Cilvēks SPĒLĒ…

Cilvēkam tā patīk spēlēt spēli „es Tevi mīlu”. Tiek bārstīti citāti no senām un jaunām grāmatām. Gan dzejas valodā, gan Bībeles tekstos gremdējoties, gan ezoterikas palagos tinoties. Puķes un smaidi, roku pieskārieni un lūpu satikšanās. Skaista SPĒLE, kura neprasa patiesam būt. Pietiek vien pareizam izskatīties. Bet kāda dvēsele klusi gaida. Ne jau ko lielu, ko greznu un neiespējamu. PATIESU mīlestību. Tik vien.

Cilvēks SPĒLĒ…

Vēl derīgs

Tas bija pirms gada, kad skatījos filmu par Troju. Tieši filmas skatīšanās laikā arī manis zemāk rakstītās rindas tapa. Tās saplūda kopā ar Latvijas dzīvi šodien. Gribās, jau gribās tos laimes augļus baudīt. Bet ja tā laime pirkta par grašiem, tad lēti pirktais arī it ātri un viegli zemē ris. Kas šķir Trojas laikus no šodienas laika? Divas lietas, kuras valda un valdīs līdz pat pasaules galam. DROSME un ĢLĒVULĪBA. Kā atpazīt ? Pēc acu skata, pēc rokas tvēriena un stājas. Runas gan dažādas var būt, gan saldas, gan skarbas. Tās saldās melos, bet skarbās būs īstās. Jā, tās pirmās vairāk vēlamies savās ausīs laist, tik saldas tās. Ļaujot iemigt pašiem savā zemē. Bet otrās var sist tieši krūtīs iekšā. Ja jūti to, tad dzīvs vēl esi un derīgs vairogu rokās ņemt. Lai kā gribētos, tad izvēle Tev viena vien dota ir.    

Sārtā rītausmā uguns bumbas. Vairogi, šķēpi. DROSME. Vai naids arī? Arī jā, bet citāds. Tajā daudz vairāk Dievu SPĒKS. Un valdnieku GODS. Pie Trojas vārtiem. Vienam stāvot. Un jau tad zinot - Stiksa gaida. Ja ne šodien, tad rīt.

Aiz vairoga vai uz tā.

JA...

*** * ***

ja ŠODIEN būtu tā DROSME, SPĒKS un GODS. Viss citādi būtu. Bet gļēvajiem, bet gļēvajiem... vien runas, pļāpas un nievas. Mēles galā. SAVU ZEMI un VALSTI niecinot. Bēgot. Aizrunājot vainas pašiem par savu mātes un tēva zemi. Vai tad maz citādi var būt? Tikai tā mājās tiksi - "uz vairoga". Bet goda vārtiem cauri ieti nebūs ļauts. Savu drosmi un spēku PĀRDEVIS par Jūdasa grašiem.

*** * ***

Vienu jau Stiksa gaida. Uz vairoga. Kā valdniekam tas nākas. Bet citas kaujas. Tās būs rīt. Godājot pat naidnieka šķēpus.

Kāda šogad tupeņu raža?

Augt? Uz kurieni? Debesīs vai zem zemes garozas cietās? Koks savas saknes zemzemē rod zarojot debesu velvēs plašajās. Ne otrādi gan.

Sentēvi? Vai tos cienot vai tos paļājot? Abru saskaldot? Šodien tā vietu tik aizņemot. Tās vietā dzelžu kastes un vadu mudžekļi zem kājām pie galda balto maizi ēdot. Maize baltā? Modificēta un tukša? Vai tomēr ĪSTA maize? No kuras laužot tik vienu riku jau paēdis jūties. Ik drupačas molekulā SPĒKS tajā jūtams. Vai baltajā maizē ir tas SPĒKS? Cik rikas būs jāapēd? Sviesta pakaļdarinājumu virsū ziežot biezām kārtām. Desas ripas piepačkātas ar e, tās arī vēl krietnu steru virsū. Tā galā sanāk tas burgers, liels kā betona māja. Bet spēks vai kaulos vairāk būs tev, uz lauka ejot kartupeļu vagā tupeņus lasīt? Lietus pirms brīža krietnu strēķi nolija un pie zābaka, ak, tie dubļi nejaukie ķeras klāt. 

Bet tie dubļi ... tomēr piens joprojām govij no pupa tek un graudi aug zemē, ne uz asfalta. Un pie tā tupeņa ir jāpieliecas saujā paņemot. Samīļojot. Citādi pagaidām vēl nē. Kad būs citāds ceļš graudam maizē pārtapt un tupenim šķīvī tikt, tad cilvēks būs zemzemē ieaudzis ar galvu iekšā. Ne pret debesīm rokas spēs celt. Ne mīļus vārdus teiks vairs, ne rokām otru samīļot spēs. Viss SPĒKS iedzīts zemzemē. Piena kubuliņš saskaldīts. Un sudraba upēs beigtas zivis vien peldēs. Vai to tiešām, cilvēk, vēlies?

Es nē un tieši tāpēc jautāju TEV. Kāda šogad bija tupeņu raža?   

Man ir gods TAVAI BŪT!

Ja tev dod balto maizi, svešā zemē, neņem to un saki nē. Ja tev pēļus klāj, lepnās pilīs, neguli tajos un saki nē. Ja tev vīnu lej sudraba kausā, nedzer to un saki nē. Ja tev gludu lielceļu klāj zem kājām, neej pa to un saki NĒ. Tas viss ir mānīgi skaists un vien acis miglā tin.

Ņem to melnās maizes riku. Tieši apdegušo. Ņem to raupjo segu. Kura kož. Staigā tos dubļus pelēkos. Ūdeni plaukstā smel. Un saki JĀ. Jo tam ir skaidra daiļuma seja un spēks patiesais. Īsts. Ne manīgā miglā tīts. Sen par to jau pasakas un teikas vēsta. Mums šodienā, kad tik daudziem prāts mulsināts tiek. Ar brīvībām daudzām pie pilniem galdiem. Gan svešās zemēs muguru līdz zemei liecot. Un ķešā naudu liekot. Tā nauda un tās brīvības. Tās Sirēnu balsis saldās.

... tikmēr nātres jau sāk zelt. Un savas mājas stūris brūk. Tā ir. Kamēr balto maizi ēd. Ņem to rupjo maizi. Tieši ar apdegušo garozu.

*** * ***

Vai cīnīties jācīnās? Un ko darīt, ja rupjā maize negaršo? Par pirmo - par cīņu ne burts, ne teikums nav uz lapas rakstīts. Par DZĪVU DZĪVI gan. Kurā priedes saknēm SAVĀ ZEMES KRASTĀ ķerties. Kurā ievas smaržās ziedēt. Un ābolus rudens rasā lasīt. Priekšautā. Kas no pūra lādes ņemts.

Rupjā maize. Ja tā negaršo, tad nekad dzīvē nav auss klausījusies kā kļavas lapas atzīstas mīlestībā maizes garozai. Klusā čukstā uz lizas. Un nav redzēts kā mazi cāļa bērni šķiļas. Vecāsmātes pirksti saudzīgi lupina olas miziņu. Kaut aklas acis, bet pirksti jūt. Visu jūt. Kad mazbērni ciemos nāk un liekot savu roku vecāsmātes plaukstā saka - mini nu! Nē, sajaukts netiek neviens vārds. Plaukstas un sirds jūt. Nē, sirds nav aprepējusi. Tā redz un jūt. Kur mājas slieksnis, kur mežrožu krūmi, kur katram bērnam koks stādīts. Kur katrs mazbērns blēņas dara.

Maize. Maizīte. Cik daudz tā dod! Un pirmo MĪLESTĪBU. To, kura skaidru valodu runā. Par gļēvumu vai drosmi. Dzīvot! Pa īstam. Kad, maizīti abrā mīcot, sviedri pil. Un no tiem UZZIED SAULES SMAIDS pie debess apvāršņa. Pie tā, no kura Varavīksne savu jostu met. TAVA NAMDURVJU PRIEKŠĀ. Atver durvis un paveries! Kā tie dubļi TĪRĀ SUDRABĀ LIETI. Paskaties uz apaviem sev kājās. Tās balles kurpes velc nost! Lai paliek svešu zemju karaļiem, prinčiem. Mums? Pats Dievs vēlējis SUDRABU brist UN ZELTA SAGŠAS plecos segt. Vien maizīti noskūpstīt. Vien to…

Dziļā MĪLESTĪBĀ UN PATEICĪBĀ maniem vecākiem un vecvecākiem. KA IEMĀCĪJA MAN MĪLĒT VISSKAISTĀKO ZEMI PASAULĒ. MANA VISMĪĻĀ LATVIJA! MAN IR GODS TAVAI BŪT! Un, jo sūrāka Tevis sniegtā maizes garoza, jo lielāku godu izjūtu.

Ie. Trimalniece „Zvaigznes plaukstā”,

 2012, Rēzekne, Latgales kultūras centra izdevniecība

http://www.lkcizdevnieciba.lv/

es palieku

Kā Tevi sauc? Kur Tu dzīvo?

Ne Tavas, ne Tavas

Kā Grāmatā teikts

Vai kas bija? Tev nē. Liekas tā. Mēmi garām ej un Tavās acīs vien tukšums vīd. Man jā. Liekas tā. Deg un deg krūtīs. Sāpot. Guldzot. Pāri tam akmenim ko sviedi. Nē, tie ziedi nesasala. Kā vēlējies Tu. Kas Grāmatā ierakstīts, to nebūs cilvēkam grozīt. Tas zināms. Saules ceļā tad dimanti kaisīti tiek. Nē, ne rīta rasa tā. Dimanti. Vai redzēji Tu? Nē. Liekas tā. Acīs tukšums tik salti vīd. Es jā. Vēja zvanos tos pat dzirdu. Kā skan maija rītos skaidros. Bet Tu vai maz tos dzirdēt spēji? Tavās acīs tik dziļš klusums vīd. Ka atkal un atkal jautāju sev - vai kas bija? Vēja zvanos klusi skan - jā. Tas nav sapnis nosapņots. Un jā, Saules ceļš it viss dimantos zaigo. Kā teikts Grāmatā. 

Bet Tev ... bet Tev… vēja šalkās tukšums vien skan. Un smiltīs pēdējā  ūdens lāse izgaro. Neatstājot neko. 

29. marts 2011

... tā biju es, ko meklē tu

Asaras pār vaigiem straumēm līst. Un nav iespējams tās apturēt nekā. Ne siltiem roku pieskārieniem. Ne laipniem vārdiem kādiem. Tās cita rokas. Un cita lūpas vārdus izrunā. Ne Tava balss, ne Tu, ne Tu. Vien tālumā kaut kur pūces balss. Aiz mežiem tāliem, tāliem. Tur tajā tālumā egļu zaros kas mirdz. Vai sniega pārsla vai lietus lāse tā? Nē. Mana salauztā sirds. Tapusi par kristāla lodīti mazu. Lai var ripot pasaulē tālajā. Tevi sameklēt tai vajag ļoti. Senās teiksmas nevar bez beigām savām palikt. Sudraba putns bez mājām klīst. Jau vairāki gadu simti tā. Viens divos likts. Tālu, tālu projām viens no otra mēs. Katrs savā pasaul’s malā asaras lejot. Mēnesnīcā pa debess plašo dārzu klīstot. Strūklaka dārza vidū klusi čukst. Melnajā samtā sudraba meti teiksmu vijot. Velti, cilvēk, grāmatās to meklēt! Tik sensena tā. Vien atblāzma no tās. Tavās acīs tika. Bet ... nenoticēji tai, teici tie nieki vien un pasaulē atkal laimi meklēt devies prom. Ak, vai! Jo tālāk iesi, jo tukšāks tapsi. Tā biju es, ko meklē tu. Visus šos gadu simtus garos.

... aizgāji tālāk. Nenoticot

6.februāris 2011     

Ai! Šūpoles pārtrūka...

