Pastāstīt var, bet jāgaršo katram pašam (mana vēstule draugiem DZEJAI)

Ieskandinot Dzejas dienas 2011

Nu, re! Dzejas dienas ir ieskandinātas. Latgalē jau no noteikti, ja ne pat Latvijā vispār. Vismaz man nav zināms, ka vēl kādā citā vietā jau tas būtu noticis. Varbūt alojos, jo dzeja šobrīd vairs nav ne ekskluzīva lieta, ne kā citādi augstos plauktos likta, nepieejama. Tieši otrādi. Vēl jau pieejamāk laikam nevar būt. Vien cik jau nu katram pašam ir tā vajadzība. Citam vairāk, citam mazāk un vēl citam nemaz. Citi darbi un citas aizraušanās sauc. Un tā tam arī patiesībā ir jābūt. Nevar visi pēc vienas šnites būt šūti.

Tieši tāpat arī Dzejas dienu pasākumi katrā vietā ir un būs citādi. Ar savu īpašo rozīnīti. Latgalei raksturīgo dvēseliskumu var par ar rokām aptaustīt. Un kā nu ne! Pēc pasākuma visi tiek aicināti pie īsta saimes galda un kultūras nama vadītāja kā jau nama māte pati ar lielo grāpi visus apstaigā ap to. Siltie kartupeļi kūp un paši prasās uz šķīvja. Blakus īstam lauku biezpienam taču buļbai ir īstā vieta. Vēl pirmais nav vēderā ticis, kā jau acis skrien un meklē kūkas. Mājās kas ceptas tiek. Dzeltenas, dzeltenas. Mīkstas, mīkstas. Mmmmm…

Bet sākums kā jau klājas ir Baznīcā. Dievkalpojumā. Vidū starp vienu un otru ir jaunas grāmatas prezentācija. Dzeja mijas ar dziesmām. Un arī luga tiek noskatīta. Ar aktieriem kādus pat Rīgas teātros ar uguni nesameklēt. Mazs sunītis…

…varētu vēl un vēl stāstīt kā bija. Gandrīz kā pasakās „medus un piens tecēja pār lūpām”. Lai paliek! Jo katram pašam tas ir jāpiedzīvo. Pa īstam. Ne virtuāli. Un tad tas smeķis ir arī paša mutē ticis. Gards. Smaržīgs. Kā silta maize no krāsns ņemta. Pastāstīt var, bet jāgaršo katram pašam.

Fotogrāfijā: dzejnieces Janīnas Tabūnes meita Vija Tabūne

VISA pasākuma fotogalerija ir sk. šeit:

http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35928459 

*** * ***

Dzejas dienas pasākums ,,Pīlādžu gaismā” Pušas muzejā ,,Radio Randiņš”

http://www.rezeknesnovads.lv/rrp/lv/content/2/1/33/?p_id=7925

2012. g. 27. septembris

Rudens atnāk ar īpašu noskaņu – dienām, ar pīlādžu krāšņajiem akcentiem rudens ainavā, ar čaukstošo lapu kaudzēm, kurās gribas iekrist un izbaudīt... Pušas pagasts var lepoties ar to, ka mūsu pusē ir izauguši, atklāj un parāda sevi arī plašākai publikai vairāki vārda mākslinieki un dzejnieki – Ieva Trimalniece (dzimusi Rīgā, bet pašlaik dzīvo Mākoņkalna pagasta Apšeniekos, tas ir, blakus Pušas pagastam), Jānis Ivanovskis (literārais pseidonīms Baltjancis), kurš dzīvo Pušas pagasta Dītlovos, kā arī jaunās dzejnieces Mārīte Krasnobaja un Zaiga Lāce (abas dzimušas un izaugušas Pušā, mācījušās Pušas pamatskolā).

Uz tikšanos muzejā ,,Radio Randiņš” ieradās Baltjancis un Ieva Trimalniece. ,,Rudens raža” mūsu novadniekiem ir bagāta, jo Ieviņu var apsveikt ar nu jau otro izdoto grāmatu ,,Zvaigznes plaukstās”, bet Baltjancis prezentēja savu pirmo grāmatu ,,Baltais sapnis” un kopgrāmatu ,,Mana Latvija”.

