Ļauj DVĒSELEI REDZĒT

Mums katram ir sava vieta un laiks dots. Starot. Īstiem būt. Ne tas, ko citiem rādām. Tas, kas esam mājas darbus darot. Vārdos skopi, bet dvēselē dāsni. Vārdos medus lejas, bet zupas šķīvī viens prosas graudiņš. Bruņču mala atrisusi, bet sirdī košas rozes ziedēt zied pat sniegos baltos. Ņieburs vienās mežģīnēs, bet acīs skaudības melnās čūskas lokās.

Divejādība. Kas rāda nepatieso par patiesu. Vai tiešām rāda? Tomēr nē. Vien viļ un maldos tur.  Kāpēc gan tā? Lai mācītos šķirt labo no ļaunā. Kad saldie mīlestības gaismas vārdi ir vilks jēra ādā. Un raupjā akmens trieciens pret krūtīm ir  Dieva maigais glāsts. Nātres dzēliens papēžos Laimas svētība dota.  Divejādība…

Mācies, cilvēk šķirt balto no melnā. Dienā tumsa valda. Naktī Gaisma staigā. Vien mācies upē krastus mīt. Labo pret kreiso un kreiso pret labo. Mācies zvaigznes skaitīt uz Zemes. Ogas lasīt Debesīs. Sniegā degt. Saulē ūdens krūzi turēt.

Grūti? Jā, protams. Tik ļoti acij ticēt ir ļauts jau sen. Bet dvēselei klusēt. Par to smejot. Tagad raisi visus maldus nost. No acīm savām. Un ļauj DVĒSELEI REDZĒT. Kas staro, bet kas vien blāvo.

17.jūnijs 2011.

Nieks?

Atminos kādu epizodi Rēzeknē pie tirgus. Vēroju divus bērnus notupušos pie stūra veikala durvīm. Abi aizrautīgi priecājās par lēkājošu vardīti. Es priecājos savukārt par abiem bērniem. Mani ieinteresēja pieaugušo reakcija. Un … tie devās savās gaitās vienaldzīgu seju. It kā nebūtu ne priecīgo bērnu, ne vardītes. Nieks?

Viena niecīga dzīves epizode, kura atklāja CIK DAUDZ cilvēks var sev iegūt. Neiztērējot ne pussantīma. Un tā tas ir visu laiku, nepārtraukti.

Ezis suņa ēdiena bļodā iekāpis ar visām četrām. Astoņas zīdastes šūpojas vecajā antenā. Elpa dārga cilvēka krūtīs. Veikala plauktā uz krūzītes sāniem skaists zīmējums. Un vēl, vēl…

Ko no tā var sev paturēt? Gandrīz neko, izņemot PATIESU prieku. Ka tas viss vienkārši ir pasaulē. Uguns plītī rūc. Sals kož vaigos. Suns savainojis ķepu. Netīra grīda. Saulriets. Saullēkts. Un vēl, vēl…

Tas ir viss! Nieks? 

Iebrist

Iebrist dzirkstošajā sniegā.

Un tajā rast laimes kripatiņu.

Lai silda līdz pavasarim.

Kad maijpuķītes plauks…

SVĒTĀ MAIZE DIEVA SVĒTĀ MIELASTĀ

Ceturtai Adventes svecei ir savs vārds dots līdzi. Vispatiesākais. Visklusākais. Un reizē visstiprākais. Visbaltākais. Un reizē visdzirkstošākais. Ar plaukstu jāaizsedz acis, lai neapžilbtu. Vārdu šo putni nes uz spārniem saviem. No aizsaules dārziem līdz par mēness pļavu ziediem. No laipas ezermalā līdz pat kuģu ceļiem jūras klaidā. No vecāsmātes svētības pēc tīras pirts. Līdz kautram smaidam acīs, kas vēl tikai dzims. To visu vienā vārdā sauc. Viens pussolis un Tu kļūsti daļa no vārda šī. Noņem plaukstu savu no acīm! VERIES DROŠI! Noņem plaukstu savu no acīm! Atraisi zīda lakatu no ausīm savām! Un PIEPILDI pasauli šo ar MĪLESTĪBU spožu! Tās gaismā uzplaukst akmens ziedi un kalni pārtop par putniem košiem. Kas bija sastindzis mēmā kliedzienā – nu top par dziesmu jūras viļņu galotnēs baltās. Sper soli uz tiem! Ej pa to galotnēm droši! Jo Tev ir visstiprākais vārds līdzi dots – MĪLESTĪBA.

Nepamanīji? Nesadzirdēji? Nesajuti? Tev likās – troksnī kas apkārt valda nav vietas vārdam šim? Tas neiederas spožajos skatlogos un dziesmu džinglos par Santa Klausu? To nevar ietīt dāvanu kastē un nolikt zem eglītes košas? Ziemassvētki vēl taču jāgaida. Vēl Kristus bērniņš tik dzims. Vēl Ziemassvētku bluķis vilkts tiks. Vēl laimes viens otram vēlēsim – rīt, kad kalendārs rādīs mums zināmo gada dienu. Bet līdz tai dienai? Vai tukši staigāsim - bez domām un jūtām ? Vai SIRDS tukša šodien mums maz var palikt? Ne jau velti ceturtai Adventes svecei līdzi dots visstiprākais vārds. Un reizē vismaigākais. Ar to pasaulē it viss sākas un beidzas. Ar to sirma māmuļa cep maizīti. Ar to māte savu bērnu ieaijā miegā. Ar to brālis savu māsu sargā no tumšiem istabas kaktiem. Ar to māla krūkā strauta ūdens tiek smelts. It viss ar šo vārdu top. Top katru rītu no jauna. Ne tikai vienā gada dienā. Ne jau tikai tad kad kalendāra lapiņa mums norāda – ir Ziemassvētku rīts.

Ceturtā Adventes svecīte jautri samirkšķināja savu liesmiņu un noteica – „līdz rītdienai man tik daudz vēl jāpaspēj. Tik daudzas sirsniņas vēl apmaldījušās. Starp konfekšu tūtām un veikalu plauktiem. Starp spožām vakarkleitām un šampanieša glāzēm. Starp iestīvinātiem smaidiem un aproču pogām. Tik daudz vēl jāpaspēj. Skat, tur laukā – zem debesīm plašajām ir tik daudz zvaigžņu. Vesela bagātība. Un tik daudz mīlestības nepiepildītas. Iejukušas dienu burzmā. Sajaukušās ar dubļiem un puspatiesību. Nokritušas uz asfalta un paripojušas zem automašīnu riteņiem. Sāpēs aizsviestas prom – lai nerēgojas acīs. Kas no acīm prom, tas no sirds laukā. Tā cilvēki mēdz teikt. Nejaušot – bez mīlestības pat saule nemostas no saviem pēļiem. Nejaušot – cik bieži šajā vārdā tiek nosauktas pavisam citas lietas. Tik tālas un svešas. Un pavisam aukstas. Kā lakotie žurnālu vāki. Bet SIRDS jau jūt - pretī veras tukšas acis, lai kādu smaidu tajās ielocītu. Smaids bez mīlestības PIESKĀRIENA nemaksā pat ne pus santīmu. Kaut arī par to bieži mēs samaksājam ar savas dzīves ērtībām. Patiesībā sevi tā padarot par visnabadzīgākajiem visā pasaulē.”

