Balta, balta diena šodien

Mēs izejam CAURI Laika vārtiem. Gan Tu, gan es un sen jau vairs ne tādi kādi bijām, sen agrāk. Tad, toreiz Laikam sākoties pasaulē šajā. Vai Laiks tagad beidzas? Protams ne. Tas vienkārši top citāds. Un ik katrs cilvēks savā vietā stājas. Īstajā vietā. Kuram lemts maizi cept un kuram pienu zemē liet. Kādam baltas dūjas palaist pasaulē plašā, ar vēsti pašu svarīgāko. Kāds cits zemē sēklas kaisa jau sniega kupenās, nespēdams pavasari gaidīt. Piemirstot gan, ka sēklai ir cits laiks lemts ar zemi kopā sajaukties.

Šodien ir diena balta, balta. Sveču gaismā pielāsojusi līdz pašai apvāršņa tālākajai malai. Pastiep savu plaukstu un es Tev došu vienu gaismas lāsi. Taču apstājies pie tā ceļa pagrieziena, kurš vilina ar saldām smaržām. Redzu kā pie tā tuvāk nākot, Tava gaismas lāse sāk klusām, lēnām gaismu zaudēt. Palsa migla sāk Tavus plecus vairāk un vairāk skaut. Un dīvainas balsis sauc, aicina, vilina, māna pa šo ceļu tālāk doties. Kaut kur, kur Laiks top tik lēns un smags, ka Tavi soļi pazust var no pasaules kartes. Ne vairs tos smilšu gālēs atrast varēs, ne kalnu grēdās augstajās. Ne akmens rakstu zīmēs, ne uguns dzīvajā elpā Tava elpa līdzās būs. Apstājies pie ceļa tā, kurā Tava gaismas lāse sāk lēnām, klusām dzist.

Balta, balta diena šodien pār pasaules telpu sāk gaismot, plūst, pieskaroties Taviem pleciem, acīm, plaukstām, pēdām. Gaiss viegli, viegli viļņus met. Vieglāk par vēja nopūtu un vieglāk par sniega pārslas pieskaršanos zemei. Tava GAISMAS lāse plaukstā sāk mirdzēt, starot, lāsmot, aicināt, saukt. Doties CAURI Laika vārtiem. Nu ir laiks! Īstais laiks. Dodies…

Ieviņa, 21. - 23.decembris, naktīs ieklausoties pasaules elpā.

 

 

*** *** ***



Saruna sveču gaismā par dzīvi

Ojārs Vācietis

Pie sveces
mēs iekrītam savā
dvēselē
un spīdam
no turienes

*** *** ***
Kāda brīnumaina vara SARUNAI dota! Iepazīties ar DVĒSELI. Savu un pasaules. Un arī padalīties ar savas dvēseles bagāto pūru. Ko Tev nozīmē mīlestība? Kas tā ir Tev? Ko Tu domā par draudzību? Vai nodevībai ir vieta pasaulē šajā? Vai piedot ir viegli? Tik daudz jautājumu par cilvēkam nozīmīgām lietām. Nē, ne par mantām sarunā viens otram ar savu bagātību dalāmies, bet tieši ar garīgām vērtībām.  

Sarunas. Domāju par tām. Cik dažādas tās ir un var būt. Ir tādas, kuras ir piesātinātas ar visu iespējamo gara bagātību. Ir tādas, kuras ir caurākas par kartupeļu skalojamo drāšu kurvi. Abu veidu sarunās tie paši vārdi tiek lietoti. Tie paši burti pierakstīti, uz papīra. Bet rezultāts tik atšķirīgs. Tad kur gan ir tas noslēpums? Kā to atklāt? Un nesamulst tieši no sevis teiktā sarunā ar citiem. Jo katra dzīves pieredze ir neatkārtojama, tajā nav nepareizo atbilžu. It visas atbildes ir pareizas. Pat ja viens teiktu, ka piedot ir viegli un otrs teiktu, ka grūti, neiespējami. Katram cilvēkam viņa atbilde ir pareiza. Par mīlestību, par nodevību, par prieku, par sāpēm, par … 

Es vēlos sarunāties. Ar saviem draugiem un draugu draugiem. Aplī esot, tā lai visi esam kopā un kāds nepaliktu malā, neievērots. Vidū mums lai sveces GAISMO. Lai tās mums palīdz viens otram tuvākiem tapt. Garā tuvākiem, dvēselē tuvākiem un miesā tāpat tuvākiem. Jo mums katram ir ko otram pateikt sarunā atklājot savas dvēseles bagātības. Dzīves pieredzi, pārdomas un varbūt arī kādas šaubas, jo cilvēki vien esam.

Es Tevi, mans draugs,  gaidīšu …

Ieviņa.

Draugiem vēstulē naktī

Nenojaukt robežas. Starp dienu un nakti. Lai tās kopā saplūst, lai pārrit viena otrā un no jauna atpakaļ. Nenojaukt Saules un Mēness ceļus. Lai starp zvaigznēm tiem kopīga taka vijas. No debesīm uz zemi un no jauna atpakaļ. Nešķirt ūdeņus no lietus lāsēm, lai kopā jūras un okeāni radīti tiktu. Pārradīt un atkal no jauna atpakaļ vienā lietus lāsē. Nav jau grūti tas. Robežas kopā siet un sasiet ar vienu skatienu, vienu pieskārienu, vienu vārdu, vienu domas dzirksti. Vienu vēja nopūtu. Vienu zvaigznes krišanu zemē, no debess zilā samta. Nav jau grūti pieliekties un tieši to vienu vienīgo zvaigzni pacelt. Dievam to ir bez skaita, taču Tev tiek dota viena vienīgā. Tā Tavu ceļu gaismo ik katru dienas sprīdi un katru nakts nopūtu.

Nenojaukt robežas. Starp pasaulēm daudzām, jo daudzām. Kurās cilvēku ilgas, sapņi un cerības mīt. Vidū starp dienu un nakti. Vidū starp mākoņu strēlēm un okeānu dzelmēm. Tev ir jāzina kur tieši to pašu vidu meklēt. Vidu savai dzīvei. Vidu savai mīlestībai. Vidu starp jā un nē, starp gaismu un tumsu. Vēl visas robežas šajā pasaulē nenojauc, Tavai zvaigznei vēl Tevi ir jāved. Tālāk par pasaules malām desmit. Tālāk par septiņiem vējiem. Un vēl tālāk par Saules pirmo smaidu. Kur Saule smaida? Nē, ne šajā pasaules malā, ne šajā pasaules vidū un ne šīs pasaules beigās. Saulriets un Saules lēkts nav viņas smaids, vien klusa nojausma par to. Vien maigs pieskāriens Tavai dvēselei, Tavām rokām. Redzēji, sajuti un vēlējies soli spert pretī tai, pa viļņu galotnēm ejot? Jā? Nav jau tas tik grūti. Rasu paņemt sev plaukstās un līdz vēlai vakara stundai to katram pretim nācējam matos bērt. Kā Dievam zvaigžņu debesīs ir bez skaita, tā Tavās plaukstās bez skaita rasas dārgās rotas tiek dotas. Nepaliek ar ne maz mazāk, kaut šķiet jau pēdējo otram esi atdevis. Pēdējo savu smaidu, pēdējo vārdu, pēdējo silto pieskārienu. Ziedam un cilvēkam. Zemei un debesīm. Jūrai, upei, strauta tērcei. Kura ir tā pēdējā ūdens lāse? Pavasara vai rudens lietum līstot? Sniegam kūstot? Uz aku pēc ūdens ejot, jau nezin kuro reizi savā mūžā? Nav, nav pašas pēdējās ūdens lāses, kā nav pēdējā smaida un pēdējā pieskāriena. Ir nojausma. Ka Saules smaidu ir vēlēts dzīvē savā ieraudzīt tik tuvu cik vien tas ir iespējams. Un kad ir pati tumšākā nakts stunda, aizver acis un sper pašu pirmo soli uz viļņu galotnēm. Kaut kur vidū starp nakti un rīta ausmu Tu jutīsi kā Dievs blakus iet. Kaut kur vidū starp okeāna dzelmi un debess rīta glāstu Tu jutīsi kā Dievs Tavu plaukstu paņem savā plaukstā. Viegli, viegli …

Tici, uzticies, ej, vienkārši dodies tālāk. Vēl daudz tālāk aiz šīs pasaules desmitās malas un septītā vēja pieskāriena vaigam savam.

 

Naktī lija, lija ...

Naktī lija, lija. Vai visas debesis būs izlijušas? Varbūt jā un varbūt nē. Tur, debesīs nekam nav skaita, nav malas, nav Laika. Ir tikai mirkļi Dieva pilni. Šeit, uz zemes mēs tos cenšamies satvert. Kā nu sanāk. Plaukstās lietus lāses un matos Saules skūpstus. Tad  no lūpām vārdi paši no sevis raisās. Viegli, viegli. Lai vienmēr tā mēs spētu!

Taču, ja godīgi esam, tad tieši tāda arī ir cilvēka daba. Mirkļus pašus skaistākos satvert un laikā pārveidot. Laikā, kad otram tiek teikti vārdi : “Tevi mīlu es”. Laikā, kad esam īsti, esam patiesi, kad savā dvēselē Gaismu nesam. Taču, ja mazliet vairāk vai mazāk dzīves spēlē kādu lomu vēlamies spēlēt, tad …

Naktī lija, lija. Sudraba upe manās plaukstās tek. Ar zelta putekšņiem pilna. Pirms  īsa, īsa brīža tie debesīs bija.  

Laiks nav ne smiltis, kas caur maniem pirkstiem zemē slīd. Ne arī zūdoša vērtība kā tik bieži tam ticam, ne tā. Laiks vienmēr, vienmēr dod. Baltu gaismu ko vārdā vienā saucam. Dievs. Mīlestība. Mīlestība. Dievs.

Naktī šajā atkal līs, līs. Lai katram no mums pa vienam zelta laika dzīparam tiktu. Tver plaukstās savās lietus lāšu pieskārienus! Ļauj savā dvēselē palot sudraba upei. Tā zelta putekšņu pilna. Pirms brīža īsa, īsa tie debesīs bija…

Ie.Trimalniece, 16.jūnijā šajā gadā    

 

 

Tici vai netici

Ja es teiktu, ka redzēt sev pasauli apkārt ir tik acīmredzami, tad es kļūdītos. Jo  acis jau mums visiem ir  dotas piedzimstot. Taču redzi mums dāvā Dievs. Redzēt nenozīmē taustāmas lietas pasaulē nosvērt un nolikt plauktā blakus pie citām mantām. Redzēt nozīmē iet garām neizplaukušai rozei un priecāties par tās daili, kura vēl tikai plauks. Redzēt nozīmē aizvērtām acīm pieskarties varavīksnei debesīs, otrā pusē savas zemes malai.

Tas ir tik bezgala vienkārši, pat vairāk kā var iedomāties. Tik ļauj savas cilvēka acis Dievam noskūpstīt. Tik vienkārši tas ir, tici vai netici tam.

Ie.Trimalniece, 10.jūnijā šajā gadā



Mūsu zeme



LAIKS krustojas

LAIKS krustojas dvēselē Tavā. Dzēšot visu līdz šim esošo. RADOT jaunu laiku, jaunu telpu. Apstājies. Lūdzu Tevi, apstājies un ļauj LAIKAM Tevī pārradīt bijušo par nākošo. Balta gaisma no Debesīm krīt. Apstājies, lūdzu Tevi, apstājies un ļauj tai vietu dvēselē Tavā rast, iemājot.

LAIKS krustojas sirdī Tavā. Balta gaisma no Debesīm krīt. Pastiep rokas savas tai pretim un ļauj sevi no jauna pārradīt. Tev rīt jau pa citu ceļu savā dzīvē jādodas tālāk. Un es Tevi jau gaidu uz ceļa tā.

RĪT, 18. aprīlis  2015 23:52; 251 skatījums, Ieva Trimalniece

Vai RĪT citāda diena būs? Jā, noteikti tā. Jau citas debesis mani sauks savos zilajos putekļu ceļos iet. Citiem kalniem pāri lūkošos, uz zemēm citām. Tur cilvēki citādi viens otru uzrunā un citādi acīs lūkojas. Tur nav no svara ne kārtas, ne citi šīs zemes nieki. Tur sasveicinoties tiek teikts : "es TEVI mīlu", tik vienkārši cik vien šos vārdus izrunāt mute var. Un otram tiek sniegta maizes pati saldākā dona. Tik viegli cik vien roka pret otru roku spēj sniegties.

Tie zilie debesu putekļi uz manām kurpēm jau šodien klājās. Tik viegli cik vien viļņos gaismas sliedes savus rakstus dej.

Rīt mājās būšu. Ak, cik ilgi es pēc tām skumu! Un domās savās lūdzu Laikam gadu simtus jūrā sviest kā zvirgzdus tik sīkus, jo sīkus. Es rīt mājās pārnākšu...

LAIKS KRUSTOJAS ... jaunus dzīves metus  pār cilvēku dzīvēm metot. Tev tikai ir jāsatver tie plaukstās savās.

23. marts 01:12; 250 skatījumi

 

 

Solis, solis un solis

Varbūt tieši ŠIS LAIKS mums dots, lai spētu pasauli iemīlēt. Un  iemīlēt līdz pat saknēm un debesu tālākajai malai. Varbūt tieši ŠO LAIKU mēs paši esam vien izvēlējušies, lai spētu atlaist rokas no tik pierastām lietām, kuras saucam par savām. Varbūt tieši ŠO TILTU bez margām esam izvēlējušies un tik ļoti šauru, ka pussolis jau pretī bezdibenim ved.

