sestdiena, 2014. gada 22. februāris

UN

 

Pazuda UN atrada. Ko? Cilvēku. Atrada UN pazaudēja. Kas, ko? Cilvēks cilvēku. Meklēja UN atrada. Kas, ko? Cilvēks laimi. Laikam atrada. UN pazaudēja. Ko? Cilvēku. Īstu. Ar miesu un asinīm. UN tālāk? Kas to lai zina. Laimi meklēt nav viegli. Var pārkāpt cilvēkam pāri UN to pat nepamanīt. Nu UN? Laime jāmeklē. Cilvēks? Nu UN? Nākošo dabūs.
29. maijs 2010
 


pirmdiena, 2014. gada 17. februāris

DZĪVĪBAS ŪDENI dzerot…

 
„Dzīve nav rožu dārzs” … tā dziesma stāsta. Un mēs to dzirdot klusi skumji pasmaidām – jā, nav rožu dārzs. Man jāsaka kas tam pretējs gan. Dzīve IR ROŽU DĀRZS. Vien mēs katrs pats SAVU ROZI stādām un kopjam vai ar’ ļaujam slāpēs mirt bez ūdens veldzes dzīvinošās. DZĪVĪBAS ŪDENS. Sen kādā pasakā lasīts par to un pieaugot aizmirsts tiek. Un rūgtās sāpēs dziesma uz lūpām skanēt sāk : „Dzīve nav rožu dārzs”. Bet sirds tālākā stūrī, kurā vēl glabājas atmiņas no senām pasaku takām, tajā pie apdzēstā ugunskura sēž Gerda un Kejs, Sniega karaliene, ziemeļbrieži, Karlsons ar Brālīti un Bokas jaunkundze, Buratino ar Karabasu, Malvīni un Arlekīnu, muļķītis Ivanuška, un vēl un vēl it labi zināmi DRAUGI. No tām tālām pasaku takām kas tika staigātas ik katram mums bērnam esot. Bez rūgtuma raugoties pasaules BRĪNUMĀ PLAŠAJĀ. Kur pat skapī ir karaļvalsts ar prinčiem un raganām. Dzīves ceļos ejot cilvēks tik bieži šo pasaules daļu atstāj bez uguns dzīvinošās dzirksts, bez DZĪVĪBAS ŪDENS (vai vārda vai vien mūsu domas puteksnīša zelta). Un dziesma: „Dzīve nav rožu dārzs” sāk melodiju savu vīt. Skumju pilnu un smeldzē mērcētu līdz sāls kreklam. Kā būt? Kur iet? Ko šai dzīvē gūt? Kam derēt? Kas līdzēt spēs? Jautājumi viens aiz otra nebeidzamā rindā stāj. Viens otram virsū krizdami un pāri galvai veļoties ar’.
 
 
 Kaut vienu dzīvu rozi vāzē, draugs, liec. Kaut vienu pašu mazāko ar sala skartām ziedlapām. Un to kop un lolo kā pasaules lielāko dārgumu. Tā it kā tieši no šīs vienīgās sala skartās rozes Tava dzīvība atkarīga būtu. Tā it kā pasaulē vairs nekā cita nebūtu nevienā malā. Tikai tu, draugs un roze vievienīgā. Un aizmirsti visu citu. Elpo tik ar viņu kopā.
 
 
 -Vai ilgi, jautā tu, mans draugs? Pienākumi gaida mani. Dzīve jādzīvo kaut kā šodien, rīt un parīt. Kaut kā velkot smago nastu. Kā lai rozē lūkojos un kā lai kopju to. Man nav tai laika, nav santīma pie dvēseles, nav spēka.
 
 
- Ja teikšu, tikai mazliet esi rozei citu rožu vietā, es tev, draugs, melošu. Un Tavas sirds tālākajā malā apdzēstais ugunskurs vēl dziļākā salā stings. Visi sen iepazītie draugi vēl dziļākā miegā migs. Un varbūt tas būs uz mūžību tad. Meli ir nāves ūdens lāse. Liekulība, glaimi, runas aiz muguras kādam citam, ļauna vēlējumi – tās nākošās nāves ūdens lāses. Melnas kā darva. Rūgtas kā nāve. Saltas kā aizmirstība. Piedod, mīļais draugs, nē, šīs lāses nevaru Tev sniegt. DZĪVĪBAS ŪDENI gan. Un dzert Tev tas jādzer būs varbūt pat ļoti ilgi. Rīt, parīt un vēl pēc gada, diviem. Un laiku visu šo roze jālolo kā vienvienīgais pasaules dārgums. TIEŠI TEV SAVA ROZE. Tu, taču arī šo pasaku zini? Es ceru jā. Mazais princis, Lapsa un, pareizi, ZILONIS  tai cepurē.  Tas pats zilonis, kuru lielais pieaugušais nez kāpēc vairs neredz. Un no Harija Potera bailēs līkumu sākam mest. Saviem bērniem to aizliedzot kā burvju grāmatu nezin kādu. Tad mēs nedzirdam šī jaunākā pasaku drauga teikto : „ ne īpašības ir svarīgas, bet IZVĒLES”. Katra paša IZVĒLE. Vai rozei ļaut nosalt vai to kopt, lolot un elpot kopā ar viņu. Un kopā ar vienu rozi veselu rožu PASAULI RADĪT.
 
 
 Ikdienu RADĀM mēs paši. Saldāku vai rūgtāku. Un kāda nu mums tā IR RADĪTA, tā jūtamies. Tas ar mums notiek dienu no dienas. Bet rūgto allaž ir iespēja darīt par saldu. To vienkārši izvēloties. DZĪVĪBAS ŪDENI dzerot…
 
 
 23. janvāris 2012