Svecīte pieklusa un aizdomājās. Un es tai līdzi – par MĪLESTĪBU. Kas tā IR?

Šajā reizē lai izpaliek it labi zināmie vārdi no grāmatu grāmatas. Pirms gadiem trim no tuva drauga uz Jauno gadu saņēmu rindas no grāmatas „Pravietis”:

„Kad mīlestība tevi aicina, tad seko tai, kaut arī tās ceļš ir stāvs un grūts. Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai, kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi. Un , kad tā runā uz tevi, tad tici tai, kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu.”

Toreiz vēl neko nezināju par šo grāmatu un tās autoru Halīlu Džibrānu. Un nenojautu, ka šo grāmatu saņemšu kā dāvanu – arī no drauga. No dzīves gudras sievietes. Lietas pie mums atnāk tad kad esam tām gatavi. Tad kad spējam tās sevī ielaist un uzklausīt. Un izlasīt zem burtu mežģīnēm.

„Jo, kā mīlestība ceļ tevi godā, tāpat tā sitīs tevi krustā. Kā tā liek tev sazarot, tāpat tavus zarus tā apgriež. Kā tā paceļas līdz tavai galotnei un glāsta maigās lapas, kas trīsuļo saulē, tāpat tā nolaidīsies pie tavām saknēm un izkustinās tās no zemes.

Kā labības kūļus tā savāc katru no jums pie sevis. Tā kuļ tevi, lai darītu kailu. Tā vētī tevi, lai atbrīvotu tevi no pelniem. Tā maļ tevi līdz miltu baltumam, tā mīca tevi, līdz tu topi lokans. Un tad tā nolemj tevi savai svētai ugunij, lai tu kļūtu par svētu maizi Dieva Svētā mielastā. Visu to mīlestība ar tevi darīs, lai tu uzzinātu savas sirds noslēpumus un caur šo zināšanu kļūtu par Dzīves sirds daļu.

Bet, ja savās bailēs tu meklētu vienīgi mīlestības mieru un mīlestības prieku, tad tev pašam būs labāk, ka tu apsedz savu kailumu un aizej no mīlestības kuļamā klona – tajā vienmuļajā pasaulē, kur tev būs smieties, bet ne savus smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne savas asaras.

Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis. Mīlestībai nekas nepieder, nedz arī tā kādam pieder. Jo mīlestībai pietiek ar mīlestību. Ja tu mīli, tad tev nenāktos teikt : „Dievs ir manā sirdī”, bet gan – „Es esmu Dieva sirdī.” Un nedomā, ka tu spēj virzīt mīlestības ceļu, jo mīlestība, ja vien tā atrod tevi tās cienīgu, pati vada tavu ceļu.  Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt sevi. Bet, ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:

Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij. Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes. Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes un asiņot no laba prāta un ar prieku. Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu. Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi. Vakarā atgriezties mājās ar pateicību un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdī un ar slavas dziesmu uz lūpām.”

Zem burtu mežģīnēm ir ietērpti paši svarīgākie vārdi. Vispatiesākie un visstiprākie. Visbaltākie.

SVĒTĀ MAIZE DIEVA SVĒTĀ MIELASTĀ.

Noliecu savu spītīgo galvu un ļaujos MĪLESTĪBAS kuļamajam klonam. Lai pelavas aizput prom. Visos vējos. Ceturtā Adventes svece izklāj savu Gaismas ceļu pie Ziemassvētku rīta dievgalda. Tajā savu Svēto Maizi likšu. Ne gaidīšu kad man tiks dots. Dots jau ir no paša sākuma. Mums visiem!

21.decembrí 2005.gads

Aizvakar došos mājās

Es iemaldījos rudzos. Pavasarī kad čaukstēja sniegs. Saulē kūstot. Bet tie rudzi ziedēja. Zilos zvanos kūpot. Miglai tik līdzīgi. Es iemaldījos mākoņos. Kad kuģis piestāja krastā. Rītausmā. Un stirnas nāca dzert pie strauta. Mīkstām lūpām skarot ūdens spoguli. Tas viļņus mest sāka. Debesis izkusa. Es iemaldījos ... ziedu rasā, koku lapās, zālē asā, pīpeņu vainagos Jāņu rītā vītušos, uguns mēlēs, abras lizā ... iemaldījos. Dažreiz kā cilvēka asara, citā reizē kā prieks un sajūsma. Ziemā ledus kristāls maigs un silts. Cilvēki mani tik dažādi redz un sauc vārdā kādā. Bet es viena un tā pati. Tik veidolos tik dažādos. Laikos senos un šajos. Un vēl tālumā priekšā. Robežām Laikā un Telpā tik viegli pāri traukt. To jau nav. Nemaz. VISS IR VIENS. Kad rudzi zied. Sniegam čaukstot. Un vējam sanot.

Es iemaldījos pasaulē šajā. No galaktikām citām. Aiz horizonta ko kā punktiņu redzēt var. Ar teleskopu.

Aizvakar došos mājās. Un ciemos gaidīšu. TEVI – CILVĒKU.  

Mēnesim KLUSI SMAIDOT

Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Kā īsti tauriņi košiem spārniem un tik viegliem, viegliem. Viens mans elpas skāriens tiem … un prom jau tie būs aizlaidušies. Es aizturu elpu savu cik vien varu. Ar acīm tos aplūkoju īsu brīdi. Un tad laižu prom. Atpakaļ uz viņu mājām. Tad papīrā redzēto ielieku. Tos par burtiem un teikumiem sauc ļaudis visās zemēs. Un kad tie vēl stājas grāmatu vākos, ļaudis vēl teic – tas rakstnieks vai dzejnieks esot labs. Tam talants pūrā dots.

Ai, nē! Tauriņi paši zina kur tiem laisties un kur būt. Kurās plaukstās tie var atpūtu rast. Kuras acis uz tiem lūkosies ar maigumu dziļu, bez iekāres sev gūt. Bez slavas nastas, bez publikas elsām. Tas tik soļus dara lēnus liekot smagu nastu pleciem nest. Sevi par elku darot. Citus zemojot zem savām kājām. Ai, nē! Kam to sev vēlēties?

Tauriņi. To spārnu vieglumu sev vēlēties arvien. Saules staros vizuļojot un laižoties tālēs zilās. Tālu, tālu, tālu cik vien skats sniedz. Jā, to gan! Un sniegpārsliņas bērt cilvēkiem plaukstās. Jā, to gan! Lietus lāsītes aiz apkakles bērt, lai kut. Jā, to gan! Un vēl tūkstošiem mazos brīnumus darīt. Eglēs staltās sveces burt sārtām burām. Bet kuģus lielos un cēlos uz mājām vest. Jā, to gan it visu!

Man vārdi daži uz plaukstas uzlaidās. Tās baltās sniega puķes manās plaukstās zied. Es aizturu elpu … cik vien to spēju. Trauslums tik viegli zūd. Tas nav gūstā turams. Burtu mežģīnēs arī nē. Tad lai lido pasaulē plašajā tas. Kā tauriņi, kā sniega pārslas, kā vēja balss, kā pavasara rīts vai ziemas nakts. Mēnesim KLUSI SMAIDOT.

9.decembris 2011.

Ticībā, MĪLESTĪBĀ

Un varbūt tā pat ir labi. Kad sniegs aizsnidzis otrā pusē apvārsnim. Šajā pusē atstājot lietus simfoniju. Tumši pelēkajās debesīs vien cerību atstājot. Rītdienas mirklim pašā dienas vidū. Kad maizes riku TICĪBĀ dalīšu ar citu kādu maigu vai sūru dvēseli.

- Ticībā kam? - tu jautā šodienas tumsas brīdī, kad visas sveces jau izdegušas. Pat ne dakts pašā galā vairs liesmiņas atblāzmas nava.

 -  Mīlestībai, protams. Tā pastāv un arī ira pastāvējusi arvienu. Nekad jau arī nav bijis citādi. Vien katra paša cerībā un ticībā tā slēpusies ira. Aiz šķidrauta plāna jo plāna. Klusā čukstā tās lūpas pat vārdus ir teikušas šos: „Kad Tavas istabas logā ielūkojas Saules siltais skats, tad zini - tā esmu es. Kad Tavas istabas logā ielūkojas Mēness sudraba vaigs, tad zini - tā esmu es. Un kad uz zvaigznēm Tu palūkojies, tad vienmēr zini - lūk, tā pati mazākā esmu es. BLAKUS TEV stāšu tai pat mirklī, kad iedomāsi. Pat tad, ja Tava roka manu roku plaukstā neturēs. Pat tad.”

Līst, ne snieg baltām pārslām. Līst sidraba lāsēm. Es laužu savu maizes riku un sniedzu Tev, mans tālais un tik tuvais dvēseles biedrs. Ticībā, MĪLESTĪBĀ. Un pati mazākā zvaigznīte smaidīt sāk.

18. decembris 2011.

…kā samīļodams

(…)Tai trešā mācība ir dota līdzi ko apgūt. SAJUST un IZJUST.

No krāsns izvilkta tikko cepta maizīte. Visā mājā nav tādas vietas kur nesmaržotu maizīte. Pār tās sāniem vecāsmātes ievilktās pirkstu dobītes. Tikko izvilkta maizīte tiek pārklāta ar linu dvieli. Bērna actiņas mirdzot jautā vecaimātei – „nu kad varēs pagaršot maizīti, nu kad ?”. Bērns nepacietīgi gaida kad vecaistēvs sēdīsies pie galda, pirms tam rūpīgi izķemmēdams savu balto bārdu. Tā ir cieņa pret maizīti un vakara ēdienu. Vectēva rokas ir darbu sastrādātas – tās garajā mūžā ir daudz darījušas. Un tām ir daudz arī sāpējis – par nepļauto pļavu un mājas tumšajiem logiem. Tas bija tad kad vectēva zirgs palika vilcienu stacijā gaidot savus saimniekus, nenojaušot cik gari gadi paies gaidot atgriežamies savējos no Sibīrijas. Neko jau daudz nevarēja paņemt līdzi – toreiz. Pārāk īss tika dots brīdis paņemot līdzi pašu nepieciešamāko. Līdzi tika paņemta arī maizīte. Savā garajā mūžā vecaistēvs ar vecomāti ne reizi vien savu dzīvi sāka no jauna. Ar savām rokām un ar savu maizīti.

Un cik bieži mēs varam izjust mājās ceptas maizes smaržu un garšu? Cik bieži mēs izjūtam un sajūtam? Steigu, nemieru un darbu gūzmu pāri galvai – to jā. Un kad – mieru, līdzsvaru un atmiņas par savām bērnības mājām? Kad tam mēs atvēlam savu laiku? Pirms Ziemassvētkiem? Pirms Lieldienām? Kad radio un skatlogi to atgādina? Vai tomēr tad kad sirds SAJŪT? Jo patiesībā jau pietiek ar pavisam niecīgu pieskārienu lietām. Un sajūtu kamolītis steidz ripot . Palēkdamies vien.

Slaucenē čurkstēdams tek piens. Smaržīgs un garšīgs piens. Balts un putojošs. Vecāsmātes pirksti droši slauc savas brūnaļas. Un kura tāda nepaklausīgāka ar asti vicinās, tai asti piesien pie kājas. Lai nesit acīs un nedīdās. Vecaistēvs nastiņā atnes svaigi pļautu zāli. Pusdienlaikā govis tiek sadzītas kūtī. Dienas vidū dunduri lopiņus tik moca ar saviem dzēlieniem. Tas ir vasaras laiks. Ziemas laikā vienmēr rūpīgi kūts durvis tiek aizvērtas aiz sevis. Kad putenis laukā griež savus virpuļus. Sestdienās tiek apkopta māja un vakarā ir pirts. Un neiztrūkstošais vecāsmātes pārmestais krustiņš, uzvelkot tīru kreklu. Smaržo vakara ēdiens un maizīte. Vecaistēvs izķemmē savu balto bārdu un griež maizīti. Piespiedis to sev pie krūtīm - kā samīļodams. Katram pie galda tiek sava rika – smaržīga un garda.

Vecaistēvs ar vecomāti jau laiciņu savu maizīti ēd pie cita galda – pie mīļās Māras galda. Un ik pa laikam atsūta savus sveicienus un laba vēlējumus. Tos nevar ne saredzēt, ne sadzirdēt. SAJUST gan. Kā vieglu vēsmu vai siltumu, vai pieskārienu pie vaiga vai vienkārši kā smaržu. Un uzdzirksteļo kāds vārds. Vienkāršs un patiess. Šis vārds ir ceturtai Adventes svecei dots līdzi.

13.decembrī 2005.gadā  

Kokiem ir savas skaņas

Pirmā Adventes svece aicināja VĒRĪGI LŪKOTIES - sev visapkārt. Otrā – aicināja VĒRĪGI IEKLAUSĪTIES sev visapkārt. Kā tējas garaiņi klusi atsauc atpakaļ bites liepu zaros. Kā sniega pārslas vējam pieskaroties, klusi novirpuļo lejup un piesauc pavasara vizbuļus miglā. Kā klusums skan - mums apkārt un mūsos. Zem ledus vāka burbuļo ūdens sudrabaini balts. Uz loga rūts plaukšanā steidz asnus dzīt ledus rozes un lilijas. Bišu stropā bites dzied - ne jau velti ir teikts „eimam meitas klausīties kā bitītes daiļi dzied”. Tā nebūt nav tautas teicēju izdoma. Tāpat kā nav izdomātas zvēru sarunas. Pēc kaķa murrāšanas, ieejot kūtī, pat neredzot var zināt – palaidnis it mierīgi ir iekārtojies ruksim pie sāniem. Un ruksim drauga siltais sāns arī sagādā labsajūtu. Abi savā valodā sarunājas – miermīlīgi un silti. Gotiņai ir pa prātam suņa draiskulības. Viņa ar klusu nopūtu pasaka paldies par vaiga nolaizīšanu. To un vēl daudz ko citu var saklausīt – ja vien kā saka, lācis nav uzkāpis uz ausīm. Pavasarī var saklausīt kā klusi sanot plaukst bērza jaunās lapiņas. Tādas maigi zaļas. Pirmās plaukstošās atgādina peļu austiņas. Vasarā īsi pirms negaisa ir pilnīgs klusums. Tad it kā no nekurienes atbrāžas vēja slota – ar pamatīgu atvēzienu un šņākoņu koku zari un galotnes tiek noliektas turpat vai līdz zemei. Tā vien skaties, ka pašu nepieliec pie zemes. Rudenī trīsuļodama savu lapu rotu atdāvina apse. Var ticēt var neticēt, bet kokiem ir savas melodijas skaņas un lapas to pavadībā virpuļodamas dejo.