 

Solis, solis un solis. Ne puspēdu no tilta nost. Ne acu skata sev pār plecu. Solis, solis un solis. Ne rokas pieskāriena otra plecam. Ne acu skata sev zem kājām. Solis, solis un solis. Pēdu aiz pēdas pa šauro tilta strēli. Kurp? Kāpēc? Vai varu? Vai spēšu? Es nezināju, es nepratu, es nejutu, es nedzirdēju, es neredzēju.

 

Solis, solis un solis. Solis, solis un solis. Es pati vien izvēlējos tieši ŠO LAIKU, lai spētu iemīlēt pasauli. Plato ceļu jau labi sen kā vairs nav. Ir tikai šaura tilta strēle…

 

22. marts 21:37; 173 skatījumi

Ieva Trimalniece

 

*** *** ***



*** *** ***



Lolot un sargāt



Kūst ...



Nakts vēstule, kura tika uzrakstīta dienā

https://dra.lv/bwv0e

Mēs šonakt, Gituk, viena ar otru sarunājāmies. Vairs neatceros par ko, bija dziļa nakts un es jau biju aizmigusi (patiesībā), taču JUTU Tevi sev cieši klāt. Vai tas gan nav dīvaini? Mēs dzīvojam tālāk par pirkstu galu saskaršanās līniju, taču tas nav šķērslis būt domās (un ne tikai tā) klāt. VISS šajā pasaulē patiesībā ir tik tuvu klāt, mums katram. Tie baltie sniegi un vilšanās rūgtums. Un zīlīte pie loga. Viņa man jau otro dienu pie augšas istabas loga klauvē. Paceļu galvu no datora ekrāna un mēs viena otru redzēt varam. Tik tuvu...

Naktī mēs ar Tevi sarunājāmies. Par ko? Neatceros vairs. Tik JUTU kā zemeslodi saudzīgi tālāk zvaigžņu ceļos vadījām. Droši vien tas bija ... nepārejoši. Šie zvaigžņu ceļi. Un saudzība. Jā, ir kā saki Tu : " vienmēr balti snieg, lai tiktu mūsu laikā visi vienuviet."

Visi vienuviet. Vilšanos piedošanā saudzīgi pārveidojuši. Jā, tas nebija un nav viegli. Un reizēm pat šķiet, ka neiespējami. Bet tāpēc jau mēs viens otram esam, lai saudzīgi padotu otram roku pretī.

Es zinu, ka Tu to zini. Tu zini, ka es to zinu. Man tik ļoti patīk tās sniega pārslas pie Tavām kurpju pazolēm.

20.februāris 19:23; 222 skatījums

... par zilajām debesīm

3. feb 14:59

199 skatījumi

Ieva Trimalniece

Mēs izdomājam viens otru. Vairāk vai mazāk, taču izdomājam otra cilvēka sejas vaibstus. Un sirds gaišumu tāpat izdomājam. Jo liekas neiespējami otra sāpju dzīlēs gremdēties. Tur tumšu asiņu upes plūst un krusti sadeguši gruzd. Tur melni sniegi snieg un saules gaisma neaizsniedz nekad.

Mēs viens otru vienmēr esam izdomājuši. Baltāku un ar smaidu sejā. Jo nav iespējams otra cilvēka sāpes sajust kā savējās. Ja vien …

 

… neesi gatavs par otra dvēseles augšāmcelšanos savējo pretim ziedot. Aiz brīvas gribas, aiz laba prāta un zinot ko pretī saņemsi Tu pats. Sāpes par zilajām debesīm.

Es izdomāju Tavu smaidu, tāpat kā Tu manējo tikai nakts sapņos redzēt vari. Jo starp mums ir spogulis. Stikla spogulis vai ūdens. Ziemā ledus. Ass vējš. Pelēkas debesis, bez saules un siltām dienām. Kurš no mums par otru gatavs būs savu dvēseli Dievam pie kājām likt? Aiz brīvas gribas un laba prāta, zinot – sāpēs zilās debesis. Tieši tās sāpēs vairāk par visu, kas tiks zaudēts.

 

Vai sāp, draugs?



Gaismā un tumsā, mirklī un mūžos...



... tie CITI vēji ...



Dāvā man vienu smaidu ...



Zvaigznes dienā



... šonakt es Tevi gaidu ciemos