Ļauj DVĒSELEI REDZĒT

Mums katram ir sava vieta un laiks dots. Starot. Īstiem būt. Ne tas, ko citiem rādām. Tas, kas esam mājas darbus darot. Vārdos skopi, bet dvēselē dāsni. Vārdos medus lejas, bet zupas šķīvī viens prosas graudiņš. Bruņču mala atrisusi, bet sirdī košas rozes ziedēt zied pat sniegos baltos. Ņieburs vienās mežģīnēs, bet acīs skaudības melnās čūskas lokās.

Divejādība. Kas rāda nepatieso par patiesu. Vai tiešām rāda? Tomēr nē. Vien viļ un maldos tur.  Kāpēc gan tā? Lai mācītos šķirt labo no ļaunā. Kad saldie mīlestības gaismas vārdi ir vilks jēra ādā. Un raupjā akmens trieciens pret krūtīm ir  Dieva maigais glāsts. Nātres dzēliens papēžos Laimas svētība dota.  Divejādība…

Mācies, cilvēk šķirt balto no melnā. Dienā tumsa valda. Naktī Gaisma staigā. Vien mācies upē krastus mīt. Labo pret kreiso un kreiso pret labo. Mācies zvaigznes skaitīt uz Zemes. Ogas lasīt Debesīs. Sniegā degt. Saulē ūdens krūzi turēt.

Grūti? Jā, protams. Tik ļoti acij ticēt ir ļauts jau sen. Bet dvēselei klusēt. Par to smejot. Tagad raisi visus maldus nost. No acīm savām. Un ļauj DVĒSELEI REDZĒT. Kas staro, bet kas vien blāvo.

17.jūnijs 2011.

Nieks?

Atminos kādu epizodi Rēzeknē pie tirgus. Vēroju divus bērnus notupušos pie stūra veikala durvīm. Abi aizrautīgi priecājās par lēkājošu vardīti. Es priecājos savukārt par abiem bērniem. Mani ieinteresēja pieaugušo reakcija. Un … tie devās savās gaitās vienaldzīgu seju. It kā nebūtu ne priecīgo bērnu, ne vardītes. Nieks?

Viena niecīga dzīves epizode, kura atklāja CIK DAUDZ cilvēks var sev iegūt. Neiztērējot ne pussantīma. Un tā tas ir visu laiku, nepārtraukti.

Ezis suņa ēdiena bļodā iekāpis ar visām četrām. Astoņas zīdastes šūpojas vecajā antenā. Elpa dārga cilvēka krūtīs. Veikala plauktā uz krūzītes sāniem skaists zīmējums. Un vēl, vēl…

Ko no tā var sev paturēt? Gandrīz neko, izņemot PATIESU prieku. Ka tas viss vienkārši ir pasaulē. Uguns plītī rūc. Sals kož vaigos. Suns savainojis ķepu. Netīra grīda. Saulriets. Saullēkts. Un vēl, vēl…

Tas ir viss! Nieks? 

Iebrist

Iebrist dzirkstošajā sniegā.

Un tajā rast laimes kripatiņu.

Lai silda līdz pavasarim.

Kad maijpuķītes plauks…

SVĒTĀ MAIZE DIEVA SVĒTĀ MIELASTĀ

Ceturtai Adventes svecei ir savs vārds dots līdzi. Vispatiesākais. Visklusākais. Un reizē visstiprākais. Visbaltākais. Un reizē visdzirkstošākais. Ar plaukstu jāaizsedz acis, lai neapžilbtu. Vārdu šo putni nes uz spārniem saviem. No aizsaules dārziem līdz par mēness pļavu ziediem. No laipas ezermalā līdz pat kuģu ceļiem jūras klaidā. No vecāsmātes svētības pēc tīras pirts. Līdz kautram smaidam acīs, kas vēl tikai dzims. To visu vienā vārdā sauc. Viens pussolis un Tu kļūsti daļa no vārda šī. Noņem plaukstu savu no acīm! VERIES DROŠI! Noņem plaukstu savu no acīm! Atraisi zīda lakatu no ausīm savām! Un PIEPILDI pasauli šo ar MĪLESTĪBU spožu! Tās gaismā uzplaukst akmens ziedi un kalni pārtop par putniem košiem. Kas bija sastindzis mēmā kliedzienā – nu top par dziesmu jūras viļņu galotnēs baltās. Sper soli uz tiem! Ej pa to galotnēm droši! Jo Tev ir visstiprākais vārds līdzi dots – MĪLESTĪBA.

