Grāmatas

Dāvanas, dzīves un pieredzes

Internets ir pārpildīts ar atziņām un labas/pareizas dzīves padomiem. Cilvēki tiem tic, padomiem, kurus ir radījis kāds cits cilvēks, atbilstoši savai pieredzei. Dzīves pieredzes ir dažādas. Gan skaistas un bagātas, gan neglītas un nabagas. Skaistās, bagātās pieredzes nāk no mīlestības saņemtajām dāvanām. Neglītās, nabagās nāk no bailēs saņemtajām dāvanām.

Dāvanas tiek dotas un saņemtas. Tas būtu ideāli, ja dāvanas devējs skaidri saprastu ko pasniedz otram cilvēkam. Taču dzīvē, uz pasaules nav nekā ideāla. Arī ar cilvēka lūpām paustais "es mīlu" kādā brīdī nokrīt zemē un atsitoties pret zāles stiebru, saplīst sīkās drumslās. Nav, vairs nav. Un vairs nesatvert rasas lāsēs izkusušo. Kā tas varēja notikt? Pret zāles stiebru atsitās un sīkās drumslās saplīsa. Rokās palika bailes, atkal bailes. Un devējs otram tikai to var dāvināt. Mīlestības apgūšanas ceļš no jauna ir jāsāk.

Mīlestība un bailes. Nesavienojas kopā nemaz. Mīlestību nav iespējams pazaudēt, ja vien tā ir iepazīta vaigā. Cilvēku jā, var pazaudēt. Ilūzijas var pazaudēt. Mīlestību ne. Visas cilvēcīgās attiecības ir bezgala vienkāršas. Un nav nozīmes tām saitēm vienam ar otru, kuras pieņemam kā svarīgākās, kā tādas kuras ir mīlestībā jāvieno un kuras ne. Mīlestībā jāvieno visas saites ...

Vai no dāvanas var atteikties? Tā vienkārši un viegli, bez ēnas acu skatā. Var atteikties. Ja redzi, ja saproti devējs nav apjautis - viņa sniegtā velte nav mīlestībā lolota, tā ir baiļu tumsā saglabātā atmiņa no dzīves pieredzes pirms gadiem, kad neglītais bija daļa cilvēka sirds, daļa cilvēka prāta, daļa cilvēka rīcības. Vainot un apvainot, pelt, skaust, neticēt gaismai otra acīs.

Laiks. Tā ir Dieva dotā dāvana, kuru cilvēks saņem ar pirmo savas elpas dvašu ienākot šajā pasaulē. Laika vērtība tālu pārsniedzas viena cilvēka mūžam, tālu pāri gadsimtiem. Dievs jau sen, sen zina un tūkstošiem reižu ir redzējis kā cilvēki viens otram dāvina bailes, atkal un atkal. Mīlestības dāvanai izkrītot no rokām un pret zāles stiebru saplīstot sīkās drumslās ...

Tā Tevis daļa, kuras vārds ir mīlestība, kur tā Tevi sauc, aicina un vilina? Kuros ceļos savu dzīvi vest? Vai baltu gaismas sveci sevī aizdedzināt? Vai darbus citus darīt, zemē sviest un sabradāt? Tā Tevis daļa, kuras vārds ir mūžība, kur tā Tevi vilina, aicina iet? Kuros kalnos kāpt un kuras aizas pārvarēt? Katram kalnam, katrai aizai ir savs vārds no Laika gala dots. Un cilvēks izvēlas pats kuru iepazīt, kuru bīties un kuram pāri lidot savus spārnus atlokot. Jā, cilvēkam ir spārni, ir izvēle dota lidot vai zemē krist. Jā, cilvēks ir mīlestības daļa, ir mūžības daļa. Ir lielās pasaules daļa, Visuma daļa un savā dzīvē katru dienu, katru mirkli cenšas to atcerēties – kā tas ir – ES ESMU MĪLESTĪBA …

*****************************************

Vakar no cilvēka saņēmu ieļaunojuma dāvanu, tas notiek ļoti vienkārši. Tik ļoti vienkārši, ka cilvēks pats to pat nesaprot. Es izvēlējos šo man sniegto dāvanu nepieņemt. Savā dzīvē esmu to jau darījusi, pieņēmusi un maksājusi par to dārgu cenu. Pilnībā zaudējot uzticēšanos cilvēkiem. Atgūt ir iespējams, taču tas nozīmē visu atlikušo mūžu nodzīvot ar dziļu ievainojumu dvēselē ...

30.septembris 10:00; vēstulē I.N. 

Kurp?