Pasākumā vārda mākslinieki lasīja dzeju un dzejprozu, papildinot viens otru, komentējot, daloties pārdomās par dzeju un dzīvi, aicinot uz sirds siltām sarunām arī klātesošos. Der atzīmēt, ka viņi savus radošos darbus pasniedza ļoti meistarīgi, ļaujot klausītājiem iedziļināties un labāk izprast tos.

Lai arī pasākuma apmeklētāju nebija daudz, domāju, ka mēs katrs bijām nedaudz izredzēti un tikām bagātināti, jo smēlāmies un baudījām cilvēcisko kontaktu, saņēmām daudz pozitīvu emociju. Pasākumā raisījās interesantas pārdomas un tika uzklausīti dažādi viedokļi, nāca jaunas atziņas, valdīja silta un jauka noskaņa. Liels paldies Baltjancim un Ieviņai Trimalniecei, jo viņu radītie poēzijas svētki izdevās!

Silvija Pīgožne, Pušas tautas nama vadītāja

Kad Saule ar lietu mijas

Kad Saule ar lietu mijas. Vienā pusē Gaismā tilti ceļas. Uz debesīm (bet varbūt tas otrādi ira). Otrā pusē Tumsas mākoņos zibens šķiļas. Spert un lādēt. Kas bez dvēseles, kas rētās dziļās līdz kaulam, kas purva rāvā mitis. Divas puses mijas. Ar uguns strēlēs kaltu zobenu. Tam asmenī Dzīvība un Nāve. Asins upēs mērcēts, vaidos kā dvielī slaucīts.

Kad Saule ar lietu mijas.

pierakstīts Vidzemes mežos, braucot kopā ar zintniekiem un tāda kalibra cilvēkiem pētīt senvietas.

____________________________

Nu gan esam Mežvidos. Drēbes izžuvušas uz miesas. Daudz lija lietus, tieši tad kad sākām iet pie akmeņiem mežā. Kā laukā no meža, tā lietus pārstāj. Un tā visu dienu. Bet pašās beigās Vijciema Celīškalnā labi pastrādājām ar akmeņiem. 22. Aug 2010.gads

_________________________

25.oktobris. Jā, laikam man TĀ diena būs gada visinteresantākā diena. Kad Saule ar lietu mijas, TAD AKMEŅI RUNĀ. Kā cilvēki. Un mistikas tur ir tikpat daudz kā tajā kā lampiņa deg. Vairāk nē. Tā ir bieži un daudzās lietās. Kurās cilvēks meklē to kā tur nemaz nav. Bet acīmredzamo tā arī nespēj ne ieraudzīt, ne sadzirdēt, ne sajust. Staigā pa šo pasauli kā puslēmēts. Bakstot ar degunu zemes kukuržņus un zem tiem cerot ieraudzīt zelta podus. Jā, ir jau gan tie zelta podi. Bet tie citās vietās jāmeklē. Zinot SAVAS TAUTAS vēsturi. Ļoti bagātu.

*** * ***

Koki... varbūt mūsu senči no seniem, seniem laikiem. Sarunāties ar tiem varam un uzklausīt padomu viedo, varam savas bēdas pie tiem atstāt un ar savu prieku dalīties. TIK DAUDZ!

31. oktobris 2010.gads

Baltu gaismu sniegt

Kā baltai ābelei ziedēt... rudenī. Un augļus briedināt ... pavasarī. Draugs, jautāsi tu, vai gadalaiki nav jukuši vietām? Nē, nav gan. Kad laukā aiz loga lietus lapām savu šūpļa dziesmu dzied. Tad cilvēka dvēselei baltu gaismu sniegt ir laiks visam tumšākajam aiz loga. Kad asni mostas pavasara rītā. Tad cilvēka dvēselei ziemas sniega baltais pūku mākonis jāklāj kā galdauts zemes spēkam. Asnus celt jaunā gaismā. Tā ik brīd’ pasaulē valda gaisma. Lai kāds gadalaiks tiek rakstīts gadu pierakstos.

Tik redzi to un pats dedzi šai gaismā.

Cik tu SPĒSI...

Cik BAGĀTI esam...