Nepamanīji? Nesadzirdēji? Nesajuti? Tev likās – troksnī kas apkārt valda nav vietas vārdam šim? Tas neiederas spožajos skatlogos un dziesmu džinglos par Santa Klausu? To nevar ietīt dāvanu kastē un nolikt zem eglītes košas? Ziemassvētki vēl taču jāgaida. Vēl Kristus bērniņš tik dzims. Vēl Ziemassvētku bluķis vilkts tiks. Vēl laimes viens otram vēlēsim – rīt, kad kalendārs rādīs mums zināmo gada dienu. Bet līdz tai dienai? Vai tukši staigāsim - bez domām un jūtām ? Vai SIRDS tukša šodien mums maz var palikt? Ne jau velti ceturtai Adventes svecei līdzi dots visstiprākais vārds. Un reizē vismaigākais. Ar to pasaulē it viss sākas un beidzas. Ar to sirma māmuļa cep maizīti. Ar to māte savu bērnu ieaijā miegā. Ar to brālis savu māsu sargā no tumšiem istabas kaktiem. Ar to māla krūkā strauta ūdens tiek smelts. It viss ar šo vārdu top. Top katru rītu no jauna. Ne tikai vienā gada dienā. Ne jau tikai tad kad kalendāra lapiņa mums norāda – ir Ziemassvētku rīts.

Ceturtā Adventes svecīte jautri samirkšķināja savu liesmiņu un noteica – „līdz rītdienai man tik daudz vēl jāpaspēj. Tik daudzas sirsniņas vēl apmaldījušās. Starp konfekšu tūtām un veikalu plauktiem. Starp spožām vakarkleitām un šampanieša glāzēm. Starp iestīvinātiem smaidiem un aproču pogām. Tik daudz vēl jāpaspēj. Skat, tur laukā – zem debesīm plašajām ir tik daudz zvaigžņu. Vesela bagātība. Un tik daudz mīlestības nepiepildītas. Iejukušas dienu burzmā. Sajaukušās ar dubļiem un puspatiesību. Nokritušas uz asfalta un paripojušas zem automašīnu riteņiem. Sāpēs aizsviestas prom – lai nerēgojas acīs. Kas no acīm prom, tas no sirds laukā. Tā cilvēki mēdz teikt. Nejaušot – bez mīlestības pat saule nemostas no saviem pēļiem. Nejaušot – cik bieži šajā vārdā tiek nosauktas pavisam citas lietas. Tik tālas un svešas. Un pavisam aukstas. Kā lakotie žurnālu vāki. Bet SIRDS jau jūt - pretī veras tukšas acis, lai kādu smaidu tajās ielocītu. Smaids bez mīlestības PIESKĀRIENA nemaksā pat ne pus santīmu. Kaut arī par to bieži mēs samaksājam ar savas dzīves ērtībām. Patiesībā sevi tā padarot par visnabadzīgākajiem visā pasaulē.”

Svecīte pieklusa un aizdomājās. Un es tai līdzi – par MĪLESTĪBU. Kas tā IR?

Šajā reizē lai izpaliek it labi zināmie vārdi no grāmatu grāmatas. Pirms gadiem trim no tuva drauga uz Jauno gadu saņēmu rindas no grāmatas „Pravietis”:

„Kad mīlestība tevi aicina, tad seko tai, kaut arī tās ceļš ir stāvs un grūts. Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai, kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi. Un , kad tā runā uz tevi, tad tici tai, kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu.”

