Mēģini, ja spēsi ...

27. dec 2012 12:50

169 skatījumi

Ieva Trimalniece

Miers un kārtība. It kā vilinoša cilvēka perspektīva. Un tomēr... tas nav iespējams. Tā pasaule ir iekārtota, ka tikko cilvēks sev pasaka "manī ir miers un kārtība", tā Visums to pārbauda pietiekoši nopietni. Meteorīta ietriekšanos pašā sirdī. Izturēsi? Nenobīsies? Neaizbēgsi no notikuma vietas? Ja jā, tikai tad patiesais miers un kārtība tiks dāvāta. Ja nē, nekā. Ilūzijas tumšā puķe ziedēs savus krāšņos ziedus tālāk, kaisot sēklas bērnos un mazbērnos. Un viņiem sāpēs tieši tāpat kā Tev. Mīlestības noliegšana un draudzības nodevība. Un ekonomikā studentiem mācīts tiks par konkurenci. Naftas bareli būs vienīgais norēķināšanās veids starp valstīm un Miera izlīgumi tiks parakstīti ar tinti, kura pēc brīža izdzisīs. Cilvēks turpinās ilgoties pēc Mīlestības un it viegli otram spēs pateikt burvju vārdus „es Tevi mīlu”, bet neko nedarīs, lai vārdi DZĪVI taptu. Palika bail no tādas nākotnes mierā un kārtībā? Tad uzkāp klintī augstākajā. Saņem beidzot drosmi KĀPT, neko nezinot par drošības jostām un nezinot kurš akmens zem Tavs plaukstas izkustēsies un Tavi pirksti paliks tukšumā tveroties. Jo tikai tā ir iespējams uzzināt KAS TU ESI un kādu mieru sevī nesi un citiem dāvā. Melnus ziedus kaisot vai sudrabā ziedošos plaucējot ik katru nākošo rītausmu.

 



Citādi

 

• 25.decembrī 15:06
• 175 skatījumi
• Ieva Trimalniece

Jā, ir mazliet dīvaina sajūta. Lietus līst, ne sniegs. It kā Laiks būtu ko sajaucis. Citā reizē es varbūt būtu bēdīga, ka sniega nav. Šoreiz nemaz ar ne. Tik un tā gaisā ir jūtams kas citāds kā dienās parastās. Mēs - katrs arī reaģējam uz ko citādi.

---

Aiz loga sāk palik arvien un arvien tumšāks. Ne tāpēc, ka vakars jau nāktu, tam ir mazliet par agru tomēr. Daba ar cilvēku sarunājas savā valodā. Cilvēks bieži pats savas sajūtas, domas un emocijas tai piedēvē. Nespējot/neprotot citā valodā Dieva balsi sadzirdēt/sajust/saredzēt.

https://dra.lv/bPkQD

Līst, ne snieg baltām pārslām. Līst sidraba lāsēm. Es laužu savu maizes riku un sniedzu Tev, mans tālais un tik tuvais dvēseles biedrs. Ticībā, MĪLESTĪBĀ. Un pati mazākā zvaigznīte smaidīt sāk.

• 18. dec 2011 00:53; 1054 skatījumi

vēroju KĀ debesīs viena strēle gaišāka top. Vēroju KĀ lejā, dīķī ūdens virmo. Vēroju nākošo stēli debesīs viļņojam. Un pat ja es acis savas aizvēršu, es tieši to pašu varēšu vērot. Fiziskā redze ir tikai fiziskā līmenī, kura ir ierobežota.

Un nu jau man tieši pretī, aiz loga, viļņojas VISA debess mala. Pelēkajās malās sāk ieausties gaiši zilas un baltas musturu zvaigznes. Es neko nedarīju, vienkārši vēroju KĀ mainījās debesīs krāsu laukumi. Citādi kā vasarā. Citādi kā pavasarī.



Balti milti ...



