"Vai ir kas tāds kas ir zudis uz mūžīgiem laikiem, no vēstures mantojuma" (pēc atmiņas viens jautājums no intervijas Francijas Tv filmai)
Pati pirmā doma, tad intervijas laikā - nē, nav zudis. Tagad piebilstot - vien uz kādu vēstures laika posmu tiek aizsegts ar citām lietām, citām sāpēm un citu prieku. Tik daudz šajos gadu simtos un tūkstošos ir bijis! Tik daudzas valstis ir bijušas pašā zenītā. Kritušas un zudušas putekļos. Skolā māca, ka vēsture ir lineāra. Taču visa dzīve tiešā veidā apliecina, ka visa kustība notiek pa apli. Tā ir Visuma mūžīgā kustība telpā. Un laikā tā ir mūžīgā kustība pa spirāli. Ne Laikā, ne Telpā pazust nevar nekas, ne zust. Vien kādu laiku (gadus un simtus) tiek aizklāts cilvēka acu skatam. Lai īstajā laikā no jauna atklātos visā pilnībā. Var jautāt - kāpēc? Kāpēc sava zeme ir tā jāmīl, ka basām kājām pa tīrumu iet ir kas daudz vairāk kā pieskāriens zemes garozai un zāles glāstam. Kāpēc naktī zvaigznēs uguns liesma sāk savu ceļu iet? Kāpēc skatiens šajā ceļā savu ceļu atrod?
Tev pie acīm redzu kā smaida rieviņas sāk zīmēt pasaules karti, kurā no jauna vēsture tiek atklāta. Ne sastingusi akmenī un kokā bulta iestrēgusi. Bet māla krūkā uz galda tēja kūp ...
... nakts pret rītu izsmaržo, izkūp baltā pienā. Brūnā maizes riecienā. Bišu dziesmā Tavās stiprajās rokās un dzidrajās acīs. Mani stiprie brāļi un manas gudrās māsas, mana zeme. Mūsu zeme. Vienīgā.