Cik skaists rīts debesīs viz

Var jau par aizejošo vasaru skumt un raudāt var. Taču var arī noliekties pie katras nokritušās lapas un izbrīnā to stāstus lasīt. Vienu par otru skaistākus. Kā rudens nāk tā viegli, viegli uz pirkstgaliem. Apsolot visas debesu zvaigznes man uzdāvināt.  Ak, man jau nevajadzētu tās visas, ar vienu gana būtu. Kur gan es tās visas likšu? Ne kabatās sabērt, ne rokās saturēt. Tik daudz, tik skaistas, tik siltas ļoti, ļoti. Un vai iespējams visu tā gūt sev vienai? Zinu taču jau sen, ka ne. Rītos dzestrais vējš man plecus maigi glāsta un kāju basās pēdas rīta rasa dzelda, mazliet. Nē, nav jāskumst par aizejošo, nevilšus var nepamanīt cik skaisti katrs rīts atnāk uz pirkstgaliem. Klusi, klusi pieklauvējot pie Tavas istabas loga rūts …

Cik skaists rīts debesīs viz.    

 https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=63907547
                                                                                      draugiem vēstulē, 5.augusts

Cilvēku var lasīt kā grāmatu...,

Cilvēku var lasīt kā grāmatu. Pa lappusei, ik dienu.

Un neapnikt. Bet es sevi aizveru ciet un topu nolikta

vistālākajā plauktā. Tev mani vairs neaizsniegt!

Laika putekļi lappusēm pāri klājas...

Pēc gadiem varēšu teikt: - Liels Mīlestības romāns te bija...

Marita Snipke, 2016.

https://www.draugiem.lv/blogs/post/Cilveku-var-lasit-ka-gramatu_16110873

Var jau būt, ka sevi var aizvērt ciet. Vai tā tiešām ir? ... jautājums tomēr gruzd ...

Un kā gan LIELA mīlestība izzust, aiziet var? Ja dvēselē tā pārveidoja visu pasauli. Visu redzamo un neredzamo, ko cilvēks pasaulē šajā ar acīm sev apkārt lūkot var. Pirms lielās mīlestības es vien biju zemes puteklis sīks, nezinot, nesaprotot kur mana vieta šajā pasaulē ir būt, dzīvot, elpot, prieku gūt un dāvāt pasaulei to. Kā, kā gan var cilvēks sevi aizvērt ciet, ja dvēseli jau citi vēji glāsta un citas puķes acīm prieku rada. Nav cilvēka varā bijušo par nebijušu padarīt, ja Laika ceļos zvaigznes viena pēc otras ceļu nākošo jau rāda. Nav vajadzības vairs taujāt kur man būt, kur iet un kas esmu es šajā pasaulē, ja viss jau ir atklājies. Caur mīlestības pieskārienu dvēselei manai …

                                                                                                       14. maijs 19:29

Ar klusu čukstu uz lūpām

Piedošana. Viena no grūtāk apgūstamajām dzīves mākslām. Jau šķiet, jā spēju un protu, sanāk. Tad nāk nejaušais brīdis un viss izrādās citādi. Saule ne tajā pusē rītam nākot logā pieklauvē. Un vakarā ne tajā pusē matiem pāri slīd. Cilvēka sirds klusē, jo ir sācis runāt dziļi slēptais ne - mīlestības gars. Izrādās ir tāls ceļš joprojām zem kājām ejams lai pieskartos saullēkta brīdim. Ar klusu čukstu uz lūpām.

2.jūlijs 11:05

*** *** ***

Dievs ir VISS. Un VISS ir Dievs. Cilvēks? Dzīves laikā cenšas atcerēties sevi pats VISĀ esot. Kādam sanāk, kādam ne. Kāds pieķeras dogmām, kāds brīvi elpo ļaužu pilnās ielās. Tik dažādi VISS sevi izpauž kad cilvēka mūžu izelpojam …

                                                                                                                                       27. jūnijs 11:08

Skice

Un šodien tie mākoņi aiz autobusa loga. Kā siena gubas, kā sievu kuplie brunči. Katra diena ar savu stāstu, ar rītu savu un vakara ēnām. Atmiņas mazliet smeldz, ka agrāk daudzi rīti melnbaltās krāsās tinās. Sirds mazliet mulst no nākotnes ainām, kurās cilvēki viens otram tikai labu vēlēt prot. Tas vēl būs, pēc gadiem kādiem …

6. jūnijs 18:46

Pāri klāt baltu lakatu

16.aprílis 10:28

Evita Zālīte Grosa, no feisbuka kopēju: Šo "vēstuli" Eiropai un katram no mums būs jānolasa personīgi un klusumā - klusajā nedēļā, ticībā uz Augšāmcelšanos.. Lai Kristus miers ar mums visiem un "UZ AUGŠU SIRDIS"!