Bet reizi gadā tomēr atnāk Ziemassvētki



Sniega skara



Pusnakts stundā rēnā...



Varbūt TEV...



Sens stāsts vēsta...



Mans vārds...



Putekļi un plēnes...



Saka...



Vienlaicīgi

Ziema ir mana stihija, Es tajā jūtu spēku un maigumu vienlaicīgi. Un aizvakar apjautu vēl ko - gadalaikiem kā tādiem nav ne mazākās nozīmes vai tā būtu ziema vai vasara vai pavasaris. Nozīme ir PRASMEI jebkurāno tiem BŪT. Just, baudīt, dzīvot, elpot vai vienalga kā to nosauktu. Ne velti ir zināmās pasakas par sniegpulkstenītēm un zemenēm decembrī. Tas tiešām tā arīir iespējams. Viss noslēpums ir RADĪŠANĀ. Reizēm to cilvēki nosauc vārdā"prieks", reizēm vārdā „dāvana”, bet vēl citā reizē citā vārdā. Arītam nav nozīmes. Tuvojoties Ziemassvētkiem tās fiziskās dāvanas var šo pamatjēgu parādīt tīri taustāmā veidā. Un vienlaicīgi to (fizisko dāvanu) var arī nebūt. Tas nav izšķirošais. BŪT – tas ir tas nozīmīgais. ES ESMU telpā un laikā vienlaicīgi brīva un pie kaut kā piesaistīta (krāsns kurināšana, piemēram). Vienlaicīgi priecājos un asaras leju (par to, ka tagad VIENMĒR stāvēšu zem SKAISTA koka, lai kādi laika apstākļi būtu). Visu laiku cilvēkam blakus iet divas būtības – man patīk un man nepatīk, jūtos labi un jūtos slikti, esmu priecīga un esmu nomākta. Nav prāta darbs vienu no tām celt debesīs un otru pelt. BŪT KOPĀ ar abām un JUST abas izbaudot līdz pēdējai šķiedriņai. Tas ir tas noslēpums.

 



Varbūt šodien

šodien 09:26; 161 skatījums; Ieva Trimalniece

 

Pasaulē katliņš vārās "labi", tikai ir atšķirība vai katrs tam katliņam malkas pagales klāt liekam vai nē. Liela daļa pieliek tik klāt, nesaprotot ko ārda. Taču tik un tā dzīve turpinās un turpināsies. Labāka vai sliktāka. Gaišāka vai tumšāka. Saprotot vai nesaprotot. Mīlot vai nīstot. Katram izvēlētos savas malkas pagales.

 

https://dra.lv/bOqcn

 

Bet varbūt tieši šodien kaut viens cilvēks savā sirdī apjautīs ko nozīmē vārds "mīlestība", ne burti datora ekrānā izlasītie, bet SAVĀ SIRDĪ apjautīs.

 

https://dra.lv/bpkb7

 

un tomēr JOPROJĀM es ticu, ceru un mīlu.
Ticu, ka cilvēks spēs nosargāt.
Ceru, ka cilvēks šodien vēlēsies nosargāt mīlestību. Ne burtus izlasītos datora ekrānā, bet savā sirdī.



 

 

Vien sirds



man pieder ILGOŠANĀS

Un man šodien pieder vien ilgošanās. Pēc sniega pirmajām pārslām. Pēc zvaigznēm Ziemassvētku naktī baltajā. Pēc tālu zemju baznīcu torņu smailēm. Pēc savas zemes malas sirmo vīru baltajām sejām, no manām atmiņām pirms gadu simtiem daudziem, daudziem. Man pieder vien ilgošanās. Pēc rītdienas rīta rasas un gulbju spārniem debesīs. Šodien es esmu zemes viena strēle, pie Tavām mājām un Tavām durvīm pie sliekšņa. Šodien es esmu tas akmens meža ceļa malā. Ar savām ilgām. Pēc ziemas. Pēc vasaras rasas. Pēc saules smaida rītam atnākot un vakaram aizejot. Savos ceļos. Man pieder vien ilgošanās. Un varbūt mazliet smeldzīgu atmiņu. Tikai mazliet, lai vienmēr atcerētos - Zeme dodas tālāk Visuma telpā, arvien tālāk un tālāk. Noietajā ceļā atstājot zvaigžņu dzirksteles. Tāpēc mans skats meklē naktī debesu zili melnos samtus.