Toreiz vēl neko nezināju par šo grāmatu un tās autoru Halīlu Džibrānu. Un nenojautu, ka šo grāmatu saņemšu kā dāvanu – arī no drauga. No dzīves gudras sievietes. Lietas pie mums atnāk tad kad esam tām gatavi. Tad kad spējam tās sevī ielaist un uzklausīt. Un izlasīt zem burtu mežģīnēm.

„Jo, kā mīlestība ceļ tevi godā, tāpat tā sitīs tevi krustā. Kā tā liek tev sazarot, tāpat tavus zarus tā apgriež. Kā tā paceļas līdz tavai galotnei un glāsta maigās lapas, kas trīsuļo saulē, tāpat tā nolaidīsies pie tavām saknēm un izkustinās tās no zemes.

Kā labības kūļus tā savāc katru no jums pie sevis. Tā kuļ tevi, lai darītu kailu. Tā vētī tevi, lai atbrīvotu tevi no pelniem. Tā maļ tevi līdz miltu baltumam, tā mīca tevi, līdz tu topi lokans. Un tad tā nolemj tevi savai svētai ugunij, lai tu kļūtu par svētu maizi Dieva Svētā mielastā. Visu to mīlestība ar tevi darīs, lai tu uzzinātu savas sirds noslēpumus un caur šo zināšanu kļūtu par Dzīves sirds daļu.

Bet, ja savās bailēs tu meklētu vienīgi mīlestības mieru un mīlestības prieku, tad tev pašam būs labāk, ka tu apsedz savu kailumu un aizej no mīlestības kuļamā klona – tajā vienmuļajā pasaulē, kur tev būs smieties, bet ne savus smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne savas asaras.

Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis. Mīlestībai nekas nepieder, nedz arī tā kādam pieder. Jo mīlestībai pietiek ar mīlestību. Ja tu mīli, tad tev nenāktos teikt : „Dievs ir manā sirdī”, bet gan – „Es esmu Dieva sirdī.” Un nedomā, ka tu spēj virzīt mīlestības ceļu, jo mīlestība, ja vien tā atrod tevi tās cienīgu, pati vada tavu ceļu.  Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt sevi. Bet, ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:

Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij. Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes. Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes un asiņot no laba prāta un ar prieku. Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu. Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi. Vakarā atgriezties mājās ar pateicību un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdī un ar slavas dziesmu uz lūpām.”

Zem burtu mežģīnēm ir ietērpti paši svarīgākie vārdi. Vispatiesākie un visstiprākie. Visbaltākie.

SVĒTĀ MAIZE DIEVA SVĒTĀ MIELASTĀ.

Noliecu savu spītīgo galvu un ļaujos MĪLESTĪBAS kuļamajam klonam. Lai pelavas aizput prom. Visos vējos. Ceturtā Adventes svece izklāj savu Gaismas ceļu pie Ziemassvētku rīta dievgalda. Tajā savu Svēto Maizi likšu. Ne gaidīšu kad man tiks dots. Dots jau ir no paša sākuma. Mums visiem!

21.decembrí 2005.gads

Aizvakar došos mājās

Es iemaldījos rudzos. Pavasarī kad čaukstēja sniegs. Saulē kūstot. Bet tie rudzi ziedēja. Zilos zvanos kūpot. Miglai tik līdzīgi. Es iemaldījos mākoņos. Kad kuģis piestāja krastā. Rītausmā. Un stirnas nāca dzert pie strauta. Mīkstām lūpām skarot ūdens spoguli. Tas viļņus mest sāka. Debesis izkusa. Es iemaldījos ... ziedu rasā, koku lapās, zālē asā, pīpeņu vainagos Jāņu rītā vītušos, uguns mēlēs, abras lizā ... iemaldījos. Dažreiz kā cilvēka asara, citā reizē kā prieks un sajūsma. Ziemā ledus kristāls maigs un silts. Cilvēki mani tik dažādi redz un sauc vārdā kādā. Bet es viena un tā pati. Tik veidolos tik dažādos. Laikos senos un šajos. Un vēl tālumā priekšā. Robežām Laikā un Telpā tik viegli pāri traukt. To jau nav. Nemaz. VISS IR VIENS. Kad rudzi zied. Sniegam čaukstot. Un vējam sanot.

