piektdiena, 2013. gada 27. septembris

Man nav laika!


Cilvēks vairāk uzticas pats savām kļūdām. Citu kļūdas šķiet kā „viņš ir neveiksminieks”, kaut gudrāk būtu no tām mācīties. Taupot visvērtīgāko lietu pasaulē – savu laiku. Bet cita kļūdas ceļā jau iegūto pieredzi, kā padomu mums doto, bieži nodēvējam „viņam skauž”, kaut gudrāk būtu tajā ieklausīties. Tāpat taupot visvērīgāko lietu pasaulē – savu laiku. Izlaižot vairākas premisas veidojas secinājums – cilvēks patiesībā ir ļoti bagāts, jo pats savu laiku šķiež pa labi un pa kreisi, bez atmaņas lej kādas. Tad nav brīnums nekāds tik bieži vārdos teiktais – man nav laika. Kur tad tas būs, ja ir jau izšķērdēts. 
 
ak, jā aizmirsu pieteikt - tas padoms var būt arī nolieguma formā. Nu nejūdz ratus priekšā zirgam, tie zirgu nevilks nekad. 
 
(…)tur jau tā sāls, ka liekas - ar mani nekad nekas tāds nenotiks. Es visu izdarīšu uz ūsiņu. Nav jau ne vainas šai domai. Ja zirgu jūdz ratiem priekšā. Bet ja otrādi - dari ko un kā "es labāk izdarīšu", tad veltīgi ir gaidīt, ka nu gan būs tieši tā reize - rati vilks zirgu. Un ja nu tas nesanāk, tad gadās arī tā - "kāpēc tu man nepateici". Bet cik var dot tos padomus, ja vienu pēc otra gar ausīm laiž. Taču žēl galu galā arī savu laiku zemē sviest. Vai kā parunā saka - neber pērles priekšā cūkām. Kad pienāks īstais laiks, gan jau viss būs kārtībā.
 
(…) Sākumā ar tiem padomiem arī pa labi un pa kreisi, bet pēcāk ar laiku nāk apjausma. Par padoma pieturēšanu pie sevis. Vai ja stipri raujas laukā, tad citā formā. Un tad katrs pats pēc sava laika bagātības vai nu ieklausās vai kārtējo reizi bliež ātrā skrējienā tik uz priekšu. Pat neskatoties vai priekšā durvis ir vaļā vai ir aizvērtas ciet (caurvējš arī nav laba lieta)
 
(…) un tāpēc ir arī gudri pārāk pierē neņemt cita cilvēka kļūdas (ja tā to var vispār nosaukt. 
 
Katram sava LAIKA NEESAMĪBA IR JĀIZDZĪVO. Reizēm līdz pat mielēm, līdz sāpīgam klupienam ne tikai pret aizvērtām durvīm. Lai tad īstajā brīdī atjēgtos – MAN IR LAIKS DOTS VISA MŪŽA GARUMĀ. It visam ko vēlos es, lai kas arī tas būtu vai nebūtu.   
18.janvāris 2012
 

ceturtdiena, 2013. gada 26. septembris

... ābolu sev plaukstā turot


Joprojām esmu vakardienas pasākuma iespaidos. Spāņu meitene dziedāja tā, ka likās logiem rūtis izbirs, bez mikrofona. Topošie mūziķi un gleznotāji. Rēzeknē ir mākslas skola. Man patika brīvais stils pasākumā. Sēdēšana uz spilveniem vai taburetēm, kur jau katrs vēlējās. Daudz sveču un āboli. Man patika tik dažādā mūzika. Ģitāras, klavieres, flauta, tautas mūzikas instrumenti. Man patika tik dažādās valodas. Latviešu, angļu, krievu, spāņu. Tā ir cita pasaule un cita paaudze. ĻOTI GAIŠA JANATNE! 
Sms Gitai pēc pasākuma „Ābols pa brīvu”
Sk. galeriju šeit:
 
Ir grūti atcerēties kādu citu TIK GAIŠU UN PATIESU pasākumu, kurā viss notiek kā upei plūstot, līgani un mierīgi. Es ļāvos tam visam ienirstot pat zem akmeņiem. Apjaušot nākotni, kurā kāds no mums dzīvos tieši tikpat brīvi, plūstoši un mierīgi. To patieso dzīves mieru kā ābolu sev plaukstā turot.  
2012.gada oktobris
 

pirmdiena, 2013. gada 23. septembris

** ** **

nē, es neskaitīšu cik kļavai lapas norisa zemē. Jau zinu sen, ka tam skaitlim nozīmes nava. es skaitīšu palāses egles pirkstu galos. Lai zinātu cik soļu pasaulē Debess atstāj...
 