Mēs ik katrs esam daudz bagātāki kā mūs redz citi cilvēki. Nav tik svara cik un kā to atklājam. Ar vārdiem vai skaņām vai krāsām. Tā tik ota ar kuru gleznojam sava nama sienas un loga rāmjus. Var bārstīt krāšņu vārdu pērles, var burt krāsas mākoņos un aust deķus pļavās un meža norās. Tik cik dots un spēj. Svarā vairāk krīt citu atvērtās acis un ausis, kuras dzird. Jo tad iet ir bezgala viegli. Pa jūras viļņu galotnēm.

 Reizēm mēs paši zinām maz – cik bagāti esam.

Rudens lapa

Rudens lapa lēni virpuļodama atraisās no koka. Tu to pavadi ar skatienu un skaidri zini – pavasarī tieši to pašu kļavas lapu ieraudzīsi tajā pašā zarā. Vai nav dīvaini – tu zini – nekas nezūd, tik uz laiku. Uz brīdi tevi atstāj vienu. Lai tu varētu atgriezties savā bērnībā un atrast to zemi, kur mīt cilvēku sapņi.

   

    Tur ar vēja otu tiek gleznots uz debess audekla un mākoņi pārtop iztēles ainavās. Tur jūras dzelmē mazā nāriņa mīt – tā pati, kura mīlot tapa par jūras putām. Tur mīt sirma, gudra pūce – vecā, vecā mežā.

    

    Cik sen jau nav būts sapņu zemē ? Kopš pērnā rudens, kad kļavas lapa zemē risa ? Nē, laikam vēl senāk. Jau aizmirsies kā smaržo maize krāsnī cepta, likta uz kļavlapām. Jau aizmirsušās ledus pilis logu rūtīs. Jau aizmirsusies sveces gaisma likta uz palodzes.

     

    Šoziem man jāapciemo sava bērnības sapņu zeme. Lai pavasarī ar to pašu kļavas lapu zarā varu ļauties saulei, vējam, lietum.

Pavasarī vajadzēs daudz spēka un izturības !

Man vajadzēs ! Tev vajadzēs ! Mums vajadzēs !

     

Tāpēc ik pa laikam jāapciemo sapņu zeme.

(13. janvāris 2002. gads)

Dzejas dienas 2010 Isnaudā

Dzejas dienu laiks rudeni iekrāso ar smalkām niansētām pārdomām par laiku, kurā dzīvojam, par mūžīgām vērtībām, kas nezūd. 11. septembrī Isnaudas tautas namā notika tradicionālais DZEJAS DIENU pasākums, veltīts dzejniekam Antonam Kūkojam, jo šis ir viņa jubilejas gads - decembrī dzejnieks un mākslinieks būtu svinējis 70 gadu jubileju.

Sākumā Inese Jermaka savā prezentācijā visus klātesošos iepazīstināja ar dzejnieka Antona KŪKOJA daiļradi , kurā skaidri jaušama dziļa mīlestība pret dzimto Latgali - tās dabu un cilvēkiem, valodu un tradīcijām, pret tautas mākslu un tās veidotājiem. Nautrēnu vidusskolas direktore Anita Žogota ar humoru atcerējās vairākus kuriozus, kas saistījās ar dzejnieku, iestudējot vienu no viņa ludziņām. - Kūkojs gribēja, lai mēs dzīvojam, nevis tēlojam,- saka A. Žogota.

Savās atmiņās par sadarbību ar Antonu Kūkoju dalījās Isnaudas dramatiskā kolektīva vadītāja Eleonora Obrumāne, Saeimas deputāte Anta Rugāte, Ludzas mākslas skolas direktore Sandra Vorkale, nolasot dzejoļus no A. Kūkoja otrās dzejoļu grāmatas Vāraunieks.  Brīnišķīgi skanēja dzejnieka dēla Vinsenta Kūkoja izpildītās dziesmas ar Antona KŪKOJA vārdiem. Vinsents Kūkojs: -- "Es varu dziedāt stundām ilgi. Sakiet, kad jums apniks," bet neviens nepateica, visi klausījās ar lielu sajūsmu un gandarījumu. Dzejniece Ieva Trimalniece lasīja savus dzejoļus, kā veltījumu Antonam Kūkojam. "No mākslinieka ONTONA GLEZNOM izstaro gaisma un siltums, labestība un mīlestība” tā I. Trimalniece. Noslēgumā visi mielojās ar A.Kūkoja mīļakajiem ēdieniem; sviestmaizēm ar skumbriju un rūgušpienu.