Es iemaldījos pasaulē šajā. No galaktikām citām. Aiz horizonta ko kā punktiņu redzēt var. Ar teleskopu.

Aizvakar došos mājās. Un ciemos gaidīšu. TEVI – CILVĒKU.  

Mēnesim KLUSI SMAIDOT

Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Kā īsti tauriņi košiem spārniem un tik viegliem, viegliem. Viens mans elpas skāriens tiem … un prom jau tie būs aizlaidušies. Es aizturu elpu savu cik vien varu. Ar acīm tos aplūkoju īsu brīdi. Un tad laižu prom. Atpakaļ uz viņu mājām. Tad papīrā redzēto ielieku. Tos par burtiem un teikumiem sauc ļaudis visās zemēs. Un kad tie vēl stājas grāmatu vākos, ļaudis vēl teic – tas rakstnieks vai dzejnieks esot labs. Tam talants pūrā dots.

Ai, nē! Tauriņi paši zina kur tiem laisties un kur būt. Kurās plaukstās tie var atpūtu rast. Kuras acis uz tiem lūkosies ar maigumu dziļu, bez iekāres sev gūt. Bez slavas nastas, bez publikas elsām. Tas tik soļus dara lēnus liekot smagu nastu pleciem nest. Sevi par elku darot. Citus zemojot zem savām kājām. Ai, nē! Kam to sev vēlēties?

Tauriņi. To spārnu vieglumu sev vēlēties arvien. Saules staros vizuļojot un laižoties tālēs zilās. Tālu, tālu, tālu cik vien skats sniedz. Jā, to gan! Un sniegpārsliņas bērt cilvēkiem plaukstās. Jā, to gan! Lietus lāsītes aiz apkakles bērt, lai kut. Jā, to gan! Un vēl tūkstošiem mazos brīnumus darīt. Eglēs staltās sveces burt sārtām burām. Bet kuģus lielos un cēlos uz mājām vest. Jā, to gan it visu!

Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Tās baltās sniega puķes manās plaukstās zied. Es aizturu elpu … cik vien to spēju. Trauslums tik viegli zūd. Tas nav gūstā turams. Burtu mežģīnēs arī nē. Tad lai lido pasaulē plašajā tas. Kā tauriņi, kā sniega pārslas, kā vēja balss, kā pavasara rīts vai ziemas nakts. Mēnesim KLUSI SMAIDOT.

9.decembris 2011.

Ticībā, MĪLESTĪBĀ

Un varbūt tā pat ir labi. Kad sniegs aizsnidzis otrā pusē apvārsnim. Šajā pusē atstājot lietus simfoniju. Tumši pelēkajās debesīs vien cerību atstājot. Rītdienas mirklim pašā dienas vidū. Kad maizes riku TICĪBĀ dalīšu ar citu kādu maigu vai sūru dvēseli.

- Ticībā kam? - tu jautā šodienas tumsas brīdī, kad visas sveces jau izdegušas. Pat ne dakts pašā galā vairs liesmiņas atblāzmas nava.

 -  Mīlestībai, protams. Tā pastāv un arī ira pastāvējusi arvienu. Nekad jau arī nav bijis citādi. Vien katra paša cerībā un ticībā tā slēpusies ira. Aiz šķidrauta plāna jo plāna. Klusā čukstā tās lūpas pat vārdus ir teikušas šos: „Kad Tavas istabas logā ielūkojas Saules siltais skats, tad zini - tā esmu es. Kad Tavas istabas logā ielūkojas Mēness sudraba vaigs, tad zini - tā esmu es. Un kad uz zvaigznēm Tu palūkojies, tad vienmēr zini - lūk, tā pati mazākā esmu es. BLAKUS TEV stāšu tai pat mirklī, kad iedomāsi. Pat tad, ja Tava roka manu roku plaukstā neturēs. Pat tad.”