To visu var saklausīt. Ja vien, tāpat kā redze, dzirde nav pārpludināta ar neskaitāmiem niekiem. Tāpat kā redzi mēs nevajadzīgi noslogojam ar liekām lietām, tāpat dzirdi mēs nepažēlojam. Paši sevi nepažēlojam no uzmācīgām skaņām un trokšņiem. Un, protams, tas mūs nogurdina un atņem spēkus. Nezinu kāpēc ierodoties ciemos, mājas saimnieki steidz ieslēgt televizoru piebilstot – „tas fonam”. Ja tas ir skaisti izbaudāms koncerts – nav iebildumu. Bet ziņu pārraides vai kārtējais seriāls – lūdzu cienīsim savu viesi, kurš ir atnācis ciemos, lai ar mums aprunātos. Lai mūs uzklausītu un lai mēs viņu uzklausītu. Nav jau tik daudz to īsto lietu kuras patiešām veido dzīves krāsainību un skaņu melodiju liegumu. Uzmācīgā patērētāj sabiedrības kultūra cenšas radīt aklu un kurlu cilvēku. Un savā būtībā tas nozīmē – viegli vadāmu bezpersonisku preces izmantotāju. Bet nav tādas varas, kas atceltu visvienkāršāko sakarību – cilvēks un daba ir viens nedalāms veselums. Ja mēs šo sakarību vairs nespējam ieraudzīt rīta miglā un saklausīt bites dziesmā, tad jāpiekrīt zinātnieku apgalvojumam – cilvēce sen vairs neiet progresa ceļu, bet gan regresa ceļu. Kāpjot pa kāpnēm augšup mēs patiesībā kāpjam lejup. Nepamanot kurā vietā notika šī pārmaiņa.

Šajā brīdī sveces liesmiņa vieglītēm noraustījās. Liesmiņa pasmaidot piebilda – „lai nokļūtu nākošā kalnā, ir jānokāpj lejā. Kaut vai tikai tāpēc lai pasmeltu pazemes ūdeņus. Tie plūst no cilvēku neskartām dzīlēm. Tīrām un dzidrām.”

Otrā Adventes svecīte novēlēja saklausīt arī zvaigžņu teikas. Un aiz namdurvju sliekšņa jau izklāja taku pie trešās sveces. Tai trešā mācība ir dota līdzi ko apgūt. SAJUST un IZJUST.  

Jaunā dienas solī

Vien klusumā...

*** * ***

*** * ***

*** * ***

Varbūt… jā…

Acis tik bieži pret zemi ir mums vērstas. Uz savām kurpēm – vai pietiekoši spodras darba intervijai ? Vai lūpas nokrāsotas modes krāsā ? Un tie mati, tie mati – šodien rudi, rīt melni. Kā būtu acis uz augšu vērst? Ko tad mēs redzētu?

Zilas debesis. Varbūt. Kurās egles savas galotnes slej. Varbūt. Ziemas sniegos baltos tinušās. Varbūt. Kaijas spārnu vēdas. Varbūt. Jūras viļņus šķeļot. Kuģu mastus. Varbūt. Debesīs ceļu atstājot. Varbūt. Aiz sevis krastus svešus un tālus. Jā, varbūt to it visu mēs redzēt spētu. Ja spētu. Ja vien atrautu savu piekalto zemei skatu. Un ļautos brīdim brīnišķam, ko Dievs mums dāvā ikvienam. Redzēt. Sīko putekli pie kurpes zoles un zvaigznes smaidu debess jumā. Redzēt. Ubagu uz ielas stūra lūdzošu un klusā lūgsnā grimušu māsu. Redzēt. Ja spētu to! Cik tad daudz mazāk viens otram par soģi mēs būtu! Un daudz mazāk gaustos par caurām kabatām! Ne jau vējš tajās svilpo savu dziesmu. Ne jau vējš. Katra paša aklās acis nav adatā diegu vērušas. Nav zilajās debesīs veldzi dzērušas. Dieva acu dzidrajās dzelmēs lūkojušās. SAVA SKAISTUMA ATSPULGĀ. Bet varbūt viss vēl nav zaudēts? Redzēt pasauli tās patiesā dailē?

Varbūt … jā…

25.marts 2012

Un nedaudz jāpastiepjas pirkstgalos

Vai pamanījāt? Šajā gadā pāreja no rudens uz ziemu noritēja bez Tumsas iestāšanās. Nespēju atcerēties nevienu citu gadu, kad rudens savas rotas TIK KRĀŠŅI un DĀSNI būtu dāvājis. Pērļainus mākoņus dzidri zilgtajās debesīs. Siltus vakarus – dālijas pie maniem logiem savas koši sarkanās ziedgalvas tik stalti turēja līdz pat pēdējai oktobra dienai. Un Saule! Rietot tādus ZELTA starus pārvērpa pāri mežu galiem! Acis žilba no tāda spožuma! Vai to visu pamanījāt? Vai bijāt vērīgas un uzmanīgas? Ikdienas darbos it viegli var piemirsties pacelt acis pret debesīm un ļaut sev pašai kaut uz mirkli saplūst ar viskrāšņāko gleznu kāda vispār ir tikusi radīta. Pēc lapu zelta virpuļa dažas dienas vēlāk sāk krist sniega pārslas. Sākumā nedaudz un lēni, atgādinot mannas putraimus. Šie sīkie pārslu graudiņi lēni virpuļoja lejup uz zemi – vairāk un vairāk apsedzot zemes brūno garozu. Un jau pret vakaru, kur vien acis pavērās, visur bija BALTĀ krāsa. Nākošais rīts atnesa PASAKU mežā. Pār ceļu pārliekušies jaunie bērziņi kā arkas ar sniega pērļu piebērtiem zariem. Kas būtu pasaka bez stirnām? Nu, protams, viena no tām burtiski ieskrēja krūtīs – pati satrūkdamās.

