TAM IR PIENĀCIS LAIKS

http://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/

 

Tas ceļš, kur manas kājas bija vakar – tas jau ir cits. Un rīt tas būs cits. Ne tas, kurā šodien stāvu. Griezties atpakaļ? Nav iespējams! Tālāk nedoties? Stāvēt uz vietas? Nav iespējams. Un tāpēc dodos SAVĀ CEĻĀ ARVIEN – ik sprīdi, ik metra nogriezni, ik Gaismas sekundi un stundu. EJU. VIENKĀRŠI EJU. Kāds iepakaļus paliek. Nav solis vēl tik žirgts un lūpās svina vārdi lejas. Tumšu, biezu, rūgtu vīnu savā sirdī lejot. Tad soļi top smagi. Tie klūp pāri pat putna spalvai. Pat rīta rasai pāri klūp. Un Saules starā tiem priekšā stājas asu dzelkšņu mežs. Nav iespējams tālāki ieti. Nē, nav tas iespējams. Bet tajā brīdī pašā kāds cits jau putna spārnus loka. Man priekšā esot. Nezinu kas ir šis tēls, vairs nav miesas un asinis tam. Vien skaidri zinu – es vēlos tam sekot. Šim vieglajam lidojumam. Tas nav iespējas? Cilvēkam esot?

 

… ai, cik ļoti pat iespējams ira tas. Pat ļoti. Šodien TAM IR PIENĀCIS LAIKS.

16.novembris 2011

 



Kad Laiks ir apstājies

26. decembris 04:18;153 skatījumi;
http://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/

 

Vai dzirdi? Kā skan :”Es Tevi mīlu”? Vai dzirdi skaņas maigi liegās, kas kāpj pret debesu kupolu zilo. Viena pēc otras, tad trešā un ceturtā, piektā. Un tikai pašā augšā uzkāpušas vienā melodijā savijas kopā. Ne lejā šeit, bet tieši tur augšā. Kādā tīrā telpā, kurā cilvēku soļi neskan kā uz ielas skaļās. Šķiet pat ausīs no telpas skaņas tīrās citas skaņas atbalsoties sāk. Vai Tu to arī dzirdi? Kā pasaulē ienāk VĀRDS. Tavu mieru neiztraucējot, vien pierei Tavai pieskaroties. Lūpām maigām atstājot zīmogu: „Es Tevi mīlu”. Tieši naktī šajā, kad visi miegā ir laidušies savās mājās. Līdz rītam dažas stundas ir ejamas pulksteņu strēlēm visās mājās. Bet tikai viņām. Īstais Laiks ir apstājies. Tu un neviens cits to pat nesajutīs tagad. Rītam nākot gan citādi būs. Nevaru solīt sniegu baltu, to ne. Sniegs ir lieta parasta, jo parasta. Nevaru solīt vijolītes zem logiem Taviem, jo arī tās ir pavisam parastas. Bet kas cits gan noticies gan būs bijis. Naktī šajā, kad zeme bija debesis un debesis bija zeme.

 

Vai dzirdi kā skan? Es Tevi mīlu… Ieklausies, neizrunā skaļi, nepalaid vējā, neizsēj uz akmeņiem cietiem. Ielūkojies manās acīs. Un savējās tāpat. Kāda jausma tajās cita ir atmodināta. Un smaržo pēc kalniem tāliem.

 



Kur viss IR VIENS

„Laiks kā smiltis caur pirkstiem slīd” – Arnolds Auziņš

Tā jābūt tam vienmēr... un ir tik ļoti skaisti SAPLŪST ar bezgalības vareno vilni, kas pāri tālēm nes. Pie Mīlestības ... varbūt kāds teiks tā un cits sacīs, nē - pie Dieva. Kā nu katrs šo pasauli redz un jūt. Asins straumei savās dzīslās plūstot. LAIKA upē par vienu lāsi esot. Tā jābūt tam vienmēr. Smilšu graudiem daudziem kopā nākot liedags top silts, jo silts. Saules staros vizot zelta gaismā glāsmainā.