Līst, ne snieg baltām pārslām. Līst sidraba lāsēm. Es laužu savu maizes riku un sniedzu Tev, mans tālais un tik tuvais dvēseles biedrs. Ticībā, MĪLESTĪBĀ. Un pati mazākā zvaigznīte smaidīt sāk.

18. decembris 2011.

…kā samīļodams

(…)Tai trešā mācība ir dota līdzi ko apgūt. SAJUST un IZJUST.

No krāsns izvilkta tikko cepta maizīte. Visā mājā nav tādas vietas kur nesmaržotu maizīte. Pār tās sāniem vecāsmātes ievilktās pirkstu dobītes. Tikko izvilkta maizīte tiek pārklāta ar linu dvieli. Bērna actiņas mirdzot jautā vecaimātei – „nu kad varēs pagaršot maizīti, nu kad ?”. Bērns nepacietīgi gaida kad vecaistēvs sēdīsies pie galda, pirms tam rūpīgi izķemmēdams savu balto bārdu. Tā ir cieņa pret maizīti un vakara ēdienu. Vectēva rokas ir darbu sastrādātas – tās garajā mūžā ir daudz darījušas. Un tām ir daudz arī sāpējis – par nepļauto pļavu un mājas tumšajiem logiem. Tas bija tad kad vectēva zirgs palika vilcienu stacijā gaidot savus saimniekus, nenojaušot cik gari gadi paies gaidot atgriežamies savējos no Sibīrijas. Neko jau daudz nevarēja paņemt līdzi – toreiz. Pārāk īss tika dots brīdis paņemot līdzi pašu nepieciešamāko. Līdzi tika paņemta arī maizīte. Savā garajā mūžā vecaistēvs ar vecomāti ne reizi vien savu dzīvi sāka no jauna. Ar savām rokām un ar savu maizīti.

Un cik bieži mēs varam izjust mājās ceptas maizes smaržu un garšu? Cik bieži mēs izjūtam un sajūtam? Steigu, nemieru un darbu gūzmu pāri galvai – to jā. Un kad – mieru, līdzsvaru un atmiņas par savām bērnības mājām? Kad tam mēs atvēlam savu laiku? Pirms Ziemassvētkiem? Pirms Lieldienām? Kad radio un skatlogi to atgādina? Vai tomēr tad kad sirds SAJŪT? Jo patiesībā jau pietiek ar pavisam niecīgu pieskārienu lietām. Un sajūtu kamolītis steidz ripot . Palēkdamies vien.

Slaucenē čurkstēdams tek piens. Smaržīgs un garšīgs piens. Balts un putojošs. Vecāsmātes pirksti droši slauc savas brūnaļas. Un kura tāda nepaklausīgāka ar asti vicinās, tai asti piesien pie kājas. Lai nesit acīs un nedīdās. Vecaistēvs nastiņā atnes svaigi pļautu zāli. Pusdienlaikā govis tiek sadzītas kūtī. Dienas vidū dunduri lopiņus tik moca ar saviem dzēlieniem. Tas ir vasaras laiks. Ziemas laikā vienmēr rūpīgi kūts durvis tiek aizvērtas aiz sevis. Kad putenis laukā griež savus virpuļus. Sestdienās tiek apkopta māja un vakarā ir pirts. Un neiztrūkstošais vecāsmātes pārmestais krustiņš, uzvelkot tīru kreklu. Smaržo vakara ēdiens un maizīte. Vecaistēvs izķemmē savu balto bārdu un griež maizīti. Piespiedis to sev pie krūtīm - kā samīļodams. Katram pie galda tiek sava rika – smaržīga un garda.

Vecaistēvs ar vecomāti jau laiciņu savu maizīti ēd pie cita galda – pie mīļās Māras galda. Un ik pa laikam atsūta savus sveicienus un laba vēlējumus. Tos nevar ne saredzēt, ne sadzirdēt. SAJUST gan. Kā vieglu vēsmu vai siltumu, vai pieskārienu pie vaiga vai vienkārši kā smaržu. Un uzdzirksteļo kāds vārds. Vienkāršs un patiess. Šis vārds ir ceturtai Adventes svecei dots līdzi.

13.decembrī 2005.gadā  

Kokiem ir savas skaņas

Pirmā Adventes svece aicināja VĒRĪGI LŪKOTIES - sev visapkārt. Otrā – aicināja VĒRĪGI IEKLAUSĪTIES sev visapkārt. Kā tējas garaiņi klusi atsauc atpakaļ bites liepu zaros. Kā sniega pārslas vējam pieskaroties, klusi novirpuļo lejup un piesauc pavasara vizbuļus miglā. Kā klusums skan - mums apkārt un mūsos. Zem ledus vāka burbuļo ūdens sudrabaini balts. Uz loga rūts plaukšanā steidz asnus dzīt ledus rozes un lilijas. Bišu stropā bites dzied - ne jau velti ir teikts „eimam meitas klausīties kā bitītes daiļi dzied”. Tā nebūt nav tautas teicēju izdoma. Tāpat kā nav izdomātas zvēru sarunas. Pēc kaķa murrāšanas, ieejot kūtī, pat neredzot var zināt – palaidnis it mierīgi ir iekārtojies ruksim pie sāniem. Un ruksim drauga siltais sāns arī sagādā labsajūtu. Abi savā valodā sarunājas – miermīlīgi un silti. Gotiņai ir pa prātam suņa draiskulības. Viņa ar klusu nopūtu pasaka paldies par vaiga nolaizīšanu. To un vēl daudz ko citu var saklausīt – ja vien kā saka, lācis nav uzkāpis uz ausīm. Pavasarī var saklausīt kā klusi sanot plaukst bērza jaunās lapiņas. Tādas maigi zaļas. Pirmās plaukstošās atgādina peļu austiņas. Vasarā īsi pirms negaisa ir pilnīgs klusums. Tad it kā no nekurienes atbrāžas vēja slota – ar pamatīgu atvēzienu un šņākoņu koku zari un galotnes tiek noliektas turpat vai līdz zemei. Tā vien skaties, ka pašu nepieliec pie zemes. Rudenī trīsuļodama savu lapu rotu atdāvina apse. Var ticēt var neticēt, bet kokiem ir savas melodijas skaņas un lapas to pavadībā virpuļodamas dejo.

To visu var saklausīt. Ja vien, tāpat kā redze, dzirde nav pārpludināta ar neskaitāmiem niekiem. Tāpat kā redzi mēs nevajadzīgi noslogojam ar liekām lietām, tāpat dzirdi mēs nepažēlojam. Paši sevi nepažēlojam no uzmācīgām skaņām un trokšņiem. Un, protams, tas mūs nogurdina un atņem spēkus. Nezinu kāpēc ierodoties ciemos, mājas saimnieki steidz ieslēgt televizoru piebilstot – „tas fonam”. Ja tas ir skaisti izbaudāms koncerts – nav iebildumu. Bet ziņu pārraides vai kārtējais seriāls – lūdzu cienīsim savu viesi, kurš ir atnācis ciemos, lai ar mums aprunātos. Lai mūs uzklausītu un lai mēs viņu uzklausītu. Nav jau tik daudz to īsto lietu kuras patiešām veido dzīves krāsainību un skaņu melodiju liegumu. Uzmācīgā patērētāj sabiedrības kultūra cenšas radīt aklu un kurlu cilvēku. Un savā būtībā tas nozīmē – viegli vadāmu bezpersonisku preces izmantotāju. Bet nav tādas varas, kas atceltu visvienkāršāko sakarību – cilvēks un daba ir viens nedalāms veselums. Ja mēs šo sakarību vairs nespējam ieraudzīt rīta miglā un saklausīt bites dziesmā, tad jāpiekrīt zinātnieku apgalvojumam – cilvēce sen vairs neiet progresa ceļu, bet gan regresa ceļu. Kāpjot pa kāpnēm augšup mēs patiesībā kāpjam lejup. Nepamanot kurā vietā notika šī pārmaiņa.