  

  Kāds varbūt teiks – „tā ir iztēle” vai ”tā nenotiek”. Tā nav ne iztēle, ne brīnumi vai sapnis un tā notiek ne tikai mežā, ne tikai rudens zeltā vai ziemas sniegos. Tā notiek ik dienu un nedēļu, ik brīdi un vienmēr – tieši mums blakus un mūsu acu priekšā. Pavisam kas cits – vai mēs to pamanām un tam pievēršam savu uzmanību. Jo tik daudz kas spēj aizvilt malā un mūsu acu skatiens kā piekalts lūkojas …. tukšumā. Jā, tas var būt TV ekrāns, tā var būt avīze vai žurnāls, pat sarunu biedra acis. Tā var būt mācību grāmata vai daiļliteratūras vāki. Tas var būt seminārs vai konference. Tas var būt pat pašu mājas logs, kuram pretim lūkojas citi logi. Bet kā tad tā, vai tajā var būt tukšums? Vai tiešām? Ak, vai – var gan būt. Pie tam pat tik liels, ka rudens tumšie vakari liekas biedējoši un rietošās saules ZELTA stari tā arī netiek pamanīti. Kur nu vēl niecīgās sniega pārslas. Un BALTAIS balodis pie loga savu vēsti var pazaudēt. Jo mēs viņu nepamanījām, pārliekuši galvu pār ļoti svarīgu dokumentu. Ak, Debesu Tēvs, PALDIES TEV, ka tomēr pacēlu galvu un balodis savu vēsti man nodeva. Paldies par ziemas vakariem - kad var aizdegt sveci un vienkārši tāpat lūkoties tās liesmiņā, aizmirstot par skolas eksāmeniem. Kad var vienkārši tāpat spēlēties ar sunēniem. Astoņiem maziem Krievijas laikas kucēniem. Kad var ļauties iekšējām sajūtām, kas nekļūdīgi saka – aizver grāmatu, uzvelc drēbes un dodies laukā no siltās istabas. Jo tās arī ir visīstākās mācību stundas - lai ieraudzītu, saklausītu un sajustu. Tad arī stirnas var ieskriet tieši krūtīs. Un sniegā un ledū izplaukst rozes, tieši pa vidu sniegputenim un naktij. Pa vidu mums pašiem un mums cieši blakus.

   Ir aizdegta pirmā Adventes svece. Tas ir pirmais solis pretim SIRDS SVĒTKIEM. Kad Ziemassvētku brīnumā iedegas ne tikai sveces koši zaļajā eglē. Kad zvaigznes debess kupolā iededz visas varavīksnes krāsas – tās tikai ir jāierauga. Un nedaudz jāpastiepjas pirkstgalos, lai izvēlētos vienu no tām savam svētku tērpam par rotu un dāvātu citiem. Tiem, kuriem mazāk tiek un kuriem vairāk salst. Un ja būsim īpaši uzmanīgi un vērīgi - tad mums būs lemts ieraudzīt to viskrāšņāko zvaigzni. Kā to sauc? Sirdī mēs katrs tās vārdu turam svētu – ikkatrs.

28.novembrī 2005.gadā

Cilvēks SPĒLĒ…

Cilvēkam tā patīk spēlēt spēli „es Tevi mīlu”. Tiek bārstīti citāti no senām un jaunām grāmatām. Gan dzejas valodā, gan Bībeles tekstos gremdējoties, gan ezoterikas palagos tinoties. Puķes un smaidi, roku pieskārieni un lūpu satikšanās. Skaista SPĒLE, kura neprasa patiesam būt. Pietiek vien pareizam izskatīties. Bet kāda dvēsele klusi gaida. Ne jau ko lielu, ko greznu un neiespējamu. PATIESU mīlestību. Tik vien.

Cilvēks SPĒLĒ…

Vēl derīgs

Tas bija pirms gada, kad skatījos filmu par Troju. Tieši filmas skatīšanās laikā arī manis zemāk rakstītās rindas tapa. Tās saplūda kopā ar Latvijas dzīvi šodien. Gribās, jau gribās tos laimes augļus baudīt. Bet ja tā laime pirkta par grašiem, tad lēti pirktais arī it ātri un viegli zemē ris. Kas šķir Trojas laikus no šodienas laika? Divas lietas, kuras valda un valdīs līdz pat pasaules galam. DROSME un ĢLĒVULĪBA. Kā atpazīt ? Pēc acu skata, pēc rokas tvēriena un stājas. Runas gan dažādas var būt, gan saldas, gan skarbas. Tās saldās melos, bet skarbās būs īstās. Jā, tās pirmās vairāk vēlamies savās ausīs laist, tik saldas tās. Ļaujot iemigt pašiem savā zemē. Bet otrās var sist tieši krūtīs iekšā. Ja jūti to, tad dzīvs vēl esi un derīgs vairogu rokās ņemt. Lai kā gribētos, tad izvēle Tev viena vien dota ir.    

Sārtā rītausmā uguns bumbas. Vairogi, šķēpi. DROSME. Vai naids arī? Arī jā, bet citāds. Tajā daudz vairāk Dievu SPĒKS. Un valdnieku GODS. Pie Trojas vārtiem. Vienam stāvot. Un jau tad zinot - Stiksa gaida. Ja ne šodien, tad rīt.

Aiz vairoga vai uz tā.

JA...

*** * ***

ja ŠODIEN būtu tā DROSME, SPĒKS un GODS. Viss citādi būtu. Bet gļēvajiem, bet gļēvajiem... vien runas, pļāpas un nievas. Mēles galā. SAVU ZEMI un VALSTI niecinot. Bēgot. Aizrunājot vainas pašiem par savu mātes un tēva zemi. Vai tad maz citādi var būt? Tikai tā mājās tiksi - "uz vairoga". Bet goda vārtiem cauri ieti nebūs ļauts. Savu drosmi un spēku PĀRDEVIS par Jūdasa grašiem.

*** * ***

Vienu jau Stiksa gaida. Uz vairoga. Kā valdniekam tas nākas. Bet citas kaujas. Tās būs rīt. Godājot pat naidnieka šķēpus.

Kāda šogad tupeņu raža?

Augt? Uz kurieni? Debesīs vai zem zemes garozas cietās? Koks savas saknes zemzemē rod zarojot debesu velvēs plašajās. Ne otrādi gan.

Sentēvi? Vai tos cienot vai tos paļājot? Abru saskaldot? Šodien tā vietu tik aizņemot. Tās vietā dzelžu kastes un vadu mudžekļi zem kājām pie galda balto maizi ēdot. Maize baltā? Modificēta un tukša? Vai tomēr ĪSTA maize? No kuras laužot tik vienu riku jau paēdis jūties. Ik drupačas molekulā SPĒKS tajā jūtams. Vai baltajā maizē ir tas SPĒKS? Cik rikas būs jāapēd? Sviesta pakaļdarinājumu virsū ziežot biezām kārtām. Desas ripas piepačkātas ar e, tās arī vēl krietnu steru virsū. Tā galā sanāk tas burgers, liels kā betona māja. Bet spēks vai kaulos vairāk būs tev, uz lauka ejot kartupeļu vagā tupeņus lasīt? Lietus pirms brīža krietnu strēķi nolija un pie zābaka, ak, tie dubļi nejaukie ķeras klāt. 

