Lieldienu ĀBEĻZIEDI

Katrs rīts un katrs vakars ir citāds. Vienā saule rotājas, citā savu vaigu slēpj. Lieldienas tāpat – katru gadu citā laikā. Un pēc gada jau šķiet tik tālas, tālas – ar sniegiem un ābeļziediem. Kas no debesīm sniga rožainām pārslām. Atceries? Droši vien ne. Šodien jau cita saule. un citas Lieldienas. Citas domas, raizes, prieki Tevī mīt. Un tomēr – reizēm ir derīgi pār plecu sev atpakaļ vērties. Lai to Lieldienu vēsti sev sirdī rastu arī šodien. Lai šodienas raizes mazākas taptu. Un Tavs vaigs smaidā plauktu. Kā debesu koki ziedot. 

 

Un no jauna pasaule apsnieg. Baltais sniegs kā seģene klājas. Pār asniem un bērzu pumpuriem. Pār māju jumtiem un uz lieveņiem. Atveru sava nama durvis un ļauju sniegam snigt. Un savus skūpstus dāvāt man.

 

Iekar šūpoles debess kokos baltajos. Iekar šūpoles mākoņos. Un lai sniegs Tev birst matos. Tie ir debesu koku ābeļziedi. Rau, tie visu zemi ir apseguši. Vai jūti, kā smaržo tie? Debesu koku ābeļziedi baltie. Iekar šūpoles debesīs!  

 

Man patīk šeit būt, uz Zemes. Sniegā baltajā kūleņus mest. Lieldienās. Smieklus bērt saujām Tavās plaukstās. Lieldienās. Kad tā snieg. Kur ir kamanas? Man bez tām netikt līdz Tevīm. Lieldienās. Tā snieg. Vai varbūt tie ir debesu koku ābeļziedi? Tik daudz. Un vēl, un vēl tie birst. Apklājot zemi. Paveru savas mājas durvis. Un tur kamanas stāv. Trejos zirgos jūgtas. Ticība, cerība un mīlestība. Krēpes turpat vai līdz zemei slīgst. Pie ilksīm zvaniņi sudraboti. Tā sbieg. Kamanās ir ieklāta mīksta sega. Tajā ieausti ir zvaigžņu raksti. Un upju putu bārkstis skanot dzied. 

 

Man patīk šeit, uz zemes, būt. Kas debesu koki tā zied. Kad kamanas pie mājas durvīm stāj. Tavās plaukstās bēršu visus smieklu zvārguļus, kas mežā un pļavās mājo. Kokos un upēs. Ko putni atnes. Lieldienās. Kad tā debesu koki zied!  

 

Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010

 

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012

200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

http://www.lkcizdevnieciba.lv/



 

Cilvēks ir cilvēks

Cilvēks ir cilvēks. Vairāk kā domā pats. Tāpēc var sarunāt pat it kā negribot. Vai tīšā prātā provocējot. Bieži vārdi kā veca nauda mētājas. Bieži pēc tiem jānoliecas. Un tikpat bieži jākāpj augstos kalnos. Kā kurā brīdī. Kā kuram cilvēkam. Svarīgi ir jaust - kad un kuram, par ko teikt vārdu citu "piedod".

18. aprīlis 2010.

 

 

KATEDRĀLE

Liekas tas bija gadus divus atpakaļ, kad baznīcā atrodoties kā ēkā Lieldienu dievkalpojuma laikā sajutu kā ēka top tukša. Tajā palika cilvēki un mācītājs, bet TAS kāpēc ļaudis pulcējās ēkā, TAS aizgāja. Nē, ne jau kaut kur izzuda, ne tā. Vienkārši pameta ēku. Faktiski pameta cilvēku celtus akmens mūrus, lai dotos PASAULĒ. Nē, ne tālu prom aiz robežām kaut kur. Ne tā. TEPAT. 

 

Ir lietas, kuras ir cilvēku aizspriedumu pilnas. Aiz vaļņiem augstiem uzceltas pielūgsmes tronī augstā. Ne aizsniegt, ne pieskārienā just, ne kājas ar svēto ūdeni slacīt. Tik augstu celtas. Un tad jebkura cita doma liekas zaimi mutē ņemti. Nē, ne tā. Nepavisam.

 

……………

 

Katedrāle ... cauri vitrāžas logiem uz grīdas rotājas neparasta GAISMA. Tā viļņo ar zeltainu vilni. Uz grīdas. Kur šo un kad jau redzēju? Lurdā esmu pirmo reizi.  Un tad atceros. Tas bija nakts sapnī. Tieši šī grīda ar šo ornamentu. Ar tieši šo neparasto GAISMAS viļņošanos.

 

…………….

 

Katedrāle. CILVĒKS PATS.  Dzīvs, taustāms, apskaujams. Ar svēto ūdeni slacīts. Redzu kurp dodas TAS, kurš pamet akmens mūrus. 

