Tu?

Ar vārdiem var tik ļoti daudz. Var cerību pārvēst ticībā. Var ticību pārvērst mīlestībā. Un var cilvēka dvēseli melnā peklē iesviest.  Ar vārdiem tik ļoti maz var ko veikt. Pa īstam, dziļi un ar VĀRDU uz lūpām. Šodien esam cilvēki, rīt varbūt būsim putni debesīs zilās, mākoņu pilnās ar spārniem baltiem, viegliem. Ja spēsim, ja to gribēsim. Neļaujot pasauli saplosīt līdz pēdējai šķiedrai. Šodien esam cilvēki, tik bezgala naivi un tik ļoti smagas sirdis krūtīs mēs katrs nesam. Rīt varbūt viens otram mīlestību dāvināt spēsim, tik baltu, vieglu un gaismas piepildītu. Ja to vien gribēsim, ja spēsim zemi nosargāt no ...

Ir vārdi, no kuriem cilvēka auss bīstas, jo zina šo vārdu smago nastu, kas dvēselei par slogu top un debesis melnas tad top.  Ir vārdi, no kuriem zeme ziedēt sāk un ik katra zāles stiebra galā sudrabs viz. Līdz apvārsnim tālam, līdz pašai malai un vēl aiz tās. Cilvēkam vara tiek dota pasaulei ziedos ziedēt vai melnā atvarā krist. Mīlēt vai nīst. Ar vārdiem vai VĀRDU uz lūpām. Ar sirdi smagu vai vieglu roku sēklas zemē sēt.  Dzīvības vai nāves ūdeni dzert pašam un otram krūzi sniegt. Zemi pelnos pārvēst vai ziedošos dārzos Visuma tālajos ceļos vest gadu tūkstošus vēl un vēl. 

Es vēlos SARGĀT, MĪLĒT, LOLOT. Tu? 
                                                                13.aprīlis 11:37; 1460 skatījumi

https://www.draugiem.lv/blogs/post/ar-vardiem-MES-RADAM-FIZISKU-TAUSTAMU-pasauli-Un-p_15593411

 

 

... pilnas zvaigžņu

 Durvis, logi, krēsli cilvēku no cilvēka šķir. Nenāc tik tuvu man! Robeža!

 - Jā, es zinu. Zvaigznes viena otrai tuvākus ceļus iet. Cilvēks no cilvēka tik ļoti tāls var būt. Uz viena sola. Pie viena galda. Sēnes lasot. Svētku kūku griežot. Sakot " Tevi mīlu es". Mīlot. Nīstot. Skumstot. Izmisumā.

Cilvēks cilvēkam tik ļoti tuvu var būt. Elpojot nakts klusumu. Barselonā. Monseratā. Kalna pakājē. Mākoņu miglas vālos.

 - Kur esi Tu? Cik tālu Tava sirds redz?

                                                       Šonakt debesis pilnas zvaigžņu.

Pagaidi mazliet mani

Pagaidi mazliet mani, rītausmai ceļoties spārnos virs koku zaļajiem stāviem. Iesim kopā lūkoties kā zāle mostas, rasai to viegli, viegli modinot. Nakts tik silta ir bijusi, maniem matiem valgme vien viegli pāri pārslīdējusi.

Pagaidi mazliet mani, steigas pārņemtais cilvēka bērns. Iesim kopā pasauli iepazīt, no jauna arvien katru dienu. Lai vakaram pār Tavu slieksni kāpjot, varētu teikt: mana diena pasaulei uzdāvināja LAIKU. To mūžīgo sekunžu brīnuma trauku, kurā ielāso viena pēc otras sudrablietus lāses, rasas rīti, Saules skūpsti uz lapām, zāles, matos manos un Tavos. Un mazāk nepaliek nekad ne uz sprīdi, ne dienu, nakti. Tik NEapmaldīties starp koku zaļajiem stāviem, ziedlapu takās un skudru ceļos. Jo rīt mums ir jāredz kā varavīksne pār pasauli ceļus iezīmēs jau citam LAIKAM ...

Mūžīgais sekunžu brīnuma trauks vienmēr ir pilns, tik pilns, pāri malām lāso un līst.
                                                                                                                                       17.maijs