 

Tā jābūt tam … laiks iztek un plauksta tukša top. Tik dzīves rievas sakrātās paliek kā svēts mantojums. Par it visu piedzīvoto, izjusto un mīlēto. Varbūt arī nīstot, jā arī tam ir vieta sava pasaulē šajā. Ne klīst vientuļam cilvēku vidū. Bez vietas savas, bez tējas krūzes siltas. Cilvēki reizēm tik akli mēdz būt un naidu projām raida no pavarda sava, pat nezinot, nenojaušot. Naids mīlestības ēnas puse. Saules vaigs kad apmācies un skumjas tās tērpa krokās pelēkas svēdras velk. Rožu dārzi krāšņie kad nosaldēti līdz zemes garozai cietai. Ne asnam vairs dīgt, ne lapai nopļautai par jaunu celties augt. Nopļauts ir nopļauts. Ne sidraba, ne zelta diegiem to kopā diegt. Vien ļaut sāpēs skaudrās izsmaržot vakarā rēnā un izelpot pēdējo dvašu. Pret debesīm zvaigžņu pilnām. Vien ļaut Laika upē ieplūst varenajā. Par smilšu graudu pārtapt sīku, jo sīku. Ko vairs vienu ne redzēt, ne just starp miljards citu tādu pašu. Vien zināt pārtapšanu, izsmaržošanu, izkušanu, saplūšanu. No viena par otru. Kā reizēm tas notiek ik katra cilvēka sirdī. Mīlestība par naidu pārtop no baltas rīta ausmas līdz vis tumšākai pusnakts stundai, kurā vēl zvaigznes tikai snauž. Un nepateikt vairs kas plauka rītam mostoties. Krāšņo rožu vairs nav. Tik vēsmaina smarža aizvējo debesu tālēs tumši zilās. Un tad arī tā zūd…

 …tā jābūt tam vienmēr Laika upē varenajā vietu sev rodot. Kur viss IR VIENS.

*** *** ***

Zemes ļaudis šovakar degšot sveces trīs un vēlēsies ko sev svarīgu. Tā vēsta rakstu vietas grāmatā senā. Tai vāki ir greznās inkrustācijās iemargoti. Šķirstu lapu pa lapai un lasu tās trīs vēlēšanās, kuras tapušas teiktas līdz šai dienai baltai. Ko nu katrs ir vēlējies sev tuvāk tvert. Viens naudu, otrs maizes klaipu. Trešais niekos mazos izteica savas vēlmes un palika galā tukšā pavisam.

 

Vai šajā reizē kas citāds maz būs? Kurš teiks, ka mīlestība ir viņam visvairāk vajadzīga? Un kurš teikts – par to maizes rieciens biezāks netaps nemaz. Bet tikmēr sveces degs, nejautājot vai tas ir tas, kas nepieciešams kā gaiss. Sveces degs savu uzdevumu pildot stundu pa stundai. Es tās tikmēr sargāšu no vēja nopūtām tik karstām, tur aiz durvīm. Zemes ļaudis vēlēsies ko sev tuvāk tvert. Paturēt uz mūžiem gariem vēl aiz dzīves šīs. Taču … ko gan paturēt sev var tik ilgi, ka nezūd nekad?

 

Zemes ļaudis stāsta, ka pat mīlestība zust varot Tumsas apskāvienos tik stipros, ka bailes nāk pa logiem iekšā. Tāpēc tām rūtīm aizkari ir priekšā aizvilkti, lai Tumsa laukā paliek un pat nemēģina savas acis istabā ielūkot. Bet ja TĀ svece deg? Tad kāpēc baidīties no tā, kas varbūt pat nemaz nav.

 

Pulksteņa soļi tik aši šķiet, ka pietrūkst vienas sekundes. Vai tomēr ne? Varbūt Laiks ir ne pulkstenī ieslēgts un pat ne cilvēku domās tik dažādās. Es veros Saules rietā un smaidu, jau Saules lēktu pēc maza sprīža vērojot. TĀS sveces visu nakti ir degušas. Kamēr zemes ļaudis savas vēlmes klusās no sirds teica viens otram uzsmaidot.