Pasaule ir dubults stikls. Acīmredzamais ir tik labi zināmais. Paredzamais. Noteikts jau vairākās paaudzēs. Ir zināms kur un kā, kad, kāpēc. Visam ir ierādīta sava NOTEIKTĀ vieta. Karaļi pie sava mielasta galda, pāži pie sava. Gultas pārklāji kā ar lineāru. Viss tīrs un kārtīgs. Ja kāds kurpes purngals ir ne "savā" vietā, tad aši tam gaisīga šalle virsū krīt.

It visam ir sava noteiktā vieta. Kura nav maināma ne sprīdi. Pat ja kurpes purna galds pieder mīļotajam. Sirds mīļotajam. Bet pūra lādes ir pirktas un pārdotas pēc paražām vecām. Tajās mīlestībai vietas nav. Lūkojos CAURI stiklam otrajā. Tas dūmakā tinas. Un sudraba tvaiki to sargā. No ziņkārīgām un pārlieku kārām acīm. Nav ļauts kam vien vēlme māc. Ne gudram, ne bagātam nav ļauts. Ne skaistam, ne devīgam nav ļauts. Vien retu retam ļauts skatīt. LIETU DABU PATIESO. Tajā viss ir citāds. Ne vairs tāds kā cilvēku likumos kalts. Kas tajos tikums svēts, tas var būt nāves grēks visīstākais. Mīlestību nokaujot. Aizliedzot to. No sirds izraujot. Prom aizsviežot. Tā cilvēku likumi pavēlot. Paklausību un pazemību. Kārtā savā paliekot.

Ai! Šūpoles pārtrūka ... un smaids sastinga...

31. janvāris 2011

Nē, mīlestība nav pašsaprotama

Mīlestība ir dabiska cilvēka daļa (es pat teiktu ka tā ir cilvēks pats) un tomēr ... tā nav pašsaprotama lieta. Kā ūdensroze vēl neuzplaukusi.  Vai tai lemts uzplaukt maz būs? Tā vajadzētu būt un tomēr … tas nav pašsaprotami. Viss var būt pavisam citādi, kaut lūpas teica: „tagad tu manā sirdī uz mūžu”. Vārdi, tikai vārdi tukšumā skanot izplēnē pēc sevis atstājot saplēstu ziedu. Ziedam ziedēt …tas nebija (un nav) pašsaprotami.

Reizēm to atrodam, paturam. Reizēm atrodam un tad ... zudībā iet. Vai tā sanāk vai cita vaina, bet rokas tukšas tiek. Bija un izbija. Nav vairs... ne zieda pumpura skaistā, ne pat nojausma vai vispār tas bija.

Vai atkal meklēt? Un kur tagad? Kas lai zin’, jo vairs zieds nav saredzams, ne sadzirdama ūdens tvīkā melodijā. Ne tuvu, ne tālu. Ne šajā zemē, ne svešās malās. Ir gaisis tas nebūtībā zilos gaisos vai ūdens dzelmes dzelmē jau.

Jā, mīlestība IR cilvēka daļa, bet tā nav pašsaprotama. Pat lūdzot otram to atplaucēt var dzelmē neplaukušu iegrūst to. Tad pēcāk lai nav acis brīnā par ko zieds apsūdz tevi vārdiem tumši melniem, rūgti spīviem. Kam lūdzi, ja tikai spēle vien jautra tā bij’ – „es vēlos zināt ko domā tu”.  Jā, tika tava vēlēšanās piepildīta. Un pēcāk … ak, kas tu esi, sveša man. Nepazīst tevi ne mana sirds, ne acis, ne rokas. Zieda sirds saraujas tad maza sāpēs lielās. Melnos melos neplaukt tam vairs. Jo bija gan sirdī, gan acīs, gan roku glāstos.  Un vārdi teiktie :„tagad tu manā sirdī uz mūžu”.  Bija gan…

Nē, mīlestība nav pašsaprotama.