 

Uz KATEDRĀLI. Tik vienkārši. Taustāmi. Dzīvi.

Zaļā ceturtdienā, 2009.

 

nav ļauts



*** * ***



kāds LŪDZ...



Aizej un atved!



Cīruļputenis

Sniegs lielām pārslām lido un lido. Tad vējš uzpūš, un deja pārtop skrējienā ašā. Tāpat domas. Tās dejo. Un tad, uzpūšot ATMIŅU vējam, sāk skriet. Kurp gan tās traucas? Kā svīres vai kaijas baltās. Sajūtot virs mežu galiem elpu no zemes brūnās. Sajūtot jūras šļakatu elpojumu dzestro. Kur trauc ATMIŅU domas? Nākotni tās paredz pēc laika tecējuma, kurā katrs mēs esam ŠAJĀ ZEMĒ. Pa kuru, kājām ejot UZKĀPSIM DEBESĪS. 

 

Vai arī cilvēka dzīvē nav tieši tā? Kā cīruļputeņa dienā. Te sniegs sagriež savas vērpetes. Nav nevienas brīvi zilas debesu strēles. Un tad kā uz burvju mājienu VISS IZGAISMOJAS. Debesīs pienbalti mākoņi slīd. Un acu skatam paveras žilbinoša SAULE. Un it viss TOP REDZAMS.  Labais prieku dara, gan arī tas, kas rūgtus mirkļus nesa – arī tas ir tapis par prieka avotu. Vai nav dīvaina tāda marta diena? Ar cīruļputeņa dziesmu. Ar SAULES PILNU SMAIDU. Veroties caur sniega mežģīnēm.

 

Veroties šai pārslu dejā, mana sirds GAVILĒ tādā rāmā MIERĀ. Par to, ka DZĪVOJU. Tik skaistas dzīves nav citur! Vai zini, kādu dāvanu vēlos es par dzīvi uz Zemes šīs? SMAIDU cilvēku sejās. Par PIEPILDĪTU MĪLESTĪBU PATIESO. Par to, kurai sekojot, mazā Nāriņa tapa par jūras putām…. 

 

Pār priežu slaidajām galotnēm SAULE savu roku pārlaida. Pār debess telpu pārviļņoja vakara jūras putu vilnis. Tas mazās Nāriņas SMAIDS.

 

Ieva Trimalniece "Zvaigznes plaukstā", 2007–2010

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012

200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

http://www.lkcizdevnieciba.lv/

 

malku pa malkam



ik lāsi glabājot



vēl mirklis īss



ir šis PIRMS...



sniega lāsēm pilot



Ir tik ļoti SKAISTA aiziešana

 Kad cilvēks uz Mājām dodas ir jāpasmaida. Jo kas gan skaistāks var būt kā Saules ceļš! Un ja vēl cilvēks TUVS to iet ar Gaismas sveci rokās! Ir neiespējami tad nomaldīties. Tik uz laika sprīdi īsu mazliet pasaules klaidos pazaudēties. Tev svece vien jāierauga no jauna, kur tā deg nenogurusi. 

Tas viss dzīves noslēpums.

 

Cik SKAISTI cilvēks gaismā tīrā stājas. Ar smaidu lūpās par visu izdzīvoto, piedzīvoto un izjusto. Cik SKAISTI rokās ceļa stīgas plūst. Ar oļiem pelēkiem vizošiem Saules lēktā, rietā.  Un sejā tik SKAISTI mīlestība atstarojas. 

 

Es vēlētos šo skaistumu Dievišķo pieturēt. Uzziest uz savas maizes rikas, lai tad azaidā stipra topu.

Ir tik ļoti SKAISTA aiziešana. 

 

Un kā Tu šodien eji TO ceļu, linu baltam dvielim sev zem kājām viegli klājoties. Tā rīt es to pašu ceļu iešu. Mazām zemeņu krellītēm spulgojot meža norā gaišā. Kā Tu šodien smaidi kādas citas galaktikas goda istabā ejot, linu baltu dvieli rokās turot. Tā es rīt goda istabā Tev maizi sniegšu. Tu to uz linu dvieļa liksi, bet es pēc medus krūzes iešu. Svece gaismos goda istabā Baltu gaismu. Tu tajā brīdī atcerēsies par zemeņu krellēm. Un steigsies pēc tām. Tu man zemenes, es Tev medu. Tu šodien, es rīt goda istabā tikšu. Linu baltais dvielis glāsmaini Tavas rokas glāsta.

06.marts 2013.