 

*** *** ***

 

Bet kāda ir vēlēšanās mana? Es domāju … par to putnu debesīs, kuram spārni tik mirdzoši  balti

 



Piedod, ka tas ir tieši tā

Nesauc mani vairs vārdā skaļā, kaut balti ir sniegi Tev uz rokām sasniguši. Es vairs neesmu šeit, kur esi Tu. Nu mēs katrs savā pasaules telpā elpojam klusi, kaut stīga sudraba vēl mūs kopā tur. Ļauj tai vaļā raisīties, ļauj man iet uz Mēness tumšo pusi, no kuras nāci Tu pirms mūsu satikšanās. Mēs vietām maināmies arī šajā gadu tūkstotī. Kad satiksimies? Jautājums bikli skan.

 

Varbūt jā un varbūt nē. Varbūt atkal viens otram paiesim garām, nenoticot savam liktenim. Dziesma ir tikai dziesma. Bet satikšanās … tā citāda var būt. Tā jau tas ir bijis tik ilgus gadu simtus. Dziesma ir cilvēku vārdi un CERĪBA. Ticība ir solis tālāk jau sperts aiz kura nākošais ir Mīlestības klusais vārds. Jā, tieši klusais, ne vairs vārdu klājiens, kaut arī balts.

 

Varbūt jā un varbūt nē. Putns jau tas ir viens, ne divi. Tikai cilvēki tik bieži to ne redz, ne jūt, ne zina. Aizmirstot savu vārdu vienu, ne divus.

 

Tu paliec šajā pasaules telpā. Es dodos prom … mēs vietām maināmies ATKAL.
                                                             Piedod, ka tas ir tieši tā.

 



Vēstule draugiem, no trešās pie ceturtās ejot…

 „Mazu brīdi pirms gaismiņas”

Vilis Plūdonis

Nav šaubu ne mazāko. Lēniem soļiem gads dodas projām. Aiz sevis atstājot … jā, ko gan tas atstās? Tradicionāli tiek pārlūkoti savi padarītie darbi, tiek skaitītas godalgotās vietas kādos konkursus vai mazākais saskaitīti tie rīti, kuros bija vienkārši labi. Ideāli, ja tie būtu visi gada rīti. Dzīvē tomēr tā nemēdz notikt, jo … jā, jo cilvēks pagaidām ir cilvēks. Ar visām savām vājībām, kuras bieži ir tieši tas mazais „piedauzības” akmens, kurš traucē elpot ar pilnu krūti.

Es noauju savas kurpes un lēni, pēdu aiz pēdas dodos pretim … jā, kam gan doties pretim? Ziemassvētkiem vai Jaunajam gadam? Laimei vai mīlestībai? Jauniem panākumiem un kādiem tad tiem būt? Tas taču jau bija šajā gadā un visos citos, kuri ir man blakus bijuši no dzimšanas brīža. Kas jauns tad mani var vēl sagaidīt?

Es pasmaidu un dodos pretim …klusumam. Nedaudz banāli jau tas skan, kā daudzi vārdi, kurus mutē tik viegli paņemam, pat neapjaušot ko tie vēsta. Ir tik viegli pateikt „es Tevi mīlu”, bet to padarīt redzamu ir tik ļoti grūti. Tas izrādās ir noglāstīt galvu ne savam bērnam un palūgt piedošanu cita vietā par to, ko neesi izdarījis Tu. Kāpēc gan to darīt? Ne mana vaina taču, ne mana vaina…

Pasaule ir daudz tuvāka kā man tas šķiet. Acu māns ir acu māns, ka cilvēks man tas svešais blakus ir svešinieks. Tā tas nav nemaz. Es jūtu sev blakus cieši cita plecu un jūtu kā elpo otrs cilvēks, kaut nezinu Tavu vārdu. Es pat varu nezināt Tavu acu krāsu,  tas nav tik būtiski šodien vairs. Es lēnām lieku soli aiz soļa, lēnām, lai vari savus soļus aiz manis likt. Lai nesajūk, lai esi drošs, ka nepakritīsi. Un tas nekas, ka ziemas naktis mūsu platuma grādos ir tik tumšas. Tu jau zini, ka „Mazu brīdi pirms gaismiņas” ir tieši tā.

