Pilnās kupenās

Nē, es nekliegšu uz tā ielas stūra (kā pazīstamā dziesmā vārdi skan) : „Es Tevi mīlu”. Un veltīgi no manis saldu dzeju ir gaidīt. Par skūpstiem saules rietā zem ievu zariem. Es labāk istabu izslaucīšu. Un drēbes izmazgāšu. Ar rokām (man joprojām nav veļas mašīnas). Es labāk pēc malkas aiziešu (man joprojām nav gāzes vai elektrības plīts). Primitīvi dzīvoju? Starp vilkiem un aļņiem. Starp kokiem un apartu zemes strēli pie kaimiņu mājām. Pie dīķa zalkši dzīvo un mazliet tālāk arī odze (tā nav tiesa, ka abi kopā nav redzēti). Es zinu kur viņi dzīvo un neeju tur pēc bailēm (kuras arī man kā visiem cilvēkiem ir). Taču ja Tev būs drosme tos trīs (vai tas ir tik daudz?) kilometrus pie manis ciemos atnākt no autobusa pieturas, tad parādīšu kur mežā naktsvijoles aug. Uz bruģa tās velti Tu meklē, savu laiku tukšā izmetot. Kliedzot pēc vārdiem, kurus kāds Tev teiktu : „Es Tevi mīlu”. Gribi tos dzirdēt? Gribi tos just? Gribi tos redzēt?

Nāc, naktī vistumšākajā. Kad kājas ceļu nespēj atrast. Un visi tramvaji ir no sliedēm nogājuši. Pa ceļam (tas nekas, ka tumša nakts) palūkojies – vai ķirši jau zied? Man šķiet, ka pilnās kupenās.