Cilvēki vien esam

Cilvēki vien esam. Tik dažādi. Bagāti ar saviem darbiem un domām. Kāds labāks vai sliktāks? Taču nē. Citādāks. Cilvēks tāds pats kā es. Kā Tu. Varbūt tik dažu reizi nobijies no sava spēka, nespēkā dzīvojot kā nu spēj, prot vai grib. Nezinot no kurienes spēks tiek ik mirkli dots. Viens saka, ka no Saules, otrs – no Dieva. Es saku no MĪLESTĪBAS. No pirmavota, kurš ūdenī, ugunī un zemē dzīvo. To just varu ik brīdi. Kad acis katru rītu atveru, no nakts sapņiem citās galaktikās pabijusi.

Rīt snigs sniegs. Es jau vakar to redzēju. Pat jutu uz vaigiem saviem mīkstās pūkas. Parīt es velšu sniega vīrus. Aizparīt …

… mēs dzersim tēju siltu. Cilvēki vien esam, nosalušām rokām. Sirds? To turēt karstu ir jāspēj ik mirkli garu vai īsu. Cik mums katram ir dots šajā pasaulē dzīvot. Sargājot MĪLESTĪBAS skaisto stāvu. SEKOJOT VIŅAI pat ziemas sniegos un salā.

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56799696

*** * ***



Var sev lejupielādēt

Var sev lejupielādēt

Foto/datorsalikumi/Ieva Trimalniece:

http://failiem.lv/u/dinguad

 

 



*** * ***



no domas VIENAS

 

vakar 23:08

137 skatījumi

Ieva Trimalniece

Ja vien cilvēks spētu redzēt LAIKU! Cik daudz kas taptu mazs un sīks. Un lielais atvērtots kā rozes zieds. Taču cilvēks par agru, vēl par agru to rozi vaļā plēš. Tad lai paliek tā, tieši tā. Laiku pulkstenī redzot kā vienīgo dzīves vērpēju. Nesteidz, par agru Tev JAUNU pasauli radīt. No domas VIENAS.Tevī domu spiets nebeidz dejot bezprāta deju.Ļauj Saulei rietēt šovakar...

 



Kārlis Skalbe

„Izkopjot nacionālo GARU* - cik stiprs būs šis gars, tik stipra un DZĪVĪBAS* spējīga būs Latvija"
Kārlis Skalbe

*izcēlums mans (Ievas)



Pilnās kupenās

Nē, es nekliegšu uz tā ielas stūra (kā pazīstamā dziesmā vārdi skan) : „Es Tevi mīlu”. Un veltīgi no manis saldu dzeju ir gaidīt. Par skūpstiem saules rietā zem ievu zariem. Es labāk istabu izslaucīšu. Un drēbes izmazgāšu. Ar rokām (man joprojām nav veļas mašīnas). Es labāk pēc malkas aiziešu (man joprojām nav gāzes vai elektrības plīts). Primitīvi dzīvoju? Starp vilkiem un aļņiem. Starp kokiem un apartu zemes strēli pie kaimiņu mājām. Pie dīķa zalkši dzīvo un mazliet tālāk arī odze (tā nav tiesa, ka abi kopā nav redzēti). Es zinu kur viņi dzīvo un neeju tur pēc bailēm (kuras arī man kā visiem cilvēkiem ir). Taču ja Tev būs drosme tos trīs (vai tas ir tik daudz?) kilometrus pie manis ciemos atnākt no autobusa pieturas, tad parādīšu kur mežā naktsvijoles aug. Uz bruģa tās velti Tu meklē, savu laiku tukšā izmetot. Kliedzot pēc vārdiem, kurus kāds Tev teiktu : „Es Tevi mīlu”. Gribi tos dzirdēt? Gribi tos just? Gribi tos redzēt?

Nāc, naktī vistumšākajā. Kad kājas ceļu nespēj atrast. Un visi tramvaji ir no sliedēm nogājuši. Pa ceļam (tas nekas, ka tumša nakts) palūkojies – vai ķirši jau zied? Man šķiet, ka pilnās kupenās.