Es pasmaidu un satveru kādu staru no Dieva gaismas sniegtās… 

Ir jāiestāda koks

Ir tādas dienas pelēkās, kurās negribas it neko. Ne runāt, ne domāt un pat ne uzsmaidīt kādam (kaut vai tikai sev). Taču diena ir diena, viena alga kādā krāsā to ir iekrāsojis Dievs. Tad ko darīt man, ja neko negribas ne nieka? Es padomāju un tagad zinu. Ir jāiestāda koks, lai tas var augt savus zarus pret debesīm sniedzot. Tieši tāpēc pelēkās dienas tiek dotas. Lai vārdus un domas noliktu pagalvī. To jau tā ir tik daudz. Bet koku daudz par maz. Jā, ir jāiestāda koks.



... vien spēt



Ar VĀRDU uz lūpām...

Cik sliekšņiem jāpārkāpj, lai Jauns gads ciparu ailēs tiktu ierakstīts? Varbūt tie ir trīs, tik labi zināmie. Cerība, ticība un Mīlestība. Bet varbūt … tie sliekšņi ir tik nepārkāpjami, ka nepienāks jauns gads ar jaunām, skaistām dienām? Tā taču arī tas var būt, vai ne? Es nesteigšos atbildēt, jo cilvēks tik maz zina par savu nākotni, tik maz. Tās jau tikai ir klusas nojausmas, ko saucam par ilgām. Arī tās var izpalikt, arī tās. Nav lemts būt tam, kas nav paredzēts man šodien, rīt un parīt. Lai kā es to sauktu klāt un kādas ilgas zilos dzīparos sietu savas dzīves kamolā. Stāsta, ka cilvēka liktenis ir zvaigznēs ierakstīts. Tā stāsta vecie ļaudis un viņi zina ko runā. Cilvēks reizēm to pārprot, domādams, ka nolemtība tā ir. Nē, nolemtība nav liktenis.

Liktenis ir tie labi zināmie sliekšņi, kurus pārkāpjot JAUNS gads ciparu ailēs tiek ierakstīts. Mazliet gan citādi kā pierasts redzēt uz kalendāru vākiem un piezīmju blociņos. Man acu priekšā iznirst jūra. Tajā sīku lāšu nav. Jūra ir jūra, tāpat kā debesis ir debesis. Ar ceļiem BEZGALĪBĀ, kur sīks acumirklis gaismo tieši tāpat kā liels. Laiks ir laiks. Un vārds IR VĀRDS.

Snieg. Pārslas lēni snieg. Saule riet. Es apstājos pussolī, lai paliktu mūžībā, kuram nav sākuma un nav beigu. Mūžība ir mūžība, kurā cilvēks mēģina to sīko acumirkli sev pieturēt tuvāk. Dvēsele MŪŽĪBĀ dzīvo mūžīgi.

Man tā patīk BŪT pasaulē šajā. Baltā. Klusā. Ar VĀRDU uz lūpām…

 



pieskāriens



Rīts



CERĪBAS manas...



*** * ***



Vairāk iemantotu...



Tev pretim SNIEDZOT



... un tagad nezinu



*** * ***



*** * ***



Ir lietas LIELĀKAS par cilvēku

Naktī nāca domas. Par dzīvošanu kā tādu. Varbūt cilvēki TAGAD vairāk viens pret otru būs patiesi. Varbūt...

Jo bezjēdzīgs nav nekas, kas notiek. Liels vai mazs, smieklīgs vai traģisks. Tam VIENMĒR ir nozīme. Kā mazajam, tā traģiskajam līdzi nāk SASTAPŠANĀS ar ko daudz nozīmīgāku kā maznozīmīgā čalošana darba kabinetos un virtuves kastroļu pulēšana. Jā, dzīve turpinās. Tai nepastāv pārrāvuma vai klusuma brīža. Klusuma brīži IR NEPIECIEŠAMI tieši cilvēkam, lai tajā notiktu pārtapšana. Būtiska cilvēkam.  

Ir lietas LIELĀKAS par cilvēku. To priekšā vārdiem ir jānodziest.

24. novembris  09:37

 

Šodien...

... daudz lasīju un domāju. Sarunājos ar tuvu draugu un domāju. Par tiem vārdiem, kurus šorīt kā pašus pirmos izlasīju draugiem.lv kādā adresē :

"Bij iesākumā vārds.