Bet tie dubļi ... tomēr piens joprojām govij no pupa tek un graudi aug zemē, ne uz asfalta. Un pie tā tupeņa ir jāpieliecas saujā paņemot. Samīļojot. Citādi pagaidām vēl nē. Kad būs citāds ceļš graudam maizē pārtapt un tupenim šķīvī tikt, tad cilvēks būs zemzemē ieaudzis ar galvu iekšā. Ne pret debesīm rokas spēs celt. Ne mīļus vārdus teiks vairs, ne rokām otru samīļot spēs. Viss SPĒKS iedzīts zemzemē. Piena kubuliņš saskaldīts. Un sudraba upēs beigtas zivis vien peldēs. Vai to tiešām, cilvēk, vēlies?

Es nē un tieši tāpēc jautāju TEV. Kāda šogad bija tupeņu raža?   

Man ir gods TAVAI BŪT!

Ja tev dod balto maizi, svešā zemē, neņem to un saki nē. Ja tev pēļus klāj, lepnās pilīs, neguli tajos un saki nē. Ja tev vīnu lej sudraba kausā, nedzer to un saki nē. Ja tev gludu lielceļu klāj zem kājām, neej pa to un saki NĒ. Tas viss ir mānīgi skaists un vien acis miglā tin.

Ņem to melnās maizes riku. Tieši apdegušo. Ņem to raupjo segu. Kura kož. Staigā tos dubļus pelēkos. Ūdeni plaukstā smel. Un saki JĀ. Jo tam ir skaidra daiļuma seja un spēks patiesais. Īsts. Ne manīgā miglā tīts. Sen par to jau pasakas un teikas vēsta. Mums šodienā, kad tik daudziem prāts mulsināts tiek. Ar brīvībām daudzām pie pilniem galdiem. Gan svešās zemēs muguru līdz zemei liecot. Un ķešā naudu liekot. Tā nauda un tās brīvības. Tās Sirēnu balsis saldās.

... tikmēr nātres jau sāk zelt. Un savas mājas stūris brūk. Tā ir. Kamēr balto maizi ēd. Ņem to rupjo maizi. Tieši ar apdegušo garozu.

*** * ***

Vai cīnīties jācīnās? Un ko darīt, ja rupjā maize negaršo? Par pirmo - par cīņu ne burts, ne teikums nav uz lapas rakstīts. Par DZĪVU DZĪVI gan. Kurā priedes saknēm SAVĀ ZEMES KRASTĀ ķerties. Kurā ievas smaržās ziedēt. Un ābolus rudens rasā lasīt. Priekšautā. Kas no pūra lādes ņemts.

Rupjā maize. Ja tā negaršo, tad nekad dzīvē nav auss klausījusies kā kļavas lapas atzīstas mīlestībā maizes garozai. Klusā čukstā uz lizas. Un nav redzēts kā mazi cāļa bērni šķiļas. Vecāsmātes pirksti saudzīgi lupina olas miziņu. Kaut aklas acis, bet pirksti jūt. Visu jūt. Kad mazbērni ciemos nāk un liekot savu roku vecāsmātes plaukstā saka - mini nu! Nē, sajaukts netiek neviens vārds. Plaukstas un sirds jūt. Nē, sirds nav aprepējusi. Tā redz un jūt. Kur mājas slieksnis, kur mežrožu krūmi, kur katram bērnam koks stādīts. Kur katrs mazbērns blēņas dara.

Maize. Maizīte. Cik daudz tā dod! Un pirmo MĪLESTĪBU. To, kura skaidru valodu runā. Par gļēvumu vai drosmi. Dzīvot! Pa īstam. Kad, maizīti abrā mīcot, sviedri pil. Un no tiem UZZIED SAULES SMAIDS pie debess apvāršņa. Pie tā, no kura Varavīksne savu jostu met. TAVA NAMDURVJU PRIEKŠĀ. Atver durvis un paveries! Kā tie dubļi TĪRĀ SUDRABĀ LIETI. Paskaties uz apaviem sev kājās. Tās balles kurpes velc nost! Lai paliek svešu zemju karaļiem, prinčiem. Mums? Pats Dievs vēlējis SUDRABU brist UN ZELTA SAGŠAS plecos segt. Vien maizīti noskūpstīt. Vien to…

Dziļā MĪLESTĪBĀ UN PATEICĪBĀ maniem vecākiem un vecvecākiem. KA IEMĀCĪJA MAN MĪLĒT VISSKAISTĀKO ZEMI PASAULĒ. MANA VISMĪĻĀ LATVIJA! MAN IR GODS TAVAI BŪT! Un, jo sūrāka Tevis sniegtā maizes garoza, jo lielāku godu izjūtu.

Ie. Trimalniece „Zvaigznes plaukstā”,

 2012, Rēzekne, Latgales kultūras centra izdevniecība

http://www.lkcizdevnieciba.lv/

es palieku

Kā Tevi sauc? Kur Tu dzīvo?

Ne Tavas, ne Tavas

Kā Grāmatā teikts

Vai kas bija? Tev nē. Liekas tā. Mēmi garām ej un Tavās acīs vien tukšums vīd. Man jā. Liekas tā. Deg un deg krūtīs. Sāpot. Guldzot. Pāri tam akmenim ko sviedi. Nē, tie ziedi nesasala. Kā vēlējies Tu. Kas Grāmatā ierakstīts, to nebūs cilvēkam grozīt. Tas zināms. Saules ceļā tad dimanti kaisīti tiek. Nē, ne rīta rasa tā. Dimanti. Vai redzēji Tu? Nē. Liekas tā. Acīs tukšums tik salti vīd. Es jā. Vēja zvanos tos pat dzirdu. Kā skan maija rītos skaidros. Bet Tu vai maz tos dzirdēt spēji? Tavās acīs tik dziļš klusums vīd. Ka atkal un atkal jautāju sev - vai kas bija? Vēja zvanos klusi skan - jā. Tas nav sapnis nosapņots. Un jā, Saules ceļš it viss dimantos zaigo. Kā teikts Grāmatā. 

Bet Tev ... bet Tev… vēja šalkās tukšums vien skan. Un smiltīs pēdējā  ūdens lāse izgaro. Neatstājot neko. 