Daudzi atvadoties teica: "Esam kļuvuši garīgi bagātāki". JĀ, patiešām, skanēja kā no iestudētā Antona Kūkoja uzveduma: "BOGŌTS - BOGŌTUS DORA".

Isnaudas tautas nama vadītāja - Biruta Jermaka

http://www.laiki.lv/Ludzas/dzejas-dienas-2010-isnaud%C4%81.aspx

Atceries bērnību

---- Vai cilvēks var kļūt laimīgs, ja piepildās visas viņa vēlēšanās ? Prieka feja apgalvo, ka var. Bet Rūpju feja apgalvo, ka nevar. Strīdīgo jautājumu var atrisināt tikai burvju galošas – kam tās kājās, tam piepildās visas vēlēšanās.

------- Bet vai tas nes laimi ? ------

    Pasakas vairs netiek tik bieži lasītas Tāpat tās reti var redzēt TV . Nereti dzird sakām :” nestāsti man pasakas ” vai „atkal tu ar savām pasakām”. Var domāt , ka pasakas ir tikai bērniem. Pieaugušajiem ar tādiem niekiem neklājas nodarboties. Ai, kādi maldi ! Cik ļoti mēs paši sevi mānām, pasakas uzskatīdami par „pasakām” ! Cik ļoti paši sevi apzogam attālinādamies no savas bērnības ! No tās brīnumzemes, kurā mīt fejas, rūķi, princeses, pūķi, apburtas pilis un ….burvju galošas. Tie esam mēs paši – cilvēki ar labo un ļauno, ar draudzību un pašaizliedzību, ar bailēm un drosmi.

     

    Vēl vairāk – pasaka ir visīsākais ceļš pie sevis, savas sirds, drauga sirds. Naivi ? – Nesaki viss. Aizver acis un atgriezies savā bērnības zemē. Sajūti kā zāle glaužas ap kailām kājām. Sajūti kā vējš sabužina tavus matus. Garām dūkdama aizlido kamene – nosmaržo pēc medus. Uz plaukstas tev mārīte nolaidusies. Tu ļauj tai aizrāpot līdz pirksta galam. Tad pret sauli roku pacēlusi, saki : „Mārīte, mārīte – kur tavi bērniņi ? Aiznes no manis tiem labas dienas.”

      

    Tālajā debess malā sāk mākties lietus tūces. Tu gaidi lietu atnākam un tici – izdosies atrasties uz robežas, kur vienā pusē no tevis līst , bet otrā – nē. Tad piepildoties visas vēlēšanās.

     

    Varbūt tā bija, bet varbūt tev to tikai uzbūru es. Atceries kā bija tad, kad tev bija seši, septiņi gadi. Palūkojies tajās debesīs, palaid papīra kuģus tajos strauta ūdeņos. Izsapņo vēlreiz tos bērnības sapņus. Izbrien to ziemu kupenas. Atrodi to pavasaru vizbulītes. Izsmaržo tās vasaras – pilnas saules, gaismas, medus. Palūkojies rudens debesīs – pāri mājai laižas gājputni. Uzbur pati savu bērnību. Tu noteikti sastapsies ar to meiteni, kura vienmēr mājo tavā sirdī. Lai cik tev būtu gadu, tu vienmēr vari lūgt meiteni atvērt bērnības durvis. Jo tā taču esi tu pati - vienmēr un mūžīgi bērns.

Tu nedaudz skumji smaidi ? Un spogulī aplūko savu seju ?

   

    Pirksti pārlapojuši un acis pārlasījušas daudzas gudras grāmatas ? Sastapti daudzi cilvēki un gūtas sāpes, vilšanās ? Tu saki – esmu guvusi pieredzi.

Palūkojies labi spogulī ! Palūkojies labi uzmanīgi ! Tā bērnības meitene tev stāv cieši aiz muguras un šķelmīgi smaida. Un tici man , šī meitene spēj piepildīt visas vēlēšanās, jo ir atradusi to vietu lietū, kur līst un nelīst. Pajautā to pati meitenei. Pasaku zeme tikai pieaugušajiem ir „pasaka”.

  - Bērniem - viņu īstās mājas. Un bērni esam mēs visi, gadu skaitam nav nozīmes. -

(7. janvāris 2002. gads)

Ieraksts VIESU GRĀMATĀ Dzejas dienā Pušā

Labrīt, CILVĒKI!