 Bet beigās tikai dziļa klusēšana."

Zināma dziesma ar zināmiem Māras Zālītes vārdiem. Bet es šodien šajos tik zināmajos vārdos IERAUDZĪJU cilvēka ceļu. Ikviena cilvēka ceļu, kad VĀRDS ir mums līdzās ik brīdi un tas nekas, ka retais to REDZ, JŪT, DZIRD. Tas nekas, jo beigās mūs ik katru SAGAIDA dziļa klusēšana. Nē, tā nav mūžība cilvēka prāta izpratnē. Tās IR MĀJAS.

Un jā, šodiena ir citāda kā vakardiena, kad tumsa bija pārklājusi visu mūsu zemi. Šodien kāda siena atvērās (ne fiziskā nozīmē). Pēc brīža īsa (tas notika ap Dievkalpojuma laiku) debess jumā saule savu spožu logu atvēra. Un vēl pēc brīža cilvēku sejās atmirdzēja smaids. VIŅU sejās. VIŅI ir mājās.

24. novembris 22:03

Svētā komūnija

Nezinu cik cilvēku PIEŅĒMA mīlestības DĀVANU, kuru sniedza aizgājušie. Jā, tieši MĪLESTĪBAS DĀVANU. Ne bēdas vai skumjas. Arī šodien aiz loga ir spoža saule apliecinot dzīves turpinājumu. Tā lūkojas man tieši sejā un man ir neiespējami teikt citus vārdus kā saku. Nezinu, taču CERU, ka Adventē (tā jau ir klāt) cilvēku sirdīs būs tā brīvā vieta atradusies mīlestības ugunij.

(...) mūsu DIENIŠĶO maizi mīlestību mums dodi (...)

25. novembris 11:08

jānodziest...



Pierastajā IERAUDZĪT

Pa to pašu ceļu – caur mežu, gar pļavu –

Kā tas neapnīkst, neizsīkst?
Cik reizes jau puteņos tinusies grava,
Un smuidrā ieva jau gurdena līkst…

Pa to pašu ceļu – daudz gadskārtas ieto.

Un nav jau pēc jauna iztvīcis skats?
Pa īstam jauno, vēl neuzieto
Tieši pierastajā spēj ieraudzīt acs.

Lija Brīdaka, "Mūžīgais vaicājums", 1986

Jā, viens un tas pats ceļš, viena un tā pati taka. Caur mežu, gar pļavu un mājas jumts jau paliek aiz muguras. Pasaules durvis IR VAĻĀ. Tā šķiet. Tik jāpāriet kādai upei pāri. Uz tilta pastāvot kādu īsu brīdi. Ziedu kādu iemetot (uz atgriešanos varbūt). Un tad jau tālāk, vien tālāk raitā solī. Anglija, Roma, Parīze, Ņujorka…

 …vai zāle tur mīksta? Vai ļaudis laipni? Vai vakarā tev ir silti? Vai… vai…?

Un tad kādā dienā ir atgriešanās. Pa to pašu upīti un tiltu (vai tiešām tas ir tas pats? tik daudz ūdeņu liekas ir aiztecējis). Un taciņa tā pati tomēr vēl ir. Mežs gan liekas citāds tapis. Kā lielāks, kā tukšāks kādā vietā. Un rau, tur tajā līkumā – vai toreiz bija tādi kociņi? Te tak’ bija varenas egles! Toreiz … sen jau…

 … un māja… vai tāda TĀ BIJA?

Pašlaik...



*** * ***



*** * ***



*** * ***



... vēlos līdzi iet...



Un atkal...

... pelēkā krāsa ļauj IERAUDZĪT īsto. Līdz pašai koka serdei nokļūstot. Un tā ir labi! Sevī ieraugot krāsu vijas tik dažādās, kuras lejas varavīksnes loka strēlēs. Lielais koks (ozols) nu jau ir citāds. Savu vareno stāvu zemei piekļāvis, es uz mirkli savu plaukstu viņam pieliku un sajutu SILTU elpu no zemes kodola nākam. Jā, Zeme ELPO caur koku stumbriem varenajiem.

