ĪSTS. VESELS

Nekas nav ne balts, ne melns. Tik cilvēka acs tā rāda. Nekas nav ne labs, ne ļauns. Tik cilvēka prāts tā saka. It viss ir citāds aiz robežām trim. Tālums, platums un garums. Aiz laikiem trim. Pagātne, tagadne un nākotne. Un cilvēks pats ir citāds kā to redz citi. Ne miesa un asinis karstas. Kas dusmās tā verd. Ļaunus vārdus no mutes laukā veļot. Viss ir citāds aiz robežām kuras prāts ir cēlis. Pareizās un nepareizās puses dalot. Šķeļot pasauli daļās. Un VESELUMS top nepārredzams. Kā zināmā stāstā par ziloni. Vienam snuķis ir kas viens, otram kāja - cits, trešam aste - tā slota esot. Ko tie divi melšot niekus. Ne melsa, ne nepatiesību teica. VESELĀ daļu taustot tā tas ar ir. Daļas dažādas. Tik kopā tās veido VESELO VIENU. 

 

Tā cilvēks otram cilvēkam šķiet tēlā likts. Trešam pirmais šķiet kas cits. Un vēl ceturtais par pirmo teic - viņš tik zems kā zāle. Vai patiesi trīs cilvēki par trim teica vārdus savus? Vai tas tēls ko katrs pats sevī nes?

 

Aiz robežām trim ir cilvēks pavisam cits. ĪSTS. VESELS. Ne tēls vai loma, kuru dzīvē aiz sejas maskas spēlējam mēs katrs. Un tad par citiem sakām - balts, melns, pelēks, pūkains, labs, ļauns, īsu prātu, garu mēli. Tas jau tik tēls, ne cilvēks pats. ĪSTS. VESELS. GAISMAS NESĒJS.

6. aprīlis 2009.

 

SĀKUMS

 Atver dvēseli vaļā. Līdz galam. Tā lai zūd pilnībā visas sienas, durvis, logi un jumti. Lai Visuma zvaigžņu dārzi Tevi savaņģo līdz pat pašam Pasaules sākumam. Jo zini - beigu nav. Ir tikai un vienīgi SĀKUMS. Un Tu LIELO Laika ratu IEGRIEZ JAUNOS ceļos. Cilvēku Laiks aiziet uz pašu sākumu. Tur kur jautājumi ris un ieris jostā mēļā. Ver vaļā dvēseli savu. Līdz pašām dzelmju dzīlēm. Tajā atbildes ris un ieris jostā sudrabotā.

 

Tu SĀKUMĀ ESI. Kad Pasauli radīji. Un LABU TO TEICI ESAM. Jā, tā ir tas patiesi. Naktsvijole jūras vidū saknes laiž. Zieda glezno baltumu debesīs sviež.

JĀ, IR LABS VISS KO RADĪJU SĀKUMĀ. Un jostās pār Zemi pārsviedu. Upēs un uguns strēlēs ieaudu. Ceļu putekļos un kalnu pārejās stāvās atstāju.

Un tagad? Un tagad ... naktsvijole jūras krastā sudrabzvīļu jostu auž. Par gaisu vēl vieglāku un gaismu gaišāku. JAUNS SĀKUMS. Vārdā mani sauc un iešu es...

... NĀC LĪDZ! Iečukstēsim zālē rasā, jūras putās, lietus lāsēs to vienīgo VĀRDU. Tas Tavs/mans.

3. jūlijs 2011.

 

Gaišā liesma

 Es piesliešu kāpnes pie logiem Taviem (durvis nezin kāpēc aizbultētas ciet). Nav man naktsmājas šajā naktī melnā. Kādreiz Tu teicies manim draugs būt. Šajā naktī tad lūdzu Tevim tam būt.  Es jau klauvēju pie durvīm Tavām. Tik dzirdēju balsi skarbu teicam - kas vazājas še apkārt un miera nedod. Samulsu es. Tad logu atvērtu redzēju. Zem tā kāpnes. Es piesliešu tās. Varbūt…

 

... tik nepamanīju rožu krūmu. Sārtiem ziediem pilnu. Skaistu bezgala. Nezināju. Tā skaistums asins lāsēs valgmi sevim smeļ. Kad draugs nodod draugu. Ne maizes riecienu pasniedzot, ne ūdens malku, ne savu pēli naktī melnā atvēlot.

"Kas še vazājas apkārt! Miera nav no diedelētāju bara!" - tā pati baltā dienā saldā balss tik skarbi nu skan. Pie manām kājām noskan vien vārs sekundes mirklis. Veca poga tā. Viss…

... un rožu krūmā ielija manas sirds gaišā liesma.

4. augusts 2011.

 

Kad LAIKS PĀRTOP

 

 

Var jau būt, ka viss pāriet – tāpat kā pavasara pali zūd. Pēc sevis tik atstājot kādas atmiņas. Sūras un saldas. Tik dažādas. Sūrās lai zūd aizmirstības viļņos. Saldās lai pārtop par rožu lauku, kurā varavīksne visas savas krāsas lej. Un kura Tev visvairāk mīļa, to Tev DEBESIS DĀVĀS. Vakara Saulei rietot un rītā tai kāpjot no mīkstiem pēļiem. Kad lietus līs vasaras pļavu ziedos. To kausos rasas lāsītes mirgos TEV. Var jau būt, ka viss pāriet. Kad LAIKS PĀRTOP PAR CITU KO. Rožu lauks līdz apvārsnim tālu, tālu sniedzas DEBESĪS.

10.augusts 2011.

 

Nāc!

Laiks. Nē, mani nebaida viņš (vai varbūt viņa tā ira), jo…

 

… nav pulkstenī slēgts vai gados ierakstīts. Vaigos grumbainos. Nē, ne tā. Tas vien SKAISTUMS citāds kā jaunos gados. Kad vējš matos spēlējās bez bēdu. Un jūra līdz ceļiem tā vien šķiet. Tas ir laiks, kad meklē ik katrs pats sevi. Vietu, kurai piederēt un kurā būt. Gan gadās to visu mūžu meklēt un tā nerast sev neko. Vien smiltis plūstam un plūstam redzēt un just. 

 

Mans laiks? Un kur es tajā esmu? Pasmaidu caur skropstām un spārnu vēdām klusām. Ne šī zeme un ne šīs jūras man dotas. Kaut ar pirksti rozes krāšņas tur. Kaut! Un vārds cilvēka man līdzi dots. Kā visiem šais jūrās un šai zemē. Pasmaidu. Par visu, kas piedzīvots un vēl būs. Jo…

 

…

 

LAIKS sauc pāri laikiem jau citiem. Kurā ir tikai Gaisma. Un ļaudis vārdos īstos viens otru sauc.

 

…

 

Meklē mani vējā un kalnos augstos. Kur citas rozes zied. Tur sudraba stīgās zvaniņi šūpojas. Dzidrās skaņās aicinot. Nāc! 

24.augusts 2011.

 

 

Jau REDZU to…

Mulsums velts Tavās acīs lāso. JO… tas viss ir cieši mums katram blakus. Kā silts jūnija lietus. Vai vālodzes balss. Tavai ausij maigi glaužot skaņas tās. Un nedaudz siltas zemenes Saulē rokās Tev pašas ieripo. Kājas zāles stiebros jūru jauš. Vilnis pēc viļņa. Jūti? Es zinu, ka JĀ.

 

Mulsums velts Tavās acīs lāso. JO…

 

…viss pasaulē šajā ir tieši tik tuvu cik dvēseles durvis vaļā. Uz tā sliekšņa uz kura Dievs sēž. Un Laima jostas auž. No sviedru lāsītēm mūsu. Ne sūrām vai bēdās ritējušām. No baltām un zelta pilītēm spožām. Darbā MĪLESTĪBU pošot.

 

Tas arī viss. Šai stāstā manā. Nu Tava kārta. Ņemt audeklu rokās un zīmēt. Zīmēt tā, lai krāsas pasakā pārtop un jūra no audekla laukā kāpj. Jau REDZU to…

20. jūnijs 2011. 23:00

 

 

Vienlaicīgi

 

Ziema ir mana stihija, Es tajā jūtu spēku un maigumu vienlaicīgi. Un aizvakar apjautu vēl ko - gadalaikiem kā tādiem nav ne mazākās nozīmes vai tā būtu ziema vai vasara vai pavasaris. Nozīme ir PRASMEI jebkurā no tiem BŪT. Just, baudīt, dzīvot, elpot vai vienalga kā to nosauktu. Ne velti ir zināmās pasakas par sniegpulkstenītēm un zemenēm decembrī. Tas tiešām tā arī ir iespējams. Viss noslēpums ir RADĪŠANĀ. Reizēm to cilvēki nosauc vārdā "prieks", reizēm vārdā „dāvana”, bet vēl citā reizē citā vārdā. Arī tam nav nozīmes. Tuvojoties Ziemassvētkiem tās fiziskās dāvanas var šo pamatjēgu parādīt tīri taustāmā veidā. Un vienlaicīgi to (fizisko dāvanu) var arī nebūt. Tas nav izšķirošais. BŪT – tas ir tas nozīmīgais. ES ESMU telpā un laikā vienlaicīgi brīva un pie kaut kā piesaistīta (krāsns kurināšana, piemēram). Vienlaicīgi priecājos un asaras leju (par to, ka tagad VIENMĒR stāvēšu zem SKAISTA koka, lai kādi laika apstākļi būtu). Visu laiku cilvēkam blakus iet divas būtības – man patīk un man nepatīk, jūtos labi un jūtos slikti, esmu priecīga un esmu nomākta. Nav prāta darbs vienu no tām celt debesīs un otru pelt. BŪT KOPĀ ar abām un JUST abas izbaudot līdz pēdējai šķiedriņai. Tas ir tas noslēpums.

 

Ps. Savu PRIEKA koku gan jau vēlāk  kādā fotogrāfijā parādīšu. Pašlaik tam nav piemērotie laika apstākļi. Pavasarī tad gan.

 

DZĪVA

 

Domāt. Savas domas darīt zināmas citiem – tās padarīt REDZAMAS – ikdienas sarunas darbā, mājās, ar kolēģiem un ģimenes locekļiem. Vienkārši? Pateikt vārdu? To pierakstīt? Nu, kas gan tur ir tāds – alfabēta burti noteiktā secībā. Vārdi teikumos salikti. Grafiski attēlotas zīmes vispārpieņemtajā gramatikas sistēmā. Vienkārši? 

 

Nav vienkārši. Doma IR DZĪVA un kā dzīva arī  vēlas, lai ar to saskarsme būtu tāda pati kā starp dzīvām būtnēm. DZĪVA.

 

                                                  

 

Kā būtu viņai?

 

Kā jau studentam, pēdējās nedēļas ir pilnas ar eksāmeniem, ieskaitēm, praksēm, kursa darbiem un  citām tādām studiju lietām. Un ir salīdzinoši apgrūtinoši veltīt laiku kam citam. Tā pagaidām nav sniegtas atbildes uz draugu vēstulēm, nav kādam veltīta uzmanība – tik cik tas būtu tiešām nepieciešams. VELTĪT SAVU UZMANĪBU. Tas ir smalks saskarsmes instruments. Un ļoti trausls. Jo nav pierasts, nav apgūts. Katrs domā par sevi, katrs raujas kā ezis savās adatās. „ko vajag?” – strupi reizēm skan, kad uzmanība tiek veltīta. Pirms kāda laiciņa akadēmijā klausoties pedagoģijas lekciju auditorijā notika starpgadījums. It kā nekas sevišķs. Docētājs stāstīja par mīlestību. Ha, kas tad to nezina un nepazīst! – varētu attraukt kāds. VAI TIEŠĀM PAZĪSTAM UN TO ZINĀM? PA ĪSTAM. Vai gadījumā ko nejaucam ar citām lietām? Pēdējā laikā paralēli ar studiju procesu saskāros ar vēl ko. Guvu kādu būtisku atbildi. Par mums pašiem. Tā īsi citējot no kādas filmas „mēs piedzīvojam daudzas lietas, kuras nespējam ietekmēt. Bet tas NAV iemesls norobežoties no pasaules. Mēs BAIDOTIES piedzīvot sliktās lietas, tā arī varam NESASTAPT labās lietas.” – kā  mācību auditorijā aizcērtot aiz sevis durvis. Kur zuda mīlestība? Nekur jau nezuda. Tā palika BEZ UZMANĪBAS. Tās vietā tai veltot ko citu. Un kā būtu , ja  pieaudzis (kas tas ir?) cilvēks paņemtu baltu papīra lapu un uzrakstītu ko MĪLESTĪBA viņam SAVĀ UZMANĪBĀ VELTA. Apmēram tā, kā pusaudži raksta savos domrakstos „Kas ir mans ES, kur tas rodas un kur paliek?”. 

 

Vai tik pieaudzis cilvēks pārāk bieži savu sirdi neizslēdz? Un tad nu mīlestība nonīkst. Tā tiek aizkrauta ar citām lietām. Kā būtu viņai VELTĪT SAVU UZMANĪBU?

 

Sena mana vēstule draugiem

 

 

 

 

 

 

*** * ***



varbūt tas tā ir?



visas krūzītes pilnas



un visa galā...



vienkārši tāpat...



Ja vien ļaujas

MĪLESTĪBA. Tā ir rasas lāsīte margrietiņā. Tā ir bērza smuidrajā stumbrā ierakstīta. Tā ir stirnas grācijā. Un geparda slaidajā augumā. Putna spārnos. Un ugunspuķes ziedu mēlēs, kas dzirksteļo pret debesīm. Mīlestība. Tā ir mātes šūpļa dziesmā. Un mīļotā skūpstā uz acu plakstiņiem. Māsas adītos cimdos brālim savam. Mīlestība. Tā ir maigums un spēks. Pašaizliedzība un drosme. Atteikšanās un pieņemšana. Visā plašajā pasaulē neatrast nekā tāda ko mīlestība nespētu veikt. Ir vieglāk teikt kur mīlestību nesastapt un ko tā nespēj. Jo tas ir niecīgs punkts pret Visuma bezgalību. Un var izbrīnā jautāt – kāpēc cilvēks kā piekalts lūkojas niecīgā punktā. Tajā pat nepietiek vietas kur savus apavus novilkt – pēc darba dienas. Mīlestības zāles stiebros taču tik daudz rasas lāsīšu. Viena par otru mirdzošāka un brīnumaināka. Skat, cik margrietiņu actiņās daudz to ir. Skat!!! 

Mīlestību nevar ne pirkt, ne pārdot, to nevar aizņemties – uz kādu laiku, uz brīdi. Un pēc tam to atdot atpakaļ. To nevar nosvērt – tādu svaru neatrast. To nevar salīdzināt – ne ar cilvēku vērtību skalu. Tik savu vārdu krājumā censties atrast ko tādu kas spētu tuvoties tam lielākajam brīnumam. Tam ko dvēsele sevī glabā no laiku sākuma. Un spēj iznest cauri pasaules ceļiem līdz laiku beigām. Lai arī kādi kari pār pasauli veltos, kādi uguņi sadedzinātu sapņus un ilgas, lai kādi ūdeņi sev līdzi aizrautu kokus un mājas. Jo kāds spēks dvēseles kausu arvien no jauna un jauna piepilda. Kāds arvien no jauna uzsmaidot paņem sāpes un rūpes savās rokās un tās pārvērš baltos baložos. Ja vien cilvēks ļaujas lietus lāšu sudrabam. Tām vislabāk zināms kā zāle dīgst pēc lietus veldzes. Un kā upju gultnes tuksnešu smiltīs no jauna pildās. Kā pēc bargas ziemas salušās saknes vien jūtot virszemē lietu – no jauna dzen atvases. Snaudošie pumpuri tā vien steidz virszemi rast un saules staros lapas un ziedus raisīt. Ja vien ļaujas lietus lāšu sudrabam.

Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012

200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

http://www.lkcizdevnieciba.lv/



vai jūti?



sniegā



Lai pietiek!



Lai piepildās!



Šo mirkli