TAM IR PIENĀCIS LAIKS

http://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/

 

Tas ceļš, kur manas kājas bija vakar – tas jau ir cits. Un rīt tas būs cits. Ne tas, kurā šodien stāvu. Griezties atpakaļ? Nav iespējams! Tālāk nedoties? Stāvēt uz vietas? Nav iespējams. Un tāpēc dodos SAVĀ CEĻĀ ARVIEN – ik sprīdi, ik metra nogriezni, ik Gaismas sekundi un stundu. EJU. VIENKĀRŠI EJU. Kāds iepakaļus paliek. Nav solis vēl tik žirgts un lūpās svina vārdi lejas. Tumšu, biezu, rūgtu vīnu savā sirdī lejot. Tad soļi top smagi. Tie klūp pāri pat putna spalvai. Pat rīta rasai pāri klūp. Un Saules starā tiem priekšā stājas asu dzelkšņu mežs. Nav iespējams tālāki ieti. Nē, nav tas iespējams. Bet tajā brīdī pašā kāds cits jau putna spārnus loka. Man priekšā esot. Nezinu kas ir šis tēls, vairs nav miesas un asinis tam. Vien skaidri zinu – es vēlos tam sekot. Šim vieglajam lidojumam. Tas nav iespējas? Cilvēkam esot?

 

… ai, cik ļoti pat iespējams ira tas. Pat ļoti. Šodien TAM IR PIENĀCIS LAIKS.

16.novembris 2011

 



Kad Laiks ir apstājies

26. decembris 04:18;153 skatījumi;
http://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/

 

Vai dzirdi? Kā skan :”Es Tevi mīlu”? Vai dzirdi skaņas maigi liegās, kas kāpj pret debesu kupolu zilo. Viena pēc otras, tad trešā un ceturtā, piektā. Un tikai pašā augšā uzkāpušas vienā melodijā savijas kopā. Ne lejā šeit, bet tieši tur augšā. Kādā tīrā telpā, kurā cilvēku soļi neskan kā uz ielas skaļās. Šķiet pat ausīs no telpas skaņas tīrās citas skaņas atbalsoties sāk. Vai Tu to arī dzirdi? Kā pasaulē ienāk VĀRDS. Tavu mieru neiztraucējot, vien pierei Tavai pieskaroties. Lūpām maigām atstājot zīmogu: „Es Tevi mīlu”. Tieši naktī šajā, kad visi miegā ir laidušies savās mājās. Līdz rītam dažas stundas ir ejamas pulksteņu strēlēm visās mājās. Bet tikai viņām. Īstais Laiks ir apstājies. Tu un neviens cits to pat nesajutīs tagad. Rītam nākot gan citādi būs. Nevaru solīt sniegu baltu, to ne. Sniegs ir lieta parasta, jo parasta. Nevaru solīt vijolītes zem logiem Taviem, jo arī tās ir pavisam parastas. Bet kas cits gan noticies gan būs bijis. Naktī šajā, kad zeme bija debesis un debesis bija zeme.

 

Vai dzirdi kā skan? Es Tevi mīlu… Ieklausies, neizrunā skaļi, nepalaid vējā, neizsēj uz akmeņiem cietiem. Ielūkojies manās acīs. Un savējās tāpat. Kāda jausma tajās cita ir atmodināta. Un smaržo pēc kalniem tāliem.

 



Kur viss IR VIENS

„Laiks kā smiltis caur pirkstiem slīd” – Arnolds Auziņš

Tā jābūt tam vienmēr... un ir tik ļoti skaisti SAPLŪST ar bezgalības vareno vilni, kas pāri tālēm nes. Pie Mīlestības ... varbūt kāds teiks tā un cits sacīs, nē - pie Dieva. Kā nu katrs šo pasauli redz un jūt. Asins straumei savās dzīslās plūstot. LAIKA upē par vienu lāsi esot. Tā jābūt tam vienmēr. Smilšu graudiem daudziem kopā nākot liedags top silts, jo silts. Saules staros vizot zelta gaismā glāsmainā.