 

Man pieder ilgošanās PĒC ...

 

Noburtais, V



Noburtais, IV



Noburtais, III



Noburtais, II



Noburtais, I



Sargāt un lolot



būt ... vienkārši būt



*** ** ***



*** ** ***



Gaidīšu ciemos



*** ** ***



Vai viegli?

Vai viegli savu nastu nest? Kas reizēm kā akmens dvēseli spiež. Vai viegli sava brāļa vai māsas nastu nest? Kas reizēm soļus tik smagus darīt spēj. Vai viegli Saules vaigā lūkoties, savām acīm roku priekšā neliekot? Reizēm tik kvēli tā savus starus pār mani lej. Vai var dzīvē kaut uz mirkli apstāties, kad par daudz man grūti tiek? Reizēm viens solis jau par daudz šķiet. Tad zināt ir labi, ka blakus brāļa vai māsas drošais plecs ir man. Kā mans būs blakus otram arvien. Ne vairs nasta plecus spiež, ne dvēselē akmens grimst. Jūtu es kā spārni mani pret debesīm AUGSTU NES …  

Ie. Trimalniece, 26.augusts

 

*** ** ***



*** ** ***



*** ** ***



*** ** ***

 

 

 

 

 

*** ** ***



pieskarties DEBESĪM...

pieskarties DEBESĪM...

ir tik ļoti vienkārši. Savas acis paceļot pret tām. Un dvēseli atbrīvot no sevis paša liktā uz krūtīm akmens. Jā, pieskarties DEBESĪM ir tik ļoti vienkārši. Nekā vienkāršāka vairs nav.

Taču dzīvot uz zemes šīs retais kurš spēj. Bez drosmes tas pat nav iespējams. Un mirt? Vēl jo vairāk ...

Cilvēkam lielākais noslēpums šajā pasaulē ir DZĪVE. Un tās viduspunkts - nāve. Došanās pie tās. Došanās pie DZĪVĪBAS. Saka, ka dzīvība ir uz zemes. Tā saka. Dzīve biežāk apliecina, ka cilvēks to nepazīst. Nāve apliecina, ka pazīst.

Pieskarties DEBESĪM ar savu dvēselei, cik vienkārši ir tas. Un savās plaukstās turēt dzīvu uguni, cik vienkārši ir tas. Dzīvot pasaulē, nē tas jopŗojām ir cilvēkam lielākais noslēpums.

http://kinogo.co/4858-molba-2010.html
p.s. Vakar šo Indijas filmu skatījos pat divas reizes. Un DOMĀJU.



*** * ***



Vasara sauc ...



Bija … ir … būs …

Arī šodien lietus manu pagalmu pārstaigāja. Nē, ne visu dienu kā vakar tam tikās. Šodien pārskrēja ātriem soļiem un pazuda aiz mežu galotnēm. Saulei pienenes atvēlot. Un pēc brīža atkal atskrienot kā būtu ko aizmirsis pagalmā manā. Ak, jā tulpēm esot gana ziedus raisīt, tām esot jau visa uzmanība bijusi dota. Un lietus lāses zemē vienu pēc otras tulpju  ziedus lieca. Man ir mazliet tās žēl, tikai mazliet, jo vairāk nevar tas būt. Pasaulē it viss aplī dzīvo, kur nav ne sākuma, ne beigas var atrast. Kaut ziedus lietus pret zemi liec. Pieskaros ar pirkstu galiem ziedu zīdam un jūtu kā zeme elpo. Tā ir manis pašas elpa krūtīs manās. Zieds un es esam viens. Zeme un es esam viens. Debesis un es esam viens. Putns un es esam viens. Lietus un es esam viens. Bija … ir … būs … un tā bezgalīgi, kamēr vien cilvēks pasaulē savus ceļus ies. 
 

