"Vēlies,
tikai vēlies." - kamēr šī dziesma skan, es klusi pie sevis lūgšanu lūdzu.
Par klusumu, kas sirdij svētību dod. Man un Tev. Mums. Vai vēlies to sadzirdēt?
Vai vēlies tajā veldzi rast? Prātam savam no pasaules tukšajām pļāpām. Sirdij
savai no izdomātām mīlestības spēlēm. Dvēselei savai no izžūstošām upēm, kurās
atspulga nava.
Es klusi lūdzu.
Ieklausies
cik DZIDRI klusums skan. Tā zāle dīgst un dvēsele dzied. Tā koku lapas raisās
no zara un sirds mierā smaida. Tā smilts grauds vakara rietā teiku stāsta par
aizlaikiem seniem un prāts to atcerēties spēj.
"Vēlies,
tikai vēlies" - dziesma skan un klusuma dārzā sāk pazemes strauts virszemē
plūst.
4.
augusts 20:27, ceļojuma laikā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru