trešdiena, 2018. gada 25. aprīlis

… tik glāsmu pilnas

Šajā pasaulē nekas vairs nav jāizdomā. It viss ir radīts tik ļoti sen. Vai atceries to? Kā agri rītausmas zeltītajos Saules staros ik cilvēka acīs cerības dzirksti iebūri. Ar vienu vienīgu savu elpas vilcienu krūtīs savās. Un roku līnijās iezīmēji mūžus baltus, ilgus, ticības pilnus. Ar vienu vienīgu skatienu pavisam īsu. Tad cilvēki sekundi vēl nezināja vārdā saukt  un pulksteni tāltālā nākotnē vēl tikai izdomās. Vai atceries to? Kā Laiku ar vieglu rokas kustību savu ik katrā koka, zieda sēklā gaismas starā iesēji un ik zemes strēle tā tapa gaismas piepildīta.

Pāri lielceļiem aizkūp gari gadi, dienas un sekunžu miriādes. Tiem līdzi izzied pīpeņu pļavas līdz pašai apvāršņa malai, kur tās sastopas ar kalnu gālēm baltos sniegos tītām. Tur, pašā augšā,  zvaigžņu ceļos cilvēku dvēseles projām dodas. Cik ilgi un cik tālu? Kurp?

Šajā pasaulē nekam vairs robežas nav jānoliek, tās visas jau tik ļoti sen iezīmētas tika. Vai atceries to? Tu vēlējies upju straujo skrējienu mazliet mierīgāku darīt. Un upes divos krastos ieliki. Cilvēki tiem deva vārdus divus. Labais un kreisais krasts. Tu vēlējies lai pasaulē būtu augša un apakša. Tā radās zeme un debesis. Un cilvēku sirdis iepazina ilgas pēc zvaigznēm, pēc mājām savām debesu tālēs.

Pāri Piena Ceļam pārskrien stirna, acīm glāsmu pilnām. Kur es tādas acis jau esmu redzējusi? Kad tas bija? Pastiepju roku un viegli, viegli  noglāstu tās purnu. Nāsis tik tikko trīs. Lūkojos maigā zvēra acīs un redzu kā robežas uz Zemes liktās pārtop par galaktiku bezgalības ceļiem. Un sekunžu miriādes ir smilšu graudi okeāna krastā. Koku lapās ik rītu jaunu Saules pirmais smaids viegli, viegli iesien cerības vienu sekundi. Cilvēkam no tās dienas katrā mirklī ir miljoniem ziedu baltu pasaulē jāiesēj. Ar vienu vienīgu acu skatu ielūkojoties acīs tuvu sev blakus, tālu no sevis prom. Es zinu, ka Tu atceries kā to spēji sen, sen agrāk. Kad pulksteņu strēles bija gaismas strēles Visuma bezgalībā.

Es atceros kur esmu redzējusi acis glāsmu pilnās. Un zinu kurp dodas cilvēku dvēseles zvaigžņu ceļiem pāri pārejot. Mēs pārtopam par Dieva plaukstu, kuras līnijās esam ceļi, upes, krasti un okeānu varenie viļņi … vakar, rīt, pirms gadu tūkstošu mirkļiem īsiem, īsiem. Vai atceries Tu to? To baltās gaismas vakaru pie tumsas paša sliekšņa. Tu soli spēri pār slieksni un tapi par cilvēku. Apsolot mājās pārnākt ar mīlestības pilnām acīm, kā tai stirnai uz Piena Ceļa. 

Šovakar lietus līst lēni, tik ļoti lēni un es atceros kā radīju pasauli, cilvēku tajā un krastus ziedu pilnus. Ik koka, zieda sēklā gaisma aicina sev līdzi mūža ceļus iet. Re, viena zvaigzne nokrita un es zinu, ka kāds cilvēks zvaigžņu ceļos pirmo soli sper. Mājās pārnākot ar glāsmu pilnām acīm.

Šajā pasaulē nekas vairs nav jāizdomā. It viss ir radīts tik ļoti sen, tik man un Tev jāatceras par solījumu doto. Mājās pārnākt ar mīlestības pilnām acīm, kā tai stirnai uz Piena Ceļa. 
Foto: Asíze, 2016.gada jūlijs  
 


svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis

…pret rītu

Ik cilvēks ir izredzēts. Jau atnākot šajā pasaulē zem debesīm tik zili, zili ZILĀM. Un nav nozīmes valodas prasmēm vai prāta pārliecībai kad tiek jautāts : "Vai tici?". Jo dvēsele mūžības ceļus iet no dzīves uz dzīvi. Pa baltiem ceļiem un akmens šķembām. Zili, zili, ZILAJĀS debesīs zvaigžņu smaidus skaitot. Vai drīz mājas drošajam slieksnim pāri kāpšu? Cilvēka prāts jautā, sirds cer. Taču dvēsele ZINA.

Mēs ik katrs esam balta dūja, ūdens lāse, zila jūra, akmens šķemba, asara zoda bedrītē, sakarsušas smiltis zem kailām pēdām ...

Viss VIENLAICĪGS esošais. Dzīvais un mirušais. Tas, kurš vakar bija citāds un rīt taps par citu ko. No vēja par kalna gāli. No cilvēka par zvaigžņu miriādēm. Mēs katrs izredzēti esam. Savu (ne)ticību pārklājot kritušām lapām. Pēc īsa laika mirkļa baltā nēzdogā Zemi tumšajām bez zvaigžņu naktīm cauri iznesot pret rītu...