Uz tikšanos ROGOVKĀ

Vai redzi to?

Gada ritējums IR SKAISTS. Ik sekundes tūkstošdaļā un vēl...

... vien tajā BŪT. Tā lai dvēsele DZIED.   Kam raudāt vai skumt par dzērvju kāšiem un vēlziedēm vakaros vēlos? Nē, nevajag to. Tas nav ne asaras lāses vērts.

*** * ***

Kāpēc raudāt rudenī? Kad tik zeltainas lapas kļava TAVĀ CEĻĀ KLĀJ. Un Saule vakarā no mākoņmalas TEV SKŪPSTUS SNIEDZ. Kāpēc raudāt rudenī? Kad gulbji un dzērves TEV savas dziesmas sniedz. Ar spārnu vēdām. Un mēness takā virs upes smilgas tiltus slien. Ar miglas rasas dimantiem. Kam Tev raudāt rudenī? Kad itin viss TEV SNIEDZ veltes savas. Smaržās un krāsās.

*** * ***

Tad PASMAIDI savu smaidu no dvēseles rožu dārza baltā. Un SKŪPSTU SNIEDZ vējam rudam. Kas rītos klejo zāles rasā spožā. Vai redzi to? Vai jūti to? Vēss pieskāriens Tavam vaigam pāri slīd. Tas aicina, vilina un sauc. Spārnos celties, laisties un lidot, lidot. Kurp gan rudens rudajās lapās var lidot? Kāds jautās un mulsumā acis vērs ciet. Nē, never tās ciet. Vaļā raisi un REDZI kā sekundes miljons kristālos laistās. 

Vai redzi to?

Tikšanās uz Piena Ceļa

CEĻĀ ESOT tik daudz cilvēku var sastapt! Vai kāds ir pārāks par citu – sirsnīgāks, labāks, skaistāks, gudrāks? Vai pretēji – ļaunāks, skarbāks, melīgāks, viltīgāks, godkārīgāks? Protams – nē. Katrs cilvēks IR UNIKĀLS. TIK UNIKĀLS, ka jebkurš salīdzinājums ir nevietā teikts un ne savā laikā pausts. Jā, cilvēki tā mēdz darīt – vienu salīdzināt ar otru. Tas nudien ir velti! Jo KATRAM, IK KATRAM IR SAVA UGUNS DZIRKSTELE DOTA. KATRAM SAVA – NO UGUNS VIENAS.

Ir tādi cilvēki par kuriem domājam – dīvains, jokains, naivs. Var jau būt, ka uz vispārējā fona, uz tā kurā viss ir nomērīts pēc konkrētiem parametriem (biznesa tikšanās, kafijas pauzes konferencēs, semināri, lietišķās attiecības, globalizācija, demokrātija, utt, utt) šie cilvēki tādi liekas. Un tad mums šķiet – cik daudz šie cilvēki ir zaudējuši. Mums tā šķiet. Bet patiesībā ir otrādi – MĒS ESAM ZAUDĒJUŠI. To unikālo SAIKNI ar Dievišķo. Mēs nezinām CIK LABI IR ar basām kājām staigāt pa šo zemīti. Mēs baidāmies no kaut kā un kāda. Jo nezinām – pasaulē IR PILNĪGI VISS mums nepieciešamais. Un par to nav jācīnās ar nagiem un zobiem. TAS JAU MUMS IR DOTS.
……….

Ir grūti pateikt - vai Aivars ir puķu vīrs vai Zāļu vīrs. DZIEDNIEKS - nav šaubu. Un Aivara Krusta dārzs ir tieši tāds - dziedinošs visās nozīmēs kā vispār to var saprast un izjust. Un tajā VAR IENĀKT TIKAI ar basām kājām. Apavi ir jāvelk nost. Rudeņos nācējiem Krusta dārzā Aivars pats ar suku un ūdeni nomazgā apavu zoles.

…………

Ceļā ir tik daudz cilvēku. Dažādi pēc savas ādas krāsas un ticības savas. Arī pēc pārliecības – kurš draugs ir sirsnīgāks par otru. Šajā sacensībā dalību ņemt? Ir žēl tā cilvēka kurš šo piedāvājumu izsaka. Jo Uz PIENA CEĻA katram ir savā solī jāiet. Ne sirsnība jāmēra kādos mēros.