 

Tā jābūt tam … laiks iztek un plauksta tukša top. Tik dzīves rievas sakrātās paliek kā svēts mantojums. Par it visu piedzīvoto, izjusto un mīlēto. Varbūt arī nīstot, jā arī tam ir vieta sava pasaulē šajā. Ne klīst vientuļam cilvēku vidū. Bez vietas savas, bez tējas krūzes siltas. Cilvēki reizēm tik akli mēdz būt un naidu projām raida no pavarda sava, pat nezinot, nenojaušot. Naids mīlestības ēnas puse. Saules vaigs kad apmācies un skumjas tās tērpa krokās pelēkas svēdras velk. Rožu dārzi krāšņie kad nosaldēti līdz zemes garozai cietai. Ne asnam vairs dīgt, ne lapai nopļautai par jaunu celties augt. Nopļauts ir nopļauts. Ne sidraba, ne zelta diegiem to kopā diegt. Vien ļaut sāpēs skaudrās izsmaržot vakarā rēnā un izelpot pēdējo dvašu. Pret debesīm zvaigžņu pilnām. Vien ļaut Laika upē ieplūst varenajā. Par smilšu graudu pārtapt sīku, jo sīku. Ko vairs vienu ne redzēt, ne just starp miljards citu tādu pašu. Vien zināt pārtapšanu, izsmaržošanu, izkušanu, saplūšanu. No viena par otru. Kā reizēm tas notiek ik katra cilvēka sirdī. Mīlestība par naidu pārtop no baltas rīta ausmas līdz vis tumšākai pusnakts stundai, kurā vēl zvaigznes tikai snauž. Un nepateikt vairs kas plauka rītam mostoties. Krāšņo rožu vairs nav. Tik vēsmaina smarža aizvējo debesu tālēs tumši zilās. Un tad arī tā zūd…

 …tā jābūt tam vienmēr Laika upē varenajā vietu sev rodot. Kur viss IR VIENS.

*** *** ***

Zemes ļaudis šovakar degšot sveces trīs un vēlēsies ko sev svarīgu. Tā vēsta rakstu vietas grāmatā senā. Tai vāki ir greznās inkrustācijās iemargoti. Šķirstu lapu pa lapai un lasu tās trīs vēlēšanās, kuras tapušas teiktas līdz šai dienai baltai. Ko nu katrs ir vēlējies sev tuvāk tvert. Viens naudu, otrs maizes klaipu. Trešais niekos mazos izteica savas vēlmes un palika galā tukšā pavisam.

 

Vai šajā reizē kas citāds maz būs? Kurš teiks, ka mīlestība ir viņam visvairāk vajadzīga? Un kurš teikts – par to maizes rieciens biezāks netaps nemaz. Bet tikmēr sveces degs, nejautājot vai tas ir tas, kas nepieciešams kā gaiss. Sveces degs savu uzdevumu pildot stundu pa stundai. Es tās tikmēr sargāšu no vēja nopūtām tik karstām, tur aiz durvīm. Zemes ļaudis vēlēsies ko sev tuvāk tvert. Paturēt uz mūžiem gariem vēl aiz dzīves šīs. Taču … ko gan paturēt sev var tik ilgi, ka nezūd nekad?

 

Zemes ļaudis stāsta, ka pat mīlestība zust varot Tumsas apskāvienos tik stipros, ka bailes nāk pa logiem iekšā. Tāpēc tām rūtīm aizkari ir priekšā aizvilkti, lai Tumsa laukā paliek un pat nemēģina savas acis istabā ielūkot. Bet ja TĀ svece deg? Tad kāpēc baidīties no tā, kas varbūt pat nemaz nav.

 

Pulksteņa soļi tik aši šķiet, ka pietrūkst vienas sekundes. Vai tomēr ne? Varbūt Laiks ir ne pulkstenī ieslēgts un pat ne cilvēku domās tik dažādās. Es veros Saules rietā un smaidu, jau Saules lēktu pēc maza sprīža vērojot. TĀS sveces visu nakti ir degušas. Kamēr zemes ļaudis savas vēlmes klusās no sirds teica viens otram uzsmaidot.

 

*** *** ***

 

Bet kāda ir vēlēšanās mana? Es domāju … par to putnu debesīs, kuram spārni tik mirdzoši  balti

 



Piedod, ka tas ir tieši tā

Nesauc mani vairs vārdā skaļā, kaut balti ir sniegi Tev uz rokām sasniguši. Es vairs neesmu šeit, kur esi Tu. Nu mēs katrs savā pasaules telpā elpojam klusi, kaut stīga sudraba vēl mūs kopā tur. Ļauj tai vaļā raisīties, ļauj man iet uz Mēness tumšo pusi, no kuras nāci Tu pirms mūsu satikšanās. Mēs vietām maināmies arī šajā gadu tūkstotī. Kad satiksimies? Jautājums bikli skan.

 

Varbūt jā un varbūt nē. Varbūt atkal viens otram paiesim garām, nenoticot savam liktenim. Dziesma ir tikai dziesma. Bet satikšanās … tā citāda var būt. Tā jau tas ir bijis tik ilgus gadu simtus. Dziesma ir cilvēku vārdi un CERĪBA. Ticība ir solis tālāk jau sperts aiz kura nākošais ir Mīlestības klusais vārds. Jā, tieši klusais, ne vairs vārdu klājiens, kaut arī balts.

 

Varbūt jā un varbūt nē. Putns jau tas ir viens, ne divi. Tikai cilvēki tik bieži to ne redz, ne jūt, ne zina. Aizmirstot savu vārdu vienu, ne divus.

 

Tu paliec šajā pasaules telpā. Es dodos prom … mēs vietām maināmies ATKAL.
                                                             Piedod, ka tas ir tieši tā.

 



Vēstule draugiem, no trešās pie ceturtās ejot…

 „Mazu brīdi pirms gaismiņas”

Vilis Plūdonis

Nav šaubu ne mazāko. Lēniem soļiem gads dodas projām. Aiz sevis atstājot … jā, ko gan tas atstās? Tradicionāli tiek pārlūkoti savi padarītie darbi, tiek skaitītas godalgotās vietas kādos konkursus vai mazākais saskaitīti tie rīti, kuros bija vienkārši labi. Ideāli, ja tie būtu visi gada rīti. Dzīvē tomēr tā nemēdz notikt, jo … jā, jo cilvēks pagaidām ir cilvēks. Ar visām savām vājībām, kuras bieži ir tieši tas mazais „piedauzības” akmens, kurš traucē elpot ar pilnu krūti.

Es noauju savas kurpes un lēni, pēdu aiz pēdas dodos pretim … jā, kam gan doties pretim? Ziemassvētkiem vai Jaunajam gadam? Laimei vai mīlestībai? Jauniem panākumiem un kādiem tad tiem būt? Tas taču jau bija šajā gadā un visos citos, kuri ir man blakus bijuši no dzimšanas brīža. Kas jauns tad mani var vēl sagaidīt?

Es pasmaidu un dodos pretim …klusumam. Nedaudz banāli jau tas skan, kā daudzi vārdi, kurus mutē tik viegli paņemam, pat neapjaušot ko tie vēsta. Ir tik viegli pateikt „es Tevi mīlu”, bet to padarīt redzamu ir tik ļoti grūti. Tas izrādās ir noglāstīt galvu ne savam bērnam un palūgt piedošanu cita vietā par to, ko neesi izdarījis Tu. Kāpēc gan to darīt? Ne mana vaina taču, ne mana vaina…

Pasaule ir daudz tuvāka kā man tas šķiet. Acu māns ir acu māns, ka cilvēks man tas svešais blakus ir svešinieks. Tā tas nav nemaz. Es jūtu sev blakus cieši cita plecu un jūtu kā elpo otrs cilvēks, kaut nezinu Tavu vārdu. Es pat varu nezināt Tavu acu krāsu,  tas nav tik būtiski šodien vairs. Es lēnām lieku soli aiz soļa, lēnām, lai vari savus soļus aiz manis likt. Lai nesajūk, lai esi drošs, ka nepakritīsi. Un tas nekas, ka ziemas naktis mūsu platuma grādos ir tik tumšas. Tu jau zini, ka „Mazu brīdi pirms gaismiņas” ir tieši tā.

Es pasmaidu un satveru kādu staru no Dieva gaismas sniegtās… 

Ir jāiestāda koks

Ir tādas dienas pelēkās, kurās negribas it neko. Ne runāt, ne domāt un pat ne uzsmaidīt kādam (kaut vai tikai sev). Taču diena ir diena, viena alga kādā krāsā to ir iekrāsojis Dievs. Tad ko darīt man, ja neko negribas ne nieka? Es padomāju un tagad zinu. Ir jāiestāda koks, lai tas var augt savus zarus pret debesīm sniedzot. Tieši tāpēc pelēkās dienas tiek dotas. Lai vārdus un domas noliktu pagalvī. To jau tā ir tik daudz. Bet koku daudz par maz. Jā, ir jāiestāda koks.



... vien spēt



Ar VĀRDU uz lūpām...

Cik sliekšņiem jāpārkāpj, lai Jauns gads ciparu ailēs tiktu ierakstīts? Varbūt tie ir trīs, tik labi zināmie. Cerība, ticība un Mīlestība. Bet varbūt … tie sliekšņi ir tik nepārkāpjami, ka nepienāks jauns gads ar jaunām, skaistām dienām? Tā taču arī tas var būt, vai ne? Es nesteigšos atbildēt, jo cilvēks tik maz zina par savu nākotni, tik maz. Tās jau tikai ir klusas nojausmas, ko saucam par ilgām. Arī tās var izpalikt, arī tās. Nav lemts būt tam, kas nav paredzēts man šodien, rīt un parīt. Lai kā es to sauktu klāt un kādas ilgas zilos dzīparos sietu savas dzīves kamolā. Stāsta, ka cilvēka liktenis ir zvaigznēs ierakstīts. Tā stāsta vecie ļaudis un viņi zina ko runā. Cilvēks reizēm to pārprot, domādams, ka nolemtība tā ir. Nē, nolemtība nav liktenis.

Liktenis ir tie labi zināmie sliekšņi, kurus pārkāpjot JAUNS gads ciparu ailēs tiek ierakstīts. Mazliet gan citādi kā pierasts redzēt uz kalendāru vākiem un piezīmju blociņos. Man acu priekšā iznirst jūra. Tajā sīku lāšu nav. Jūra ir jūra, tāpat kā debesis ir debesis. Ar ceļiem BEZGALĪBĀ, kur sīks acumirklis gaismo tieši tāpat kā liels. Laiks ir laiks. Un vārds IR VĀRDS.

Snieg. Pārslas lēni snieg. Saule riet. Es apstājos pussolī, lai paliktu mūžībā, kuram nav sākuma un nav beigu. Mūžība ir mūžība, kurā cilvēks mēģina to sīko acumirkli sev pieturēt tuvāk. Dvēsele MŪŽĪBĀ dzīvo mūžīgi.

Man tā patīk BŪT pasaulē šajā. Baltā. Klusā. Ar VĀRDU uz lūpām…

 



pieskāriens



Rīts



CERĪBAS manas...



*** * ***



Vairāk iemantotu...



Tev pretim SNIEDZOT