14. februāris 2012

Vai ... vai

 Ik katram cilvēkam ir kāda tikai viņam vienīgajam iegūtā pieredze.  Un tā vienmēr ir unikāla, neatkārtojama. Citam – citāda un tāpat neatkārtojama, unikāla. Var būt kādas līdzības, kādas paralēles kādā brīdī. Bet tas arī ir viss. Jo katrs cilvēks ir unikāls, vienreizējs, ar savu „seju” – sajaukt nav iespējams. Pasaulē reiz tā tas ir iekārtots, ka ik katram ir sava vieta, ir savs laiks dots, ir savs ceļš ejamais. Ir brīži, kad šajā ceļā nākas iet kopā ar vēl kādu, sev līdzīgo vai tieši pretēji. Rodas konflikts vai pretēji. Kā visa rezultātā tiek dota iespēja atklāt vairāk un vairāk. Pirmāk par sevi pašu un ar laiku raisās atbilde uz slaveno jautājumu : „kas tu esi?/kas es esmu?”

It kā vienkārši atbildams jautājums, no pirmā acu uzmetiena. Un tajā „vienkāršībā” daudziem gadās iekrist kā karstos pelnos. Gadās apdedzināties. Tas vēl nekas. Gadās arī sadegt. Vai pastāv arī iespēja atdzimt no pelniem? Kā feniksam. Pastāv gan. Tad tas jau ir cits cilvēks. Pilnīgi cits. Tik reizēm kāda stīga atgādina „vecos laikus”. Tie jau nepazūd bez pēdām, kā vispār nebijuši. Kā nezūd tie cilvēki ar kuriem kopā iets kādreiz sen atpakaļ. Viena alga vai pa ceļa labo vai kreiso pusi iets. Ceļš jau sen ir palicis aiz muguras un it kā nekas vairs neliecina ka tāds vispār bija. Saka – aloties ir cilvēcīgi. Jā, cilvēcīgi. Nezūd un nepazūd it nekas, kas ir bijis cilvēka dzīves pagriezienos. Tas viss paliek kopā ar cilvēku. Atmiņās, sajūtās, pieredzē, atziņās, rīcībā, nodomos, sapņos, ilgās. Ko ar to visu darīt „jaunajā dzīvē”? Ņemt līdzi vai izsviest pār bortu? Tas katra paša ziņā. Var arī izviest pār bortu, vien ir jābūt uzmanīgam. Reizē ar „lieko” neizsviežot derīgo. To, kas ir dimantu vērtībā. Tad var palikt tukšpadsimtos. Bez smaida sejas vaibstos, ar rūgtumu sirdī, ar grēmām dvēselē. Un noietais ceļa posms velti iets. Lūgtā palīdzība līdzgājējam – tukšā traukā liets ūdens.

Kaut gan … arī tā ir katra paša izvēle … baudīt savā ceļā iegūto augļu saldumus vai zemē tos sviest. Arī tā ir izvēle katram pašam. Vārdos teikt un paust „pasaule ir ļauna” vai „pasaule ir laba”, „mīlestība nepastāv” vai „mīlestība pastāv”.

*** * ***

Upura dziļā jēga pastāv BRĪVPRĀTĪGĀ SEVIS AIZLIEGŠANĀ CITU LABAD. Tas ir VAIRĀK kā cilvēka acs spēj ieraudzīt un prāts saprast. VISS IET CAUR CENTRU – CAUR SIRDI. Bez šī centra daudzas lietas nav izprotamas.

*** * ***

Jā, nekas nav nejaušs. Lai nokārtotu DRAUDZĪBAS eksāmenu – jābūt iekšējai NESAVTĪBAS izjūtai. MĪLESTĪBAS eksāmenu kārto ar UZUPURĒŠANOS. Gan vienā , gan otrā eksāmenā „es ” formas vietā saka – TU. Abi eksāmeni ir vissmagākie un bieži cilvēki tajos izgāžas uzsverot „es” formu. Seko vilšanās, dusmas, bailes, izmisums, sāpes, vēlēšanās arī otru sāpināt, utt., utt. . Nākas eksāmenu kārtot atkal un atkal.

*** * ***

Ir pāri, kas KOPĀ VEIDO ĢIMENI. Un ir pāri, kas RADA IESPAIDU PAR TĒMU „ģimene”. Vienā gadījumā ATTIECĪBAS VEIDO 50 : 50 un tas IR PROCESS starp VĪRU un SIEVU. Otrā gadījumā tas ir juridiskas fakts bez pašas BŪTĪBAS. Katrs pāris izdara SAVU IZVĒLI atbilstoši savam MĒRĶIM. Tad arī seko līdzekļi – notikumi un situācijas.