…………

Aivars savā Krusta dārzā ienākt ļauj tik basām kājām. Jo vietā kur tagad ir Krusts, tajā vietā pirms gadiem 24-25 parādījās Dievmāte ar savu vēstījumu. Ja savus apavus nevēlies atstāt aiz dārza vārtiņiem, tad piedod…

Kāds cits ko citu lūdz, aicina, iesaka un varbūt arī bez kautrības savas pasakas stāsta. No kā gan kautrībā vaigu slēpt? Par pasakām stāstītām? Par to ka ESI PATIESS UN ĪSTS? Bez maskas ko citi tā mīl. Ne to, kas zem tās. To, kas zem maskas – tas var arī būt ne tāds kā citi. Kārtīgs. Rāmītī liekamais. Nosveramais sirsnības svaros. Tik žēl – tādu svaru nav gan. Ir uz PIENA CEĻA SASTAPTAIS.

Manā ceļā sastapto ļaužu daudz. Dažādu. Pēc pārliecības un ticības.

 28. oktobris 2008. gads

 

Veltījums zāļu vīram Aivaram Līrumam Jaunkalsnavā

Veltījums zāļu vīram Aivaram Līrumam Jaunkalsnavā. Viņa veidotajā Krusta dārzā laiks un telpa iegūst pavisam citu noskaņu. Tā ir Dieva pasaule – mazs cilvēku izsapņots Paradīzes stūrītis. Tā nebūt nav skaista pasaka, bet dzīva realitāte. Nevaru pateikt ko tur redzēju un sajutu – cilvēka valodai nav tādu skaņu. Tik vien zinu – kāds gaišs tēls vēstīja savu stāstu.

   

   Pieskaries man. Ar pašiem pirkstu galiņiem. Uz tiem vēl kaist ziedputekšņi – no vakardienas dārza ziedu kupenām. Pieskaries man. Ar pašiem pirkstu galiņiem. No tiem vēl pil meža strauta sudraba lāses – no vakardienas. Pieskaries man. Ar pašiem pirkstu galiņiem – vēl tikai vakar Zeme tapa. Vēl tikai vakar zvaigznes iedegās debesjumā un mēness izkāpa no baltu putu viļņa. Tik vakar vēl tumsa tapa par GAISMAS atpūtas pēli.

    Dzintara ceļā manas kāju pēdas iet un rasā un jūras putās mani rasi – it visur kur saule aust un mākoņi pūkaini peld. Un zemeņu lapās un Austras zvaigznē. IT VISUR KUR TAVAS ACIS LŪKOSIES. Egles čiekurā un kaķpēdiņās mīkstās un maigās. Lietus tūcē un sniega vētrā. Visur blakus būšu – tik PAVERIES. Vēja vītolos un vēja stabulēs mani sadzirdēsi. Aukās un klusuma klusumā. Kad zāle dīgst un dzimst bērns ar pirmo kliedzienu. Kad asara pār vaigu slīd un nopūta raisās no lūpām tavām. It visur mani sadzirdēsi. Kad ābols zemē krīt un upe plūst uz jūru. Kad saki „Labrīt” un „visu gaišu”. Un pat tad kad baries par sabradātiem ziediem. It visur esmu klāt un blakus. Saredzama, sadzirdama, sajūtama. Tauriņa zīda spārnos jutīsi. Un linu galdauta krokās un svārku vīlēs. Kastaņa adatās un māla krūkas gludajos sānos. It visur. Tik IEKLAUSIES, IERAUGI UN SAJŪTI.

ESMU TEV CIEŠI BLAKUS IK SOLĪ KO SPER.

Savij KOPĀ

Tālāk ? Tuvāk ...

Egļu skuju pirkstgalos lietus lāsītes lāso. Un bārbeļu sarkanās ogas prieka pilnas. PASMAIDI, draugs par rudens saules glāstiem – pār vaigu tavu silto. Vakara krēsla laižas zemāk un zemāk. Egļu galotnes tumst. Vakars nāk un izklāj pēļus savus. Meža malā nojaušams mēness. Arī naktij ir sava GAISMA.  Debess kupolā iedegas zvaigznes – viena pēc otra. Kā pilsētu laternas iedegas, tik tālāk no tevis tās deg.

Tālāk ? Tuvāk – tevī tā pati zvaigzne deg.