Es taču esmu…

Šajās klusajās dienās var sev ko vēlēties vairāk par parasto „es vēlos”. Jo atkal starp pulksteņu divām strēlēm LAIKS vairāk tiek dots par parasto „ir laiks”. Jo atkal kas vairāk tiek dots par parasto „es redzu”, „es jūtu” un „es dzirdu”. Ