Dvēsele vai nu klusi smej vai tikpat klusi raud. Esmu
redzējusi. Un tajā brīdī mana - cilvēka rīcība ir lūgties. Tik triviāli pat
tādās reizēs. Un tāpat mana - cilvēka rīcība citā reizē ir klusēt. Kad VĒROJU
kā katrs PATS MĀCĀS NOLIEKTIES. Pie otra. Bet citā reizē skaidru valodu teikt -
EJ MEKLĒ, EJ DARI, EJ VILIES, EJ ATRODI. MŪŽĪGĀ DVĒSELES KUSTĪBA. To tik labi
var redzēt!
Kad esot Medžugorjē man viena meitene stāstīja KO REDZ
gara pasaulē, es viņas teiktajā klausījos ar vienu ausi. Neticot, ka tiešām TO
var redzēt. Tas jau nav kā materiālajā pasaulē, kurā ir garums, platums,
augstums un visi citi parametri. Gara pasaulē ir citādi. Tajā pat nav cilvēkam
tik zināmo vārdu. Tajā viss notiek pilnīgi citādi. Un tajā pasaulē cilvēks
nevar ielauzties ar varu, lai cik ļoti to vēlētos. TĀS durvis cilvēkam ir
aizslēģotas ar septiņiem zīmogiem. Tikai noteiktos apstākļos tie zīmogi paši sāk
vaļā raisīties un durvis pašas atveras.
Sen atpakaļ kāda sieviete man teica – lūdzies katru
dienu. Man tas šķita mazliet naivi. Es nezināju vai pareizāk tā īsti nesapratu
ko tas nozīmē lūgties. Parasti ar šo vārdu saprot noteiktā formā ieliktus
vārdus. Vēlāk apjautu, ka lūgties nozīmē DZĪVOT. Savu dzīvi dzīvot katru dienu.
Cik tas ir svarīgi! Tā vietā daudzi ļaudis bliež ar dūrēm pa tām durvīm, kuras
neveras no šīs puses. Ne ar varu, tā ne. Cilvēks kliedz, kliedz. Dvēsele klusi
tad raud. Viņa gan JŪT kas ir otrā pusē durvīm, bet kliedzošais cilvēks jau
pats savu raudošo dvēseli tādā troksnī sadzirdēt nevar.
Ko darīt man? Lūgties ar klusiem vārdiem un domām. Tik
triviāli var tas šķist. Tas ir tas kāpēc cilvēks cilvēkam BLAKUS DZĪVO. Lai
brīžos, kad otrs nevar dzīvot, tam CERĪBAS staru pie loga degtu.
Viss cits? Nieki tie. Optiskais māns.
Es TIK ĻOTI GAIDU brīdi, kad dvēseles klusi smies.
Līdz padusēm baltās madarās brienot.
