Tāpēc, ka ...



*** * ***



*** * ***



*** * ***



*** * ***



Vārdā nosaukta "rasa"

Vēja pieskāriens lūpām. Saules glāsts matiem. Ir silti tik ļoti, ļoti. Kaut visas rožlapas sen ir nobirušas zemē. Krūms jau ziemu gaida. Tā ir jābūt. Viss ir savās zināmajās vietās. Arī es, arī es. Un Tev ir sava vieta pasaules plašajā telpā. Izbrienot cauri pelnu pelēkajām dūkstīm pret saules lēktu. To redzēt pirms laika nav ļauts. Kaut steigā soļi pret klints radzēm tiktu izbērti miljons asaru vērtībā. Tās nebūs samaksa saules lēktā savu sirdi uz plaukstas turot. Tu sadegsi pirms vēl sapratīsi savu klaidu. Neskaiti asaras savas un neliec citiem to dēļ sevi žēlot. Katram ir savs trauks jāpielāso pilns līdz malām tā, lai pāri līst. Tā, lai sāk ziedēt katram savējais prieks. Un tikai tad, saules lēktā sirdi turot uz plaukstas, Tu iespēsi DZĪVOT pāri laikiem. Sirdi saules starā iesienot. Kas tad cits vasaras rītos tā mirdz katra zāles stiebra galā, ja ne cilvēku siržu prieks. Vārdā nosaukta „rasa”. Tās nav asaras, ko debesis raud, ne lietus lāšu sveiciens vēl pirms lietus tūces vakaram nākot. Rasa ir prieks, kas reiz saules starā iesiets bij’ kādam cilvēkam vēl pirms mums.

 

Ir silti tik ļoti, ļoti… kaut rudens savu lakatu man ap pleciem liek. Pastiepjos mazliet pirkstu galos, lai vieglāk pie tā manējā saules stara piekļūt. Un tad jau drošu soli speru pret viļņa vistrauslāko galotni. Es zinu tas noturēs soļus manus … izgaistot…

 



Kalējam gan

Vai tas šis rudens bija vai tas, kurš aiznākušo gadu nāks. Tam nozīmes nava ne tik cik melns aiz naga. Bet tam, ko ieraudzīsim ar acīm skaidrām un sirdi jo jūtīgu, ka salnas nav ko bīties. Jo tā pasaulē jau izsenis iekārtots šis Laika rats. Aiz vasaras rudenim nākot bagātam tik ļoti, ka pūra lādes jaunas kalējam jākaļ gan no jauna ira. Bet mums? Smaidīt cik vien var, cik dvēsele to ļauj pasaulē katru rītu jaunas takas ejot.

 

*** * ***



Draugs, satiekamies?

Ir tik daudz ceļu, pa kuriem iet. Un tos iepazīt. Varētu viens otram mēs paiet garām, tā arī nekad nesastopoties. Bet mēs satiekamies! Īstajā laika un īstajā vietā. Tas ir īsts brīnums. Patiesi! Kā janvārī, pēc sniega kupenām kad lietus sāk māju logus mazgāt. Un jumtus, skursteņus. Saules stari žāvē, un gaiss tā atveldzē. Kāds izbrīnā acis rauc - tā nemēdz būt, tā nenotiek. Tā nevar, nevar būt! Redz, var gan būt. Janvāra kupenās lietus brien pēc sniegpulkstenītēm lūkot - vai jau ir…

Tā cilvēki satiekas, kaut sacīts tiek - tā nenotiek, nevar būt. Vai tas akmenī iecirsts: tev un man netikties nekad? Viens bērns mazs, otrs - vecis sirmu bārdu līdz zemei. Viens baltu ādas krāsu, otrs melnajā jūtas labi. Viens ir putns, otrs - zivs. Viens Mēnesim rados ticis, otrs Saulei tuvu stāv.

Gadalaiki rit pēc senām zīmēm. Kas ar ko pārī likts : ledus un sniegs, strauta čalas un tauriņa lidojums pirmais. Vai citādi maz var būt? Var, var būt gan! Kad brīnumam atvēlēts laiks savs, senās rakstu zīmēs tas teikts.

Ir tik daudz ceļu, pa kuriem iet. Un tos iepazīt. Varētu viens otram mēs paiet garām, tā arī nekad nesastopoties. Bet mēs satiekamies. Īstajā laikā un īstajā vietā. Tas nudien ir brīnums īsts.

Šis rīts un diena šī mums atkal jaunus brīnumus dāvās. Varbūt tas būs sniegpulkstenīša sveiciens, varbūt zīlīte pie loga klauvēs. Kas lai to zina. Jo lielākie brīnumi jau parasti ir sniegpulkstenīšu lielumā. Nevis kā mājas vai kuģi. Nedz arī baznīcu torņi vai automašīnas spožas. Lielākie brīnumi savā augumā visbiežāk ir mazi. Bet, kad mēs tos ieraugām, tie -  kā pasakās - vēršas par kaut ko citu. Un ķirbis pārtop karietē. Un kristāla kurpītes ir īstākas par īstām.

Tad nu, draugs, satiekamies – uz brīnumu takas! Kad? Kad vien vēlies. Kur? Kur vien vēlies. Varbūt uz tās takas, ko mēness izklājis virs pasaules. Šonakt. Varbūt.

Ieva Trimalniece „Zvaigznes plaukstā”, 2007 – 2010

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

Par grāmatas iegādi jautāt man personīgi draugiem.lv vēstulē

Izsūtu pa pastu.

 

*** * ***



Rudens rietā...



*** * ***



*** * ***



*** * ***



Meklējot

Jā, katram ir SAVA dzīves pieredze jāiegūst. Par to mīlestību, kuru vārdos tik bieži izrunājam mēs katrs un par to, kuru izpaužam pret otru cilvēku darbībā. Retas būs tādas reizes, kad abas savienosies veselumā kā tās labi zināmās ābolu pusītes. Biežāk sastopama būs pirmā, gozējoties saulītē, otro pastumjot malā. Kāpēc gan tā? Kāpēc cilvēki tieši tā pieviļas, kaklā rūgto jūtot pēc tam? Katram SAVA atbilde būs. Kas pietrūka vai par daudz bija. Redze pievīla vai ausīm tika saldos vārdus vairāk mīlēt. Sirds juta varbūt, bet prāts liedza ticēt. Tik dažādi tas būs. Mīlestību meklējot ceriņa ziedā sīkā. 

 

Tik bieži pārdomāju šo nesakritību. Vārdos un darbos. Un tieši tā ir visvairāk žēl. Tā Laika, kuru meklējam vārdos, izkaisītos pasaulē. Bet pasniegt ūdens krūzi ir tik grūti.

 



*** * ***