 



Atmiņās...

Stāsta, ka maijs esot pats skaistākais gada mēnesis. Nezinu, var jau tā būt. Tad ķirši ziedot un ābeles tāpat. Manas acis zaļo krāsu vairāk meklē kā balto ziedu zīdu. Manas rokas biežāk egles zarus glāsta kā ziedus sev vēlās klāt glaust. Un tikai ziemā es spēju lidot pār pasauli visu plašo, ne pavasara vējos dziesmas dziedāt. Mums ik katram ir savs mīļākais laiks, kad klusumā sadzirdēt tos soļus nākotnē kas nes šo SKAISTO Dieva doto zemi, kuru par mājām tik īsu brīdi varam saukt. Atmiņās savās glabājot putnu ceļus debesīs. Tajās savas zvaigžņu māsas ar acīm noglāstot, domās vien pieskaroties Stāsta, ka zvaigznes esot tālas un aukstas. Zinu droši, ka nē. Atmiņās manās ik pa brīdim ievējo zilo vēju balsis. Tie mani vismīļie brāļi, siltām acīm un vēl siltākām plaukstām. Ai, mani mīļie un labie! Ai, manas mīļās un labās!

Stāsta, ka maija naktis esot aukstas un ziedu baltais zīds salnas bīstas. Jā, tas ir tā. Taču pietiek ar elpu savu apsegt visu plašo zemes telpu un ziedi rītā tikpat skaisti ziedēt spēs. Jā, ar elpu savu. Cilvēkam tik daudz tiek dots. Redzēt, dzirdēt, just, mīlēt, sargāt, ilgoties, atcerēties. Jā, atcerēties par saviem putna spārniem. Jā, atcerēties par saviem brāļiem un savām māsām. Par mājām, kurās ik katra doma pārtop par rīta rasu uz zemes šīs, kuru tik īsu brīdi par mājām saucam. Tur un šeit, šeit un tur. Kā divas pasaules. Atmiņas tās šķir un reizē vieno. Rīta rasai pēdas glaužot ...



Kad līst...



Dieva elpas pilni

Man nav laika? Nē, tā nav taisnība. Man ir laiks, lai otram cilvēkam pieskartos. Nē, ne aiz pienākuma vai citiem niekiem. Es tikai tāpēc pieskaros, lai Tu JUSTU kā pasaulē no cilvēka pie cilvēka mīlestība iet. Vienkārši...

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2014/01/nac.html

Tev bail citus vējus uz saviem vaigiem just? Tad zini, ka tie citi vēji ir Dieva elpas pilni.

 

 

*** * ***



Izsūtu pa pastu

Rakstīt uz profilu : https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/



Taču

Viss plūst un mainās, Laiku nevar pakļaut iegribām savām - es gribu. Nē, tas nav iespējams, pat ja visus pasaules pulksteņus es ielikšu savās mēteļa kabatās. Tik un tā strēles ies savus ceļus, kuros es vien varu vēlēties līdzi iet (taču ne skriet). Es varu vēlēties apstāties, ne soli no mājas pagalma tālāk nesperot. Tik un tā es Laikam plūdīšu līdzi. Tik un tā zemeslode savam liktenim pretim ies (taču ne skries). Tik un tā klusums runās koku lapu valodā, kuru es mācīšos neizrunāt vārdos skaļos (taču tik ļoti nodeldētos). Tik un tā ābeles zaros es savu vietu rašu...

Viss plūst un mainās, arī cilvēks mainās. Pēc savas vēlmes apstājoties savas mājas pagalma vidū, ne soli tālāk nesperot (taču ejot tālāk arvien).