29. marts 2011

... tā biju es, ko meklē tu

Asaras pār vaigiem straumēm līst. Un nav iespējams tās apturēt nekā. Ne siltiem roku pieskārieniem. Ne laipniem vārdiem kādiem. Tās cita rokas. Un cita lūpas vārdus izrunā. Ne Tava balss, ne Tu, ne Tu. Vien tālumā kaut kur pūces balss. Aiz mežiem tāliem, tāliem. Tur tajā tālumā egļu zaros kas mirdz. Vai sniega pārsla vai lietus lāse tā? Nē. Mana salauztā sirds. Tapusi par kristāla lodīti mazu. Lai var ripot pasaulē tālajā. Tevi sameklēt tai vajag ļoti. Senās teiksmas nevar bez beigām savām palikt. Sudraba putns bez mājām klīst. Jau vairāki gadu simti tā. Viens divos likts. Tālu, tālu projām viens no otra mēs. Katrs savā pasaul’s malā asaras lejot. Mēnesnīcā pa debess plašo dārzu klīstot. Strūklaka dārza vidū klusi čukst. Melnajā samtā sudraba meti teiksmu vijot. Velti, cilvēk, grāmatās to meklēt! Tik sensena tā. Vien atblāzma no tās. Tavās acīs tika. Bet ... nenoticēji tai, teici tie nieki vien un pasaulē atkal laimi meklēt devies prom. Ak, vai! Jo tālāk iesi, jo tukšāks tapsi. Tā biju es, ko meklē tu. Visus šos gadu simtus garos.

... aizgāji tālāk. Nenoticot

6.februāris 2011     

Ai! Šūpoles pārtrūka...

Pasaule ir dubults stikls. Acīmredzamais ir tik labi zināmais. Paredzamais. Noteikts jau vairākās paaudzēs. Ir zināms kur un kā, kad, kāpēc. Visam ir ierādīta sava NOTEIKTĀ vieta. Karaļi pie sava mielasta galda, pāži pie sava. Gultas pārklāji kā ar lineāru. Viss tīrs un kārtīgs. Ja kāds kurpes purngals ir ne "savā" vietā, tad aši tam gaisīga šalle virsū krīt.

It visam ir sava noteiktā vieta. Kura nav maināma ne sprīdi. Pat ja kurpes purna galds pieder mīļotajam. Sirds mīļotajam. Bet pūra lādes ir pirktas un pārdotas pēc paražām vecām. Tajās mīlestībai vietas nav. Lūkojos CAURI stiklam otrajā. Tas dūmakā tinas. Un sudraba tvaiki to sargā. No ziņkārīgām un pārlieku kārām acīm. Nav ļauts kam vien vēlme māc. Ne gudram, ne bagātam nav ļauts. Ne skaistam, ne devīgam nav ļauts. Vien retu retam ļauts skatīt. LIETU DABU PATIESO. Tajā viss ir citāds. Ne vairs tāds kā cilvēku likumos kalts. Kas tajos tikums svēts, tas var būt nāves grēks visīstākais. Mīlestību nokaujot. Aizliedzot to. No sirds izraujot. Prom aizsviežot. Tā cilvēku likumi pavēlot. Paklausību un pazemību. Kārtā savā paliekot.

Ai! Šūpoles pārtrūka ... un smaids sastinga...

31. janvāris 2011

Nē, mīlestība nav pašsaprotama

Mīlestība ir dabiska cilvēka daļa (es pat teiktu ka tā ir cilvēks pats) un tomēr ... tā nav pašsaprotama lieta. Kā ūdensroze vēl neuzplaukusi.  Vai tai lemts uzplaukt maz būs? Tā vajadzētu būt un tomēr … tas nav pašsaprotami. Viss var būt pavisam citādi, kaut lūpas teica: „tagad tu manā sirdī uz mūžu”. Vārdi, tikai vārdi tukšumā skanot izplēnē pēc sevis atstājot saplēstu ziedu. Ziedam ziedēt …tas nebija (un nav) pašsaprotami.

Reizēm to atrodam, paturam. Reizēm atrodam un tad ... zudībā iet. Vai tā sanāk vai cita vaina, bet rokas tukšas tiek. Bija un izbija. Nav vairs... ne zieda pumpura skaistā, ne pat nojausma vai vispār tas bija.

Vai atkal meklēt? Un kur tagad? Kas lai zin’, jo vairs zieds nav saredzams, ne sadzirdama ūdens tvīkā melodijā. Ne tuvu, ne tālu. Ne šajā zemē, ne svešās malās. Ir gaisis tas nebūtībā zilos gaisos vai ūdens dzelmes dzelmē jau.

Jā, mīlestība IR cilvēka daļa, bet tā nav pašsaprotama. Pat lūdzot otram to atplaucēt var dzelmē neplaukušu iegrūst to. Tad pēcāk lai nav acis brīnā par ko zieds apsūdz tevi vārdiem tumši melniem, rūgti spīviem. Kam lūdzi, ja tikai spēle vien jautra tā bij’ – „es vēlos zināt ko domā tu”.  Jā, tika tava vēlēšanās piepildīta. Un pēcāk … ak, kas tu esi, sveša man. Nepazīst tevi ne mana sirds, ne acis, ne rokas. Zieda sirds saraujas tad maza sāpēs lielās. Melnos melos neplaukt tam vairs. Jo bija gan sirdī, gan acīs, gan roku glāstos.  Un vārdi teiktie :„tagad tu manā sirdī uz mūžu”.  Bija gan…

Nē, mīlestība nav pašsaprotama.

14. februāris 2012

Vai ... vai

 Ik katram cilvēkam ir kāda tikai viņam vienīgajam iegūtā pieredze.  Un tā vienmēr ir unikāla, neatkārtojama. Citam – citāda un tāpat neatkārtojama, unikāla. Var būt kādas līdzības, kādas paralēles kādā brīdī. Bet tas arī ir viss. Jo katrs cilvēks ir unikāls, vienreizējs, ar savu „seju” – sajaukt nav iespējams. Pasaulē reiz tā tas ir iekārtots, ka ik katram ir sava vieta, ir savs laiks dots, ir savs ceļš ejamais. Ir brīži, kad šajā ceļā nākas iet kopā ar vēl kādu, sev līdzīgo vai tieši pretēji. Rodas konflikts vai pretēji. Kā visa rezultātā tiek dota iespēja atklāt vairāk un vairāk. Pirmāk par sevi pašu un ar laiku raisās atbilde uz slaveno jautājumu : „kas tu esi?/kas es esmu?”

It kā vienkārši atbildams jautājums, no pirmā acu uzmetiena. Un tajā „vienkāršībā” daudziem gadās iekrist kā karstos pelnos. Gadās apdedzināties. Tas vēl nekas. Gadās arī sadegt. Vai pastāv arī iespēja atdzimt no pelniem? Kā feniksam. Pastāv gan. Tad tas jau ir cits cilvēks. Pilnīgi cits. Tik reizēm kāda stīga atgādina „vecos laikus”. Tie jau nepazūd bez pēdām, kā vispār nebijuši. Kā nezūd tie cilvēki ar kuriem kopā iets kādreiz sen atpakaļ. Viena alga vai pa ceļa labo vai kreiso pusi iets. Ceļš jau sen ir palicis aiz muguras un it kā nekas vairs neliecina ka tāds vispār bija. Saka – aloties ir cilvēcīgi. Jā, cilvēcīgi. Nezūd un nepazūd it nekas, kas ir bijis cilvēka dzīves pagriezienos. Tas viss paliek kopā ar cilvēku. Atmiņās, sajūtās, pieredzē, atziņās, rīcībā, nodomos, sapņos, ilgās. Ko ar to visu darīt „jaunajā dzīvē”? Ņemt līdzi vai izsviest pār bortu? Tas katra paša ziņā. Var arī izviest pār bortu, vien ir jābūt uzmanīgam. Reizē ar „lieko” neizsviežot derīgo. To, kas ir dimantu vērtībā. Tad var palikt tukšpadsimtos. Bez smaida sejas vaibstos, ar rūgtumu sirdī, ar grēmām dvēselē. Un noietais ceļa posms velti iets. Lūgtā palīdzība līdzgājējam – tukšā traukā liets ūdens.