 

 

Pagaidām

Mīlestība ir tik vienā saturā. :) Vienkārši cilvēciska ir .... tikai cilvēciska. Tā var arī zust. Bet DIEVIŠĶĀ ... NEKAD. Tā ir liela (negribas tā teikt, lai daudzi mani draugi nepārprastu, bet pagaidām cilvēki vēl neprot ĪSTOS vārdus teikt, vien izlīdzas ar apmēram uz to pusi teiktajiem) Dieva žēlastība to piedzīvot. Tā ir RETA DĀVANA. ĻOTI, ĻOTI RETA. Vakar klausoties māsu Signi Ludzā, es to redzēju. KĀ viņa staroja stāstot par darba nozīmi. Kas tad nezina kas ir darbs? Grūts un smags. Par kuru algu saņemam. Nekā. Galīgi garām. Pa īstam darbs ir kas cits. Tam ir būtiskas tikai četras īpašības. Visas citas – piedodiet, vien cilvēciska atkarība pašiem no savām vājībām. Ceru, ka māsai Signei atļaus viņas stāstījumu publicēt avīzē. Un zinu, būs maz sapratēju. Jo mīlam ... cilvēciski. Pagaidām. 

 

Nav obligāti būt vārdiem. Var pamēģināt paņemt otra cilvēka rokas savās plaukstās. Vai varēs? Ko jutīs? Un vai varēs novēlēt visu to labāko? Ne aiz pieklājības, ne tā. Pa īstam. Un būt laimīgam tikai tāpēc, ka otram ir tā laime un dzīves piepildījums. Tik vienkārši. Un reizē daudziem tik sarežģīti tas būs. Jo priekšā atradīsies cilvēciskā mīlestība.

9. oktobris 2011.

 

VAI TICI? Ka mīlu TEVI ES?

Kā lai stāstu, vēstu to, ko sirdī redzēju. Ļaudis to vien pasakās teic mītot. Un lietus blūzam skanot skumjām acīm lūkojas debess tālēs zilās. Ilgās tvīkstot.  Pēc laimes, mīlas košas, baltas, skaidras. Pēc labām dienām un viegliem ceļiem dzīves takas ejot. Kā lai saku tos vārdus, ko katrs cer un gaida. Vārdi ir vien vārdi. Lūpās teikti tie skan lēti. Par daudz pat lēti. Viegli klājoties zīda šallei pār pleciem. Jā, tā ir – viegli. Bet! Tie tik vārdi, ne ko redzēju es. Redzētais nav cilvēku valodā sakāms, ne zīdā ieaužams. Vai maz MĪLESTĪBU var kā izsacīt, izpaust, izrādīt? Cilvēki saka – jā. Trīs vārdos. Bieži tā. Bet! Tie tik vārdi. Burtos ieausti glīši. 

 

Vēlies tomēr zināt ko redzēju es? Tad klausies vērīgi ko jautāšu Tev. Jā, jautāšu. Ne vēstīšu. Un atbildi rasi SAVĀ SIRDĪ. Tieši tur. Ne manās lūpās. Ne manos vārdos. 

 

VAI TICI? Ka mīlu TEVI ES?    

9. oktobris 2011.

 

VESELS. ĪSTS

Katram ir savs ILŪZIJU burbulis kā kokons. Citam tas ir plānāks. Citam tas ir biezāks. Kokona iekšpusē tad arī cilvēks apziņa lietas SKALDA. Jo tā ir vieglāk UZTVERT – tas notika vakar, tas būs rīt un tas ir šodien. Kad kokons plīst, tad paveras tās robežas AIZ trīsdimensiju pasaules. Brīnumi un fenomeni pastāv kokona iekšpusē. Ārpus tā ir VIENKĀRŠI DARBĪBAS PROCESI. Tie savu darbību veic neatkarīgi vai cilvēks par tiem zina vai nē. Tic tiem vai nē. Prot APZINĀTI LIETOT vai nē. Kā racionālajā pasaulē matērijai ir noteiktas īpašības, tieši tāpat iracionālajā pasaulē tur esošajai matērijai ir savas noteiktas īpašības. Un tas arī ir pamatā it visam ko cilvēks piedzīvo racionālajā pasaulē.  It labi zināmā paruna  - kā mežā sauc, tā atskan. Kas likās jau sen aizgājis pagātnē, tas var kādā brīdī šodien nostāties tieši acu priekšā. Jo LAIKS jau nepastāv. Ne tādā formā kā redzam to. Un skaitām savas sekundes un minūtes – man jāpaspēj. Kurp? Vai vilciens pēdējais tavs aiziet? Var jau būt. LAIKS MĒRA savos kausos – viens ir GAISMAS NESĒJS, cits TUMSĀ vēl snauž. Smagus vārdus pa rokai turot un tos kā lingu raidot pret citu mugurām. Raidi vai neraidi, no TUMSAS JĀIZIET PAŠAM SAVĀ GAISMĀ.    

6. aprīlis 2009.