Šajā brīdī sveces liesmiņa vieglītēm noraustījās. Liesmiņa pasmaidot piebilda – „lai nokļūtu nākošā kalnā, ir jānokāpj lejā. Kaut vai tikai tāpēc lai pasmeltu pazemes ūdeņus. Tie plūst no cilvēku neskartām dzīlēm. Tīrām un dzidrām.”

Otrā Adventes svecīte novēlēja saklausīt arī zvaigžņu teikas. Un aiz namdurvju sliekšņa jau izklāja taku pie trešās sveces. Tai trešā mācība ir dota līdzi ko apgūt. SAJUST un IZJUST.  

Jaunā dienas solī

Vien klusumā...

*** * ***

*** * ***

*** * ***

Varbūt… jā…

Acis tik bieži pret zemi ir mums vērstas. Uz savām kurpēm – vai pietiekoši spodras darba intervijai ? Vai lūpas nokrāsotas modes krāsā ? Un tie mati, tie mati – šodien rudi, rīt melni. Kā būtu acis uz augšu vērst? Ko tad mēs redzētu?

Zilas debesis. Varbūt. Kurās egles savas galotnes slej. Varbūt. Ziemas sniegos baltos tinušās. Varbūt. Kaijas spārnu vēdas. Varbūt. Jūras viļņus šķeļot. Kuģu mastus. Varbūt. Debesīs ceļu atstājot. Varbūt. Aiz sevis krastus svešus un tālus. Jā, varbūt to it visu mēs redzēt spētu. Ja spētu. Ja vien atrautu savu piekalto zemei skatu. Un ļautos brīdim brīnišķam, ko Dievs mums dāvā ikvienam. Redzēt. Sīko putekli pie kurpes zoles un zvaigznes smaidu debess jumā. Redzēt. Ubagu uz ielas stūra lūdzošu un klusā lūgsnā grimušu māsu. Redzēt. Ja spētu to! Cik tad daudz mazāk viens otram par soģi mēs būtu! Un daudz mazāk gaustos par caurām kabatām! Ne jau vējš tajās svilpo savu dziesmu. Ne jau vējš. Katra paša aklās acis nav adatā diegu vērušas. Nav zilajās debesīs veldzi dzērušas. Dieva acu dzidrajās dzelmēs lūkojušās. SAVA SKAISTUMA ATSPULGĀ. Bet varbūt viss vēl nav zaudēts? Redzēt pasauli tās patiesā dailē?

Varbūt … jā…

25.marts 2012

Un nedaudz jāpastiepjas pirkstgalos

Vai pamanījāt? Šajā gadā pāreja no rudens uz ziemu noritēja bez Tumsas iestāšanās. Nespēju atcerēties nevienu citu gadu, kad rudens savas rotas TIK KRĀŠŅI un DĀSNI būtu dāvājis. Pērļainus mākoņus dzidri zilgtajās debesīs. Siltus vakarus – dālijas pie maniem logiem savas koši sarkanās ziedgalvas tik stalti turēja līdz pat pēdējai oktobra dienai. Un Saule! Rietot tādus ZELTA starus pārvērpa pāri mežu galiem! Acis žilba no tāda spožuma! Vai to visu pamanījāt? Vai bijāt vērīgas un uzmanīgas? Ikdienas darbos it viegli var piemirsties pacelt acis pret debesīm un ļaut sev pašai kaut uz mirkli saplūst ar viskrāšņāko gleznu kāda vispār ir tikusi radīta. Pēc lapu zelta virpuļa dažas dienas vēlāk sāk krist sniega pārslas. Sākumā nedaudz un lēni, atgādinot mannas putraimus. Šie sīkie pārslu graudiņi lēni virpuļoja lejup uz zemi – vairāk un vairāk apsedzot zemes brūno garozu. Un jau pret vakaru, kur vien acis pavērās, visur bija BALTĀ krāsa. Nākošais rīts atnesa PASAKU mežā. Pār ceļu pārliekušies jaunie bērziņi kā arkas ar sniega pērļu piebērtiem zariem. Kas būtu pasaka bez stirnām? Nu, protams, viena no tām burtiski ieskrēja krūtīs – pati satrūkdamās.