... tos es vēlos līdzi iet...
 
 


piektdiena, 2013. gada 20. septembris

… un atkal kļavas liesmo

Un atkal asfalts zem mašīnas riteņiem klājas. Un atkal kļavas liesmo un deg saulstaros vēlos. Tik es vairs ne tā pati. Ne tas smaids, ne tie smiekli. Gluži kā Andersena pasakā par mazo nāriņu. Mazā dzelmes princese pati sevi ziedoja Gaismai - topot par jūras putām. Par tām pašām pār kurām "Skrejošās pa viļņiem'' vieglie soļi slīd. Kā citādi meitene spētu nomaldījušos kuģus aizvest krastā? Ne mazo nāriņu, ne leģendām apvīto meiteni neviens nav redzējis. Tik neparasts smaržu vilnis vēsta – tās ir blakus. Viena vai abas, bet varbūt vēl kas cits ...
 
… un atkal kļavas liesmo un deg saulstaros vēlos.
 
29. septembris 2011
 


pirmdiena, 2013. gada 16. septembris

... par agru

Jā, VĀRDS no avota plūst. Tikai tam saskaroties ar konkrēto cilvēku gala rezultāts ir ļoti atšķirīgs. Jo cilvēks joprojām stāv tālu prom gan no sevis, gan no avota, gan Vārda. Mēģina tuvoties, bet ...
 
 ... par agru.
 


piektdiena, 2013. gada 6. septembris

Aizslēgšu, atvēršu...


Cilvēks elpot mācās. Savai mutei priekšā aizliktās rokas pret Debesīm ceļot. Tā Gars nevar ienāk ne lūdzams, ne saucams, ne citādi ar varu piesaucams. Rokas BRĪVI pret Debess jumu pretī celt - tas nav nemaz tik grūti, tik neiespējami, bet reizēm cilvēks tieši to ar mokām lielām dara. Nezinot vienas vienīgas kustības žestu. Viens žests pietrūka un cilvēks sāka kliegt pieprasot savai balsij elpu brīvu. Tas viss "lielais" bēdas stāsts. 
 
Kad cilvēks saņēma vārdu brīvību, tas bija sods. Kad cilvēks saņem VĀRDA brīvību, tā ir balva. Vārdi, VĀRDS. Dažādas lietas, ko cilvēki min un neatmin reižu reizēm visu dzīvi savu. Un varbūt tieši tāpēc tik skaļi viens otram ausīs kliedz :"vai mani mīli Tu?" un rauj aiz rokas pie sevis klātu tik cieši, ka otram elpa aizkrīt ciet. Cilvēks jau nezina to vienu vienīgo žestu, kas paver balss elpai ceļu un tad var pārstāt kliegt. 
 
Runāt? Tas ir tad, kad klusumā cilvēks sarunājas ar otru skaņas zilbi sev pār lūpām neizdvešot. Runāt nav kliegt visai pasaulei : "vai mani mīlat Jūs?". Kliedziens rauj dvēseli laukā no krūtīm un cilvēks to izmisis meklē kur aizsvieda pats prom.
Cilvēks elpot mācās
 

ceturtdiena, 2013. gada 5. septembris

Ļoti īsi...


cilvēks ELPO un domā, ka elpo. Līdzība ir tikai burtos, darbībā tas var pat ļoti atšķirties. Ne velti deju meditācijās tiek likts uzsvars uz elpošanu, ne uz precīzu soļu atcerēšanos jau pirmajā reizē. Ja ELPO, tad soļi paši veidojas. Tie paši veido rakstu uz grīdas un acis izbrīnā redz SKAISTUMU visā krāšņumā. To var just rokas pieskārienā ar dejas partneri sev pa labi un pa kreisi. Savukārt, ja elpa tiek aizturēta, tai netiek dots CEĻŠ un arī Gars nevar cilvēkā ieplūst. Ir mokas dzīvot.
 
(ļoti īsi no manas personīgās pieredzes deju rekolekciju laikā)