Kaut gan … arī tā ir katra paša izvēle … baudīt savā ceļā iegūto augļu saldumus vai zemē tos sviest. Arī tā ir izvēle katram pašam. Vārdos teikt un paust „pasaule ir ļauna” vai „pasaule ir laba”, „mīlestība nepastāv” vai „mīlestība pastāv”.

*** * ***

Upura dziļā jēga pastāv BRĪVPRĀTĪGĀ SEVIS AIZLIEGŠANĀ CITU LABAD. Tas ir VAIRĀK kā cilvēka acs spēj ieraudzīt un prāts saprast. VISS IET CAUR CENTRU – CAUR SIRDI. Bez šī centra daudzas lietas nav izprotamas.

*** * ***

Jā, nekas nav nejaušs. Lai nokārtotu DRAUDZĪBAS eksāmenu – jābūt iekšējai NESAVTĪBAS izjūtai. MĪLESTĪBAS eksāmenu kārto ar UZUPURĒŠANOS. Gan vienā , gan otrā eksāmenā „es ” formas vietā saka – TU. Abi eksāmeni ir vissmagākie un bieži cilvēki tajos izgāžas uzsverot „es” formu. Seko vilšanās, dusmas, bailes, izmisums, sāpes, vēlēšanās arī otru sāpināt, utt., utt. . Nākas eksāmenu kārtot atkal un atkal.

*** * ***

Ir pāri, kas KOPĀ VEIDO ĢIMENI. Un ir pāri, kas RADA IESPAIDU PAR TĒMU „ģimene”. Vienā gadījumā ATTIECĪBAS VEIDO 50 : 50 un tas IR PROCESS starp VĪRU un SIEVU. Otrā gadījumā tas ir juridiskas fakts bez pašas BŪTĪBAS. Katrs pāris izdara SAVU IZVĒLI atbilstoši savam MĒRĶIM. Tad arī seko līdzekļi – notikumi un situācijas.

*** * ***

Visu nosaka motivācija kāpēc cilvēks dara to vai citu lietu. Motivācija var būt arī maldinoša un attiecīgi izvēlētie līdzekļi aplami. MĒRĶIS TOP TĀLĀKS UN TO SASNIEGT KĻŪST ARVIEN GRŪTĀK UN SMAGĀK.

*** * ***

Fiziskajā pasaulē cilvēks zina – pāri ielai iet pie sarkanās gaismas ir dzīvībai bīstami – mašīna sabrauks. Garīgās pasaules likumi ir tieši tādi paši, bet kā par brīnumu cilvēki to vien dara kā iet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Kas par vainu tik neprātīgai rīcībai ? Hm, ja vērīgi ieskatās – šeit cilvēki staigā pāri zālājiem , pāri ielām, pārkāpj pakritušajiem (ja vien neuzkāpj virsū pavisam) tāpēc …. ka ACIS IR AIZSIETAS un ausis aizbāztas. Cilvēks nav ne labs, ne slikts, bet vienkārši – NEZINA KA JĀNOŅEM APSĒJS NO ACĪM UN AUSĪM.

*** * ***

Dzīvot tāpēc, ka tādi ir spēles noteikumi ? prasās papildus jautājums – kādas spēles ? Vai tās ko cilvēks uzskata par saistošu sev vai tās ko dod Dievs ? Dzīvē cilvēks risina daudzas polemikas starp vienu un otru uzskatu, starp vienu un otru rīcību, starp vienu un otru domu, emociju, starp vienu un otru darbu , utt.. Domā , risina un šaubās un tad meklē nezin kur nezin ko nezin kāpēc. Kaut kas tiek slēpts, noklusēts, sākas teātris un sākas paralēla dzīve. Diemžēl pastāv tikai vieni spēles noteikumi un tos cilvēks pats nevar izdomāt un nevar piemērot saviem uzskatiem. Tas ko izdomā prāts un cilvēks saka „tā ir pieņemts” var pat ļoti NESAKRIST AR TIEM NOTEIKUMIEM KO DIEVS DOD. Tās ir smalkas nianses, iekšējas izjūtas, iekšēja pulsācija, iekšēji pieskārieni, iekšējs redzējums ko vienkārši tā otram cilvēkam nodot vārdu veidā praktiski nav iespējams. Vārdi ir sausi burti, zem kuriem mēs katrs lasām tieši to un tieši tik daudz cik mūsu SIRDS spēj UZTVERT. Un šinī vietā sociālais un materiālais status un vēl jo vairāk formālā izglītība pilnīgi zaudē savu jēgu. Jautājums „kas tu esi? ” kļūst lieks .

*** * ***

Tas ko cilvēki savā valodā sauc par ’kļūdu’, gluži nav īstais vārds piemeklēts. Precīzāk būtu – pieredze un vēl tuvāk būtībai atbilst - Bezgalīgā DIEVA UZTICĒŠANĀS cilvēkam. Tā var būt gan ar pluss zīmi, gan ar mīnuss zīmi. Kā cilvēks ar šo UZTICĒŠANOS rīkojas un cik ilgs fiziskais laiks paiet līdz NOTIEK pretējais process – BEZGALĪGĀ CILVĒKA UZTICĒŠANĀS DIEVAM. Varētu pat teikt, ka tieši tas arī ir DZĪVES MĒRĶIS. Bet ĻOTI RETIEM cilvēkiem tas tiek ATKLĀTĀ VEIDĀ PATEIKTS vai PARĀDĪTS. Visbiežāk tās ir LASĀMĀS ZĪMES – putns rokas stiepiena attālumā uz stiebra, vāvere kokā, varavīksne, kāda smarža vai kas cits. Kamēr visas zīmes NELASA – nākas piedzīvot daudzas lietas ar negatīvo zīmi. Visi burti tad kārtojas juku jukām.  

2.janvāris 2012

*** * ***

Zvaigznes bērns

Katra sirds

Balto IEGŪT

cik liegi...

Nepievilcīgās stundas

Mums ik katram ir savas nepievilcīgās stundas. Tās pašas derīgākās, jā gan. Lai tajās mēs patiesi sastaptos ar sevi pa īstam. Un ne jau glītā spogulī tad veramies, kas ... melo. Lūpu krāsa, mati lokās, parādes smaids - tas viss ir citiem. Meli un izlikšanās. Biežāk. Bet tās nepievilcīgās stundas - tās ir dārgums liels. Liels, liels…

MUMS PAŠIEM SEV KO GŪT!

13.augusts 2010.

Paldies, Vēja Māte.

Vēja Māte, Vēja Māte...

Ieklausies - tālumā jūra šalc

Uz Piena ceļa

Apsolījums