Piebilstu (šobrīd): jā, personīgi. Katedrāle ir vienlaicīgi simbols un vienlaicīgi dzīva kultūras vēsture, kura tā vai citādi skar katru cilvēku. Neatkarīgi no piederībai kādai tautībai un konfesijai. Cilvēki ir tik ĻOTI viens ar otru saistīti. Cauri LAIKAM ....

Pirms brīža sēdēju pilsētas centrā uz soliņa un asaras pašas slīdēja pār vaigiem ....

(11:56)

Domāju - patiesībā maz šajā brīdī spējam ar prātu saprast kas tieši ir aizgājis bojā, uz neatgriešanos. Tie ir LAIKMETI ar tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku lūgšanām. To nav iespējams atjaunot. Var pieņemt šo mums adresēto "vēstuli" savā sirds cellē un mainīt savu vērtību piramīdu. Atjaunot laikmetus, sienas, torni nē. TAS neatjaunojas. TO var tikai pārradīt cită kvalitātē.

Pāri LAIKMETIEM klāšu baltu zīda lakatu, lai pelni var klusumā elpot. Kad uguns sāp tik karsti elpojot, vien klusums dziedēt var. Manu pret otra vaigu sisto pļauku. Manu otram neiedoto maizes riecienu. Manu nodevību draugu aizliedzot. Nav vainas jāmeklē tālu prom. Tās tik labi spožā saules starā ieraudzīt var.

Baltā tērpā, tēls pār pelniem karstiem tik maigi kailās pēdas liek ...

... zem katra soļa viens "piedod" skan.

(15:16)

*** *** ***

Pārlapoju un pārlapoju feisbukā ierakstus par Parīzes Dievmātes katedrāles nelaimi.

Sandra Kalniete: 15. aprīlis plkst. 22:51 : Skatos TF1 un raudu. Uguns jau kuro stundu posta Parīzes Dievmātes katedrāli. Tāda nelaime! Baisi pat iedomāties kādas vērtības tur aiziet bojā. Vitrāžas, kokgriezumi, svētās relikvijas, gleznas...Tā bija tāda laime tur ieiet un pārcelties citā laikā un citā pasaulē. Tūkstošiem ugunsdzēsēju strādā, bet uguns izvēršas arvien vairāk. Ūdens strūklas un tehnika ir bezspēcīga uguns stihijas priekšā. Apkārtējo māju iedzīvotāji evakuēti. Temperatūra sasniedzot 700/800 grādu. Gadu gadi būs nepieciešami, lai katedrāli atjaunotu.

Sandra Kalniete, 16.aprīlis 08:23: Skatoties uz izdegušās Parīzes Dievmātes katedrāles siluetu ar atvieglojumu saprotu, ka velves un torņi ir izturējuši. Struktūra nav cietusi. Altaris palicis neskarts. 2/3 jumta nodegušas, transeptu krustojumā caurums. Zem tā sabrukušās smailes apdeguļi. Lielās gleznas, kas piestiprinās pie sienām sānu ailēs, karstuma dēļ gājušas bojā. Svētās relikvijas izglābtas. Naktī cilvēki spontāni sāka vākt ziedojumus katedrāles atjaunošanai. Kāds bagātnieks jau ziedojis 100 miljonus eiro atjaunošanai. Esot atvērtas ziedojumu lapas internetā. Vismaz desmit gadi būs vajadzīgi atjaunošanai. Ir grūti samierināties, ka augsto tehnoloģiju laikmetā, kad ir droni, ugunsdzēšanas paņēmieni ir tik nepietiekami. Lidmašīnas dzēšanai nedrīkstēja izmantot, jo velves un struktūra varētu sabrukt zem tik liela ūdens svara.

*** *** ***

Kā varēs atjaunot? Un kas atjaunotais tad būs? Ir taču saprotams, ka ēka nav tikai ēka ar sienām un jumtu. Jā, vienkārša lauku māja jā, ēka ar sienām un jumtu. Taču ne jau Parīzes Dievmātes katedrāle. Tā nebūt nav vienkārši celtne tādā un tādā stilā celta. Tās nesējspēks ir daudzkārt lielāks. Lasu feisbukā komentārus. Daļa cilvēku to spēj nojaust, spēj saprast un daļa nemaz nespēj. Mums – katram ir tik dažādi ceļi kā pasauli sev apkārt redzēt un just, saprast un nesaprast. Piedot vai nepiedot. Un kāpēc tad nepiedot? Kurš spēj to izvērtēt patiesi un pa īstam - nepiedošanu?