*** * ***

Visu nosaka motivācija kāpēc cilvēks dara to vai citu lietu. Motivācija var būt arī maldinoša un attiecīgi izvēlētie līdzekļi aplami. MĒRĶIS TOP TĀLĀKS UN TO SASNIEGT KĻŪST ARVIEN GRŪTĀK UN SMAGĀK.

*** * ***

Fiziskajā pasaulē cilvēks zina – pāri ielai iet pie sarkanās gaismas ir dzīvībai bīstami – mašīna sabrauks. Garīgās pasaules likumi ir tieši tādi paši, bet kā par brīnumu cilvēki to vien dara kā iet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Kas par vainu tik neprātīgai rīcībai ? Hm, ja vērīgi ieskatās – šeit cilvēki staigā pāri zālājiem , pāri ielām, pārkāpj pakritušajiem (ja vien neuzkāpj virsū pavisam) tāpēc …. ka ACIS IR AIZSIETAS un ausis aizbāztas. Cilvēks nav ne labs, ne slikts, bet vienkārši – NEZINA KA JĀNOŅEM APSĒJS NO ACĪM UN AUSĪM.

*** * ***

Dzīvot tāpēc, ka tādi ir spēles noteikumi ? prasās papildus jautājums – kādas spēles ? Vai tās ko cilvēks uzskata par saistošu sev vai tās ko dod Dievs ? Dzīvē cilvēks risina daudzas polemikas starp vienu un otru uzskatu, starp vienu un otru rīcību, starp vienu un otru domu, emociju, starp vienu un otru darbu , utt.. Domā , risina un šaubās un tad meklē nezin kur nezin ko nezin kāpēc. Kaut kas tiek slēpts, noklusēts, sākas teātris un sākas paralēla dzīve. Diemžēl pastāv tikai vieni spēles noteikumi un tos cilvēks pats nevar izdomāt un nevar piemērot saviem uzskatiem. Tas ko izdomā prāts un cilvēks saka „tā ir pieņemts” var pat ļoti NESAKRIST AR TIEM NOTEIKUMIEM KO DIEVS DOD. Tās ir smalkas nianses, iekšējas izjūtas, iekšēja pulsācija, iekšēji pieskārieni, iekšējs redzējums ko vienkārši tā otram cilvēkam nodot vārdu veidā praktiski nav iespējams. Vārdi ir sausi burti, zem kuriem mēs katrs lasām tieši to un tieši tik daudz cik mūsu SIRDS spēj UZTVERT. Un šinī vietā sociālais un materiālais status un vēl jo vairāk formālā izglītība pilnīgi zaudē savu jēgu. Jautājums „kas tu esi? ” kļūst lieks .

*** * ***

Tas ko cilvēki savā valodā sauc par ’kļūdu’, gluži nav īstais vārds piemeklēts. Precīzāk būtu – pieredze un vēl tuvāk būtībai atbilst - Bezgalīgā DIEVA UZTICĒŠANĀS cilvēkam. Tā var būt gan ar pluss zīmi, gan ar mīnuss zīmi. Kā cilvēks ar šo UZTICĒŠANOS rīkojas un cik ilgs fiziskais laiks paiet līdz NOTIEK pretējais process – BEZGALĪGĀ CILVĒKA UZTICĒŠANĀS DIEVAM. Varētu pat teikt, ka tieši tas arī ir DZĪVES MĒRĶIS. Bet ĻOTI RETIEM cilvēkiem tas tiek ATKLĀTĀ VEIDĀ PATEIKTS vai PARĀDĪTS. Visbiežāk tās ir LASĀMĀS ZĪMES – putns rokas stiepiena attālumā uz stiebra, vāvere kokā, varavīksne, kāda smarža vai kas cits. Kamēr visas zīmes NELASA – nākas piedzīvot daudzas lietas ar negatīvo zīmi. Visi burti tad kārtojas juku jukām.  

2.janvāris 2012

*** * ***

Zvaigznes bērns

Katra sirds