Katru gadu citādi lapas zeme krīt. Uz zemes brūnas vai uz sniega balta. Katru mūžu citādi sirds mīl. Ar gaišu smaidu vai tumšu kaisli. Katru rītu dvēsele citādi putnus sauc mājup. Ar acu pieskārienu Piena ceļam vai zibens šautrām asām. Viss notiek citādi katru nākošo gadu, gadsimtu un rītu. Kaut šķiet vienas un tās pašas krāsas gar acīm slīd un rokas tos pašus ziedus lauž katru rudeni.
Kurš zieds tagad man tuvāk vēlas nākt? Un kuram es vēlos savu smaidu dāvināt? Rožu ziedlapas jau zemē norisušas. Meža vijolītes mani līdz pavasarim gaidīs, un tās tāpat gaidīšu es. Raugos tagad pēc tā zieda, kurš man savu smaidu sniegtu, ir tik vēls rudens un vējš lapas sev līdzi rauj, aiz horizonta.
Katru gadu citādi ilgojas manas acis un dvēsele klusiem soļiem debesīs Piena ceļā sāk iet. Vēlā rudenī pēc pirmā sniega ilgās logā lūkojoties, aiz horizonta. Tas vējš ilgas manas tālumā sauc, tur aiz horizonta. Aiz tālās zemes malas, kur sniegi balti, balti jau snieg.
Jā, es vēlos baltajām sniega pārslām uzsmaidīt un to tuvumā Saulē lūkoties. Rītā agrā, kad vējš modies vel nav. Visi egļu zari sniega pilni un pasaule mieru elpo. Klusi, klusi …
Katru gadu citādi pirmais sniegs mieru pasaulei nes, arī man un Tev.