 

*** * ***



*** * ***



Baznīca



bez patosa

Novembris. Tāds pats kā bija pirms gadiem 80 un 150. Tāds pats kā būs pēc gadiem 250 un 30. Ar kailiem koku zariem un pelēkām debesīm virs galvas, kad acis lūkojas pēc Piena ceļa gaišās strēles. Es zinu, ka TUR baltas dvēseles baltus goda galdus klāj. Jo ir izturēta dzīve vienkāršā ar rudzu maizes donu zem pagalvja. Nostāvēt kailajos vējos ar uguni plaukstā var vien tā.  Citus varoņu darbus Dievs nepieprasa.

 

Dvēseļu putenis … tik balts apkārt tiek. Jūtu es cik viegli top elpot. Un viegli pieturēties pie savas ZEMES malas. Jā, zinu cik ļoti cilvēks ar cilvēku par vietu zem saules karot spēj. Ar zobiem un nagiem un vēl vairāk. Jā, zinu to, jo atmiņās manās joprojām sāp lode krūtīs ietriektā. Tas bija toreiz, pirms laba laika.

 

Iekuru guni savas mājas pavardā tagad. Maizi cepšu ar piedošanas vārdiem uz lūpām. Vakarā pie goda galda mēs visi VIENU maizes klaipu lauzīsim, ne ar nazi griezīsim. Un acu uguns sildīs, ne dedzinās. Visas reiz cirstās rētas un ložu atstātās pēdas aizvilksies cieti.

 

Es redzu CIK SKAISTI ļaudis pie goda galda nāk kopā maizi ēst.

 



*** * ***



Tāpēc, ka ...



*** * ***



*** * ***



*** * ***



*** * ***



Vārdā nosaukta "rasa"

Vēja pieskāriens lūpām. Saules glāsts matiem. Ir silti tik ļoti, ļoti. Kaut visas rožlapas sen ir nobirušas zemē. Krūms jau ziemu gaida. Tā ir jābūt. Viss ir savās zināmajās vietās. Arī es, arī es. Un Tev ir sava vieta pasaules plašajā telpā. Izbrienot cauri pelnu pelēkajām dūkstīm pret saules lēktu. To redzēt pirms laika nav ļauts. Kaut steigā soļi pret klints radzēm tiktu izbērti miljons asaru vērtībā. Tās nebūs samaksa saules lēktā savu sirdi uz plaukstas turot. Tu sadegsi pirms vēl sapratīsi savu klaidu. Neskaiti asaras savas un neliec citiem to dēļ sevi žēlot. Katram ir savs trauks jāpielāso pilns līdz malām tā, lai pāri līst. Tā, lai sāk ziedēt katram savējais prieks. Un tikai tad, saules lēktā sirdi turot uz plaukstas, Tu iespēsi DZĪVOT pāri laikiem. Sirdi saules starā iesienot. Kas tad cits vasaras rītos tā mirdz katra zāles stiebra galā, ja ne cilvēku siržu prieks. Vārdā nosaukta „rasa”. Tās nav asaras, ko debesis raud, ne lietus lāšu sveiciens vēl pirms lietus tūces vakaram nākot. Rasa ir prieks, kas reiz saules starā iesiets bij’ kādam cilvēkam vēl pirms mums.

 

Ir silti tik ļoti, ļoti… kaut rudens savu lakatu man ap pleciem liek. Pastiepjos mazliet pirkstu galos, lai vieglāk pie tā manējā saules stara piekļūt. Un tad jau drošu soli speru pret viļņa vistrauslāko galotni. Es zinu tas noturēs soļus manus … izgaistot…

 



Kalējam gan

Vai tas šis rudens bija vai tas, kurš aiznākušo gadu nāks. Tam nozīmes nava ne tik cik melns aiz naga. Bet tam, ko ieraudzīsim ar acīm skaidrām un sirdi jo jūtīgu, ka salnas nav ko bīties. Jo tā pasaulē jau izsenis iekārtots šis Laika rats. Aiz vasaras rudenim nākot bagātam tik ļoti, ka pūra lādes jaunas kalējam jākaļ gan no jauna ira. Bet mums? Smaidīt cik vien var, cik dvēsele to ļauj pasaulē katru rītu jaunas takas ejot.

 

*** * ***



Draugs, satiekamies?

Ir tik daudz ceļu, pa kuriem iet. Un tos iepazīt. Varētu viens otram mēs paiet garām, tā arī nekad nesastopoties. Bet mēs satiekamies! Īstajā laika un īstajā vietā. Tas ir īsts brīnums. Patiesi! Kā janvārī, pēc sniega kupenām kad lietus sāk māju logus mazgāt. Un jumtus, skursteņus. Saules stari žāvē, un gaiss tā atveldzē. Kāds izbrīnā acis rauc - tā nemēdz būt, tā nenotiek. Tā nevar, nevar būt! Redz, var gan būt. Janvāra kupenās lietus brien pēc sniegpulkstenītēm lūkot - vai jau ir…

Tā cilvēki satiekas, kaut sacīts tiek - tā nenotiek, nevar būt. Vai tas akmenī iecirsts: tev un man netikties nekad? Viens bērns mazs, otrs - vecis sirmu bārdu līdz zemei. Viens baltu ādas krāsu, otrs melnajā jūtas labi. Viens ir putns, otrs - zivs. Viens Mēnesim rados ticis, otrs Saulei tuvu stāv.

Gadalaiki rit pēc senām zīmēm. Kas ar ko pārī likts : ledus un sniegs, strauta čalas un tauriņa lidojums pirmais. Vai citādi maz var būt? Var, var būt gan! Kad brīnumam atvēlēts laiks savs, senās rakstu zīmēs tas teikts.

Ir tik daudz ceļu, pa kuriem iet. Un tos iepazīt. Varētu viens otram mēs paiet garām, tā arī nekad nesastopoties. Bet mēs satiekamies. Īstajā laikā un īstajā vietā. Tas nudien ir brīnums īsts.

Šis rīts un diena šī mums atkal jaunus brīnumus dāvās. Varbūt tas būs sniegpulkstenīša sveiciens, varbūt zīlīte pie loga klauvēs. Kas lai to zina. Jo lielākie brīnumi jau parasti ir sniegpulkstenīšu lielumā. Nevis kā mājas vai kuģi. Nedz arī baznīcu torņi vai automašīnas spožas. Lielākie brīnumi savā augumā visbiežāk ir mazi. Bet, kad mēs tos ieraugām, tie -  kā pasakās - vēršas par kaut ko citu. Un ķirbis pārtop karietē. Un kristāla kurpītes ir īstākas par īstām.

Tad nu, draugs, satiekamies – uz brīnumu takas! Kad? Kad vien vēlies. Kur? Kur vien vēlies. Varbūt uz tās takas, ko mēness izklājis virs pasaules. Šonakt. Varbūt.

Ieva Trimalniece „Zvaigznes plaukstā”, 2007 – 2010

Latgales kultūras centra izdevniecība, 2012
200 lpp. cietie vāki.
ISBN 978-9984-29-214-4

Par grāmatas iegādi jautāt man personīgi draugiem.lv vēstulē

Izsūtu pa pastu.

 

*** * ***



Rudens rietā...



*** * ***



*** * ***



*** * ***



Meklējot

Jā, katram ir SAVA dzīves pieredze jāiegūst. Par to mīlestību, kuru vārdos tik bieži izrunājam mēs katrs un par to, kuru izpaužam pret otru cilvēku darbībā. Retas būs tādas reizes, kad abas savienosies veselumā kā tās labi zināmās ābolu pusītes. Biežāk sastopama būs pirmā, gozējoties saulītē, otro pastumjot malā. Kāpēc gan tā? Kāpēc cilvēki tieši tā pieviļas, kaklā rūgto jūtot pēc tam? Katram SAVA atbilde būs. Kas pietrūka vai par daudz bija. Redze pievīla vai ausīm tika saldos vārdus vairāk mīlēt. Sirds juta varbūt, bet prāts liedza ticēt. Tik dažādi tas būs. Mīlestību meklējot ceriņa ziedā sīkā. 

 

Tik bieži pārdomāju šo nesakritību. Vārdos un darbos. Un tieši tā ir visvairāk žēl. Tā Laika, kuru meklējam vārdos, izkaisītos pasaulē. Bet pasniegt ūdens krūzi ir tik grūti.