Pat neaizdegtas

Tā visu dienu sniga, nepārejoši. Ko apsolot man un Tev. Vai šo solījumu sadzirdēsim? Vai spēsim vienkārši tapt? Vienkārši savās domās un rīcībā. Ne pār otru lepnībā savu galvu celt “man, mans, man, mans”. Un ja azaidā otram kā trūks, vai spēsi otram dot? Ne sev raust vairāk un vairāk. Kā tad trūkst? Ja godīgi, tad visvairāk trūkst vienkārša prieka un vārdu vienkāršu. Par sveču ziedēšanu (!) Tavās un manās mājās virtuvē uz galda. Nepārteicos gan. Sveces baltiem ziediem zied, ne raud vai skumst. Vai Tavas jau zied? Vai Tavas jau ceļu uz mājām klāj ar baltu, baltu prieku? Par lēni pār lūpām nākošo “piedod”. Par otra sacīto ”būs labi”.  Par rokas pieskārienu vēsajam loga stiklam. Ziema šogad būšot barga. Neminu to, nezīlēju kā būs. Koku lapas visas nav zemei atdotas pārtapšanai. Par ko lapas pārtop rudens naktīs aukstās? Vai drīkst es minēšu, pat zinot nekļūdīšos nemaz, nemaz?  Tās pārtaps varavīksnē tieši virs Tavas mājas un baltos gulbjos, kad tie atgriezīsies. Par kartupeļa ziedu taps un liepu ziedēšanā kamenes noreibs. Par Saules pirmo soli līču pļavās Saulgriežos. Un balts piens tas būs, putojot slaucenē. Mazliet vēss rīts ar miglu virs ezera un acīs Tavās viena asaras lāse. Par daudz būsi Saules lēktā lūkojusies.

Nekļūdījos taču, vai ne? Sveces tik vienkārši spēj uzziedēt pat neaizdegtas ar uguns liesmu.

 

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=64590790

25.oktobris 2016

 

 

 

Tik ļoti vienkārši tas viss ir …

(…)Man pie kājām lēnām sāk snigt. Balts, skaidrs sniegs. Skaisti?(…)

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2017/11/par-tevi.html

Tas bija naktī. Sniegs pirmais. Šorīt jau ir otrais sniegs. Rīt būs jau cits sniegs. Varbūt jau ar zemi sajaucies, varbūt baltāks kā šodien. Pa puķu dobi bars putnu lēkā. No kurienes tie uzradās? Kā no zila gaisa. Un pats gaiss cauri mājas sienām smaržo pēc prieka. Liela prieka. Par ko gan? Vai ir svētku kāda diena? Nē, tas nav svarīgi nemaz, tā svētku diena. Tās būs mazliet vēlāk. Tumšajās novembra dienās, kad sveces būs māju logos kā aicinājums. Kā solījums. Ka mīlēsim savu zemi mums doto svēto. Nepārteicos gan. Zeme mums dota svēta un sargājama ļoti, ļoti. Kā pats pirmais sniegs, kurš naktī ir atnesis baltu prieku. Prieku par tiem ziediem, kuri plauks citu gadu. Un gulbjiem, kuri atkal atlidos uz meža ezeru skaisto. Lapām, kuras citā gadā atkal visu zaļā pasaulē pārvērtīs ap manām mājām. Tagad ir balts sniegs kā solījums, kā aicinājums. Mīlēt tumšās novembra naktis. Vari ticēt un vari neticēt. Naktīs gaisma rodas no nekā, no zila gaisa, no Tava  siltā skatiena un plaukstas pieskāriena zemei.

Tik ļoti vienkārši tas viss ir …

https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=64576842

 

 

 

 

 

Par Tevi

Ik sekundi, ik mirkli. Mēs izvēlamies savas dzīves puses. Balto un skaidro. Pelēko un duļķaino. Ziedi mums ceļu rāda. Lūdzot tik vienu vienīgo par pieredzi sev gūt. Taču cilvēks var brīvi izvēlēties arī klupt un krist. Arī citus sev līdzi raut, dubļos pelēkos. Zieds  aizlūgs klusām, klusām. Un cits kāds cilvēks ziedam par sargu būs. Vējā asā un sniega puteņos. Ik sekundi, ik mirkli. Auksti? Nē, nav. Sniegs silda saknes gan man, gan ziedam, kurš ziedēs citu gadu. Zinu savas dzīves pusi, šajā laikā. Zinu savas dzīves pusi citos laikos sen agrāk. Kad naidā versmoja mana sirds. Kāds cits par mani lūdza. Ik mirkli un ik sekundi, kamēr dzīvoju savā dzīves pusē. Smēju es par klusajām lūgsnām. Tagad vairs ne. Man pie kājām lēnām sāk snigt. Balts, skaidrs sniegs. Skaisti? Nē, tas nav tas vārds.

 Ik sekundi, ik mirkli, ik nākošo soli klusām, klusām lūgsna man no lūpām raisās. Balta, skaidra …

                                                            Par Tevi.

23. oktobris   2016

 

      

Bagāta esmu

Dzīve ir bagāta vai nabaga? Bagāta, protams. Dzīve mani apdāvina vai man ņem nost? Apdāvina, protams. Tāpat kā Tevi. Zinu to, redzu to. Tu vari noliegt to, tās saņemtās dāvanas par nejaušībām saucot. Par likteņa spēli saprotot. Domājot, ka visu naudā jāizmēra. Nē, viss dzīvē ir daudzkārt vienkāršāk, daudzkārt tuvāk saskatāms. Vien cilvēka skats par daudz tālumos klīstot tā arī neierauga tieši viņam dāvāto. Pārpārēm, tā ka kausam pāri līst. Jā, ir tieši tā.
Katru rītu Tu vari Saulei labrīt teikt. Katru dienu Tu vari kaut vienam cilvēkam uzsmaidīt. Katru dienu vari savai sirdij paldies teikt, ka tā pukst krūtīs Tavās. Saki vien, ka tā nav Tava bagātība? Vai spēsi uzdrošināties noliegt pati savu sirdi krūtīs un acis savas vēlēsies aklas? Vai spēsi noliegt savas dzīves skarbās dienas, kad pār Tevi sudraba lietus lija? Vai spēsi teikt, ka mīlestības nav pasaulē šajā? Jā, noliegt var visu, visu. Gan to labo, gan to ne tik labo. Gan balto, gan melno, gan zeltu, gan sudrabu. Zeltu koku lapās rudenim atnākot. Un savu matu sudrabu tāpat. Visu noliegt var, cilvēkam ir ļauts it viss ko vien pats vēlas. Puķi lauzt un puķi zemē ar saknēm likt.

Šodien es zemē liku peoniju, lieliem rozā ziediem. Tagad jāgaida nākošā vasara. Pilnām rokām rudens zelta. Bagāta esmu.

6. oktobris 2016.gads