  

  Kāds varbūt teiks – „tā ir iztēle” vai ”tā nenotiek”. Tā nav ne iztēle, ne brīnumi vai sapnis un tā notiek ne tikai mežā, ne tikai rudens zeltā vai ziemas sniegos. Tā notiek ik dienu un nedēļu, ik brīdi un vienmēr – tieši mums blakus un mūsu acu priekšā. Pavisam kas cits – vai mēs to pamanām un tam pievēršam savu uzmanību. Jo tik daudz kas spēj aizvilt malā un mūsu acu skatiens kā piekalts lūkojas …. tukšumā. Jā, tas var būt TV ekrāns, tā var būt avīze vai žurnāls, pat sarunu biedra acis. Tā var būt mācību grāmata vai daiļliteratūras vāki. Tas var būt seminārs vai konference. Tas var būt pat pašu mājas logs, kuram pretim lūkojas citi logi. Bet kā tad tā, vai tajā var būt tukšums? Vai tiešām? Ak, vai – var gan būt. Pie tam pat tik liels, ka rudens tumšie vakari liekas biedējoši un rietošās saules ZELTA stari tā arī netiek pamanīti. Kur nu vēl niecīgās sniega pārslas. Un BALTAIS balodis pie loga savu vēsti var pazaudēt. Jo mēs viņu nepamanījām, pārliekuši galvu pār ļoti svarīgu dokumentu. Ak, Debesu Tēvs, PALDIES TEV, ka tomēr pacēlu galvu un balodis savu vēsti man nodeva. Paldies par ziemas vakariem - kad var aizdegt sveci un vienkārši tāpat lūkoties tās liesmiņā, aizmirstot par skolas eksāmeniem. Kad var vienkārši tāpat spēlēties ar sunēniem. Astoņiem maziem Krievijas laikas kucēniem. Kad var ļauties iekšējām sajūtām, kas nekļūdīgi saka – aizver grāmatu, uzvelc drēbes un dodies laukā no siltās istabas. Jo tās arī ir visīstākās mācību stundas - lai ieraudzītu, saklausītu un sajustu. Tad arī stirnas var ieskriet tieši krūtīs. Un sniegā un ledū izplaukst rozes, tieši pa vidu sniegputenim un naktij. Pa vidu mums pašiem un mums cieši blakus.

   Ir aizdegta pirmā Adventes svece. Tas ir pirmais solis pretim SIRDS SVĒTKIEM. Kad Ziemassvētku brīnumā iedegas ne tikai sveces koši zaļajā eglē. Kad zvaigznes debess kupolā iededz visas varavīksnes krāsas – tās tikai ir jāierauga. Un nedaudz jāpastiepjas pirkstgalos, lai izvēlētos vienu no tām savam svētku tērpam par rotu un dāvātu citiem. Tiem, kuriem mazāk tiek un kuriem vairāk salst. Un ja būsim īpaši uzmanīgi un vērīgi - tad mums būs lemts ieraudzīt to viskrāšņāko zvaigzni. Kā to sauc? Sirdī mēs katrs tās vārdu turam svētu – ikkatrs.

28.novembrī 2005.gadā