Es tā arī neiegāju katedrālē, tajā tālajā gadā, kad kopā ar Rēzeknes poļu kori biju Parīzē. Es pat neatceros kurš tas bija gads, tas jau ir laiciņu atpakaļ. Neatceros kāpēc neiegāju. Tik atceros, ka Eifeļa tornis man nepatika. Augsts un auksts. Taču varu bez grūtībām šodien saklausīt to cilvēku lūgšanas un soļus, kuri katedrālē jel kad ir iegājuši. Pirms simts un trijiem simtu gadu, mēs tik ĻOTI ESAM viens ar otru saistīti. Cauri laikmetiem, cauri gadu simtu vējiem. Mūs šķirt vienu no otra var tikai nepiedošana un auksts, akls acu skatiens. Tad cilvēka lūpas klusē un sirds nepazīst mīlestības gaišo stāvu.

*** *** ***

- Vai mēs satiksimies? Mana sirds tik ļoti Tevis ilgojas, tik ļoti ...

- Atkal, cilvēk, Tu jautā un ceļus meklē, kuri nemaz nav jāmeklē. Palūko kā zieds rītā mostas un kā vakarā jau vīst, taču neizgaist, neiznīkst. Paliek un ir smarža un pieskāriens, dvēselē Tavā. Tavas kailās pēdas pār pelniem karstiem tik maigi soļus liek un lūpas klusi čukst “piedod …”, par katru dzīves noieto soli.

                                                             Ie.Trimalniece 2.augusts 2018. - 26. aprīlis 2019.

Atļauj to ...

   "(...)Bet jūtas patiesās tā arī nesagaidi...(...)" Inta Nagla

Cik labi gan, ka it visas (!!!) jūtas cilvēka sirdī ir īstas un patiesas. Gan balto krāsu dodošās dzīvē, gan tumšo krāsu māsas. Īstās un patiesās jūtas saucam gan par naidu, gan mīlestību. Gan par vienaldzību un prieku. Par sajūsmu, nevīžību, bēdām, skumjām. Un vēl tik ļoti daudziem vārdiem paužam to, ko sirds sevī nes, kas sirdī mums ik katram dzīvo katru dienu.

Un cik ļoti labi, ka atļaujam otram citu ceļu iet un citu gaismas sveci sev priekšā turēt. Arī naida un nemīlestības, vienaldzības un liekulības. Arī tās visas ir šajā pasaulē mums līdzi dotas, lai katrs spētu izvēlēties. Balto vai melno sev tuvāk turēt. Tik vien kā atcerēties to. Katrs var un drīkst brīvi izvēlēties kuru sveci sev blakus degt, kuru nest. Ne parādā ko otram esam, ne piesieti. Ne arī kāds slogs mums nesams kopā vai pa vienam ejot. Patiesi IT VISS pasaulē ir tik ļoti vienkārši redzams, tik ļoti saprotams. ĻAUT BŪT sev, otram, citiem pa īstam mīlēt un pa īstam vienaldzību sirdī turēt. Ļaut būt!

Cik labi, ka it visas (!) jūtas ir patiesas un īstas. Jo vieglāk tad top ideālo pasauli nebūvēt no maldiem. Tev būs un tev nebūs. Tev būs mīlēt un nebūs nīst. Ak, kādi gan tie ir maldi, kuriem cilvēki tik ļoti ticēt vēlas. Es šodien esmu vien cilvēks, kurš var un drīkst gan nīst, gan zemu krist, gan otru krustā sist. Es drīkstu to visu un pat vēl daudz vairāk. Es izvēlos visus savus baltos sapņus zemē sviest un tos aizmirst divas, piecas savas dzīves. Varbūt vairāk pat, esmu vien cilvēks. Un ja Tev ir bail no manas tumšās nakts, tad neej to ceļu, kurā manas pēdas tik viegli soļus liek. Jā, viegli gan. Tici, netici. Man nevajag gaismas lai zinātu kurā vietā aug ticības koks ar lūgšanu baltajām svecēm zaros. Es vienkārši zinu. Tu vienkārši zini.

Laiks VISU pārrada par citām jūtām un citiem sapņiem no mūsu vēlēšanās, kuru dvēselē ieaužam no dzīves uz dzīvi pārejot. Un ja Tev šodien ir bail no manas tumšās nakts, tad paej garām, aizej tālāk par mani. Neskaties atpakaļ, nesauc balsī manu vārdu. Ļauj man palikt kur es to vēlos, ļauj man būt tumsas daļai, ļauj man krist. Atļauj to ...

Es vienkārši zinu. Un Tu vienkārši zini. Mēs esam VIENS

                                                                                                         Ie.Trimalniece, 27. decembris 2018