūras putniem un lāčiem biezos kalnos. Jā, to es zinu tāpat – man līdzi dota ir dvēsele. Kas visu redz bez formulām un bez vārdiem. Bet tu, lielais cilvēk, tai cepurē ziloni kā neredzi tā neredzi. Jo esi par lielu kļuvis un kautrējies zemē sēsties un bilžu grāmatu klēpī ņemt. Kautrējies ar zīmuļiem krāsainiem spēlēties un švīkāt svītras tāpat  vien. Tās formulās nekaļot un aksiomās nedzeļot. Vienkārši tāpat spēlēties. Vai aizmirsis esi? Kad vēl pats BĒRNS biji. Un pasauli tvēri tās ESĪBĀ. Tagad tik formulās.

Sēžu uz grīdas koka siltās un ZĪMĒJU uz lapas savas. Visu kas tik acīs manās vietu ron – lāčus un kaķus mazus un lielus, Visuma zvaigznes un tantiņu ar spieķi, mēnesi ar līko ragu un veselu pļavu. Ar baltiem un sārtiem ziediem. Kā tos sauc? Paraustu vien plecus un zīmēju, zīmēju,  zīmēju ŠO PASAULI SKAISTO – bez zīmuļiem un ar tiem. Bez vārdiem un ar tiem. Bez skaņām un ar tām. JO ESMU BĒRNS MŪŽĪGAIS. No tālās zvaigznes nācis. Paspēlēties.

http://www.lkcizdevnieciba.lv/
Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā",
2007–2010

200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4
Par grāmatas iegādi jautāt man personīgi draugiem.lv profilā 

Tu esi tur, es esmu šeit

Tu esi tur, es esmu šeit. Tāds attālums mūs šķir. Es esmu tur. Tu esi šeit. Tāds attālums mūs šķir. Dienas un nedēļas. Gados jau mērāms tas ir. Starp mums dzīvo pilsētas un ciemi. Māju jumti apsnigušie un Ziemassvētku egles košās rotās. Upes plūst un jūra viļņus pelēkos veļ. Rīti mostas un vakari aizmieg pēc darba dienas. Attālums. Kas tas ir? Saki man, ja Tu ik brīdi sirdī manā mīti. Un manā namā nāc ik dien’. Kā tauriņš plaukstā manā ielido.  Vai uz pleca mana uzlaidies savus spārnus kļaujot maigi, jo maigi. Vai viegli pierei manai savas lūpas klātu liec ar vēja lūpām skarot. Kas tas ir par attālumu, saki Tu man? Ja mans tauriņš pār Tevi spārnus vēdina klusi, jo klusi. Ar plaukstu Tavus matus sabužinu. Ar koka zaru aizskarot. Pie Tevis jau narcises ziedot. Pie manis vēl tikai sniegpulksteņi zvanīt sāk. Un lietus lāsītes pil uz vaigiem marta vēsumā dzestrā. Tu esi tur, es esmu šeit. Divi cilvēki ar vienu sirdi krūtīs divās. Kur tad ir tas attālums, saki man lūdzu? Vien starp pieskārieniem maigiem, kuros acis un pirksti maldīties vēlētos. Sirds jau mums abiem viena ir. 

Visu

Ne vienmēr jāizplūst garās runās. Ne vienmēr ir jāpasaka gudras domas. Ne vienmēr ir jāuzraksta romāns. Ar ievadu, kulmināciju un nobeigumu. Tas nebūt nav obligāti. Nereti pietiek ar īsu frāzi, kuras galā ir daudzpunkti. Tajos lasīt VISU stāstu ir daudz aizraujošāk. Jo zīmes katram savas, kas ceļu rāda. Tāpat fotogrāfijā ne vienmēr jābūt kam spilgtam un krāsu bagātam. Nereti daudz aizraujošāk ir lūkoties melni baltās ēnās. Līnijās, kuras izplūst un kaut kur pazūd acu skatam telpas dziļumā. Nereti tās atklāj daudz vairāk kā pilna krāsu gamma. Tā ir Dieva atstāto zīmju lasīšana. Viņam nav vajadzības būt skaļam savā valodā. Tieši pretēji. Viņam pietiek ar vienu zilbes skaņu vai pārziedējušu peoniju. Ar niecīgu skrambu uz veca koka galda. Cilvēkam? Kā kuram. Kāds taujās pēc romāna un patiesas dzejas, pēc augstās mākslas un pierādāmām teorijām. Cits skrambā uz koka galda izlasīs VISU pasaules vēsturi.

*** * *** * *** * ***

Domu vērpetes. Vārdu kaskādes. Teikumu šļūdoņi. Frāžu uguns spieti. Romāni. Pierādījumi. Doktora disertācijas.  Daudz, daudz, daudz…

... stipri par daudz. Šajos plūdos noslīkt tik viegli. Spožas vitrīnas, reklāmu stabi, aģentu balsis telefona klausulē : "vai jums ir mirklis laika?", "jā, ir". Bet tālāk seko vārdu pali. Patiesībā šo mirkli atņemot. Par daudz atņemot.

Biezas grāmatas. Teorēmas. Aksiomas. Hipotēzes. Pierādījumi. Slēdzieni. Datoru cietie diski. Faili. Kb, Mb, Gb. Daudz, daudz, daudz…

… sen jau par daudz. Liekā, mirkli ārdošā, atņemošā, nebūtībai dodošā./Un retāk, aizvien retāk acs vienā lietus lāsē uz rūts spēj ieraudzīt mēnesnīcu jūras krastā. Biežāk lūpas teic : "atkal līst un pelēks šis rīts." Retāk, aizvien retāk acs zirnekļa tīklā redz Visuma sen nolikto KĀRTĪBU. Smalku un filigrānu. Biežāk lūpas teic: „nav sakopts šeit un viss pelēcībā tīts.”

Mazs olis uz ceļa viz. Tā Zemeslode tik lielā. Ar VISU tās vēsturi, ģeogrāfiju un cilvēku sejām.

(braucot autobusā, 2011)

*** * ***

Tik vien…

Tev, cilvēk, nevajag nemaz daudz. Rītam Saules staru plaukstās, ko dienā zelta kamolā tīt. Vakaram zvaigžņu segu aust, vidū rozes ziedam kur plaukt. Naktī tumsā, lai Gaisma arvien zem kājām taku klāj. Tev, cilvēk, tik maz pavisam vajag. Mīlestībā DZĪVOT. Tik vien… 

 

… jā, tik vien. Kāds teiks – ar to paēdis nebūsi. Bet cits, jau zinot, teiks ko pavisam citu – „tikai ar Viņu ir sāts visā dzīvē. Tikai Viņas pilī klāti galdi ir arvien.”

 Kāds to pili vēlēsies acīm redzēt un iekšā tajā tikt. Zelta šķīvjos azaidu ēst, no sudraba pokāliem vīnu dzert. Bet cits, jau zinot, silti pasmaidīs un teiks – „Viņas pils nav akmenī kalta un zelta, sudraba trauki ir vien grāmatu vākos biezos. Viņas pils rīta rasā īsu brīd” savu daiļo stāvu cilvēka acīm redzēt ļauj. Pēcāk gaistot un zūdot acu skatam. Bet tikai acu skatam zūdot. Pati pils tajā pašā vietā paliek stāvot. Asaras lāsē acs kaktiņā. Tāpēc reizēm cilvēks cilvēkam saka tā : „Kā Tev acis mirdz spozmē !””  

   

Ak, … un dārgie trauki divās plaukstās silti gulst. Maizes klaipam brūnam, kur vietu rast.

Tev, cilvēk, tik maz pavisam vajag. Mīlestībā DZĪVOT. Tik vien…

Lai labi Tev klājas arī šobrīd!

Ik dzīves mirklis svēts ir. Tik apjaust dienu burzmā to un turēt sirds dārza pašā vidū. Tik pasargāt no tumšām pazemes straumēm. Un neļaut pazust starp niekiem.

-         „Paldies, cik skaisti un patiesi”

-         „Tev, cilvēk, nevajag nemaz daudz. Rītam Saules staru plaukstās, ko dienā zelta kamolā tīt. Vakaram zvaigžņu segu aust, vidū rozes ziedam kur plaukt. Naktī tumsā, lai Gaisma arvien zem kājām taku klāj. Tev, cilvēk, tik maz pavisam vajag. Mīlestībā DZĪVOT. Tik vien…   *** * ***  Ceru, ka savu laimes zvaigzni turi plaukstās. Ceru tā no visas sirds”

-         „ko bāzies ar savu garo degunu svešās dzīvēs”

Au, piedod, ka biju Tev sens draugs jau ilgus, ilgus gadus šos. Au, piedod, ka tik neveikli sanāca tas. Ka Tavam lūgumam – „ko darīt man, ja laimes nav un liekas nebūs nekad” – toreiz, jau tik sen atpakaļ atsaucos tik spēji. Piedod, ka mana sirds lūgumu sadzirdēt spēja. Ka vārdi lūpās plauka kā ziedi krāšņi. Un kā nu ne, ja tik vien kā savas sirds dārzā tos plūcu Tavam sirds mieram. Saka – draugi tāpēc domāti esam. Tā saka. Piedod par šo neveiklo mirkli, kad redzēju kā Tava sejas maska tik viegli krīt. Pēc „paldies, cik skaisti un patiesi” tik diena apgriezās uz otru pusi.

Piedod man, ka toreiz pirms sirmiem gadiem sirds mana Tavas lūgumu sadzirdēt spēja. Saplīst krūze, izlīst piens. Kaķis naski ir klāt, bet krūzes lauskas … tās nav jāglabā par svētu piemiņu. Tās nē. Lai labi Tev klājas arī šobrīd!

Dzīve ir dzīve. Un gadās saplēst arī dārgas krūzes un izliet baltu pienu zemē. Piens zemei tiks, bet krūze … saplēstas lietas tomēr nav jāglabā plauktā. Smukuma vairs nav nekāda un vēl citām lietām enerģiju zog nost. Tāpēc  ir jāmācās visas lietas nolikt to īstajās vietās. Apjaust un zināt – arī draudzībā divi vienu nastu nes. Kopā kalnos kāpjot un kopā ugunskuru sargājot līdz rīta blāzmas atnākšanai. Vienam? Nē, tas tomēr nav iespējams, pat ja spēka ir tam daudz. Ik cilvēkam atpūta vajadzīga ir un mirklis sev pašam, ko klusumā vadīt spēkus jaunus krājot. Tad nelūdz tādā brīdī Tavas nastas nest un noridāt galdu pēc Tava vakariņu azaida. Ne tikai lūgt proti, bet arī savam draugam ko pretī dot. Kaut vai tikai tās klusuma pilnās atpūtas minūtes, ja ne vairāk pagaidām spēj dot cilvēkam otram.

Lai labi Tev klājas arī šobrīd!

*** * ***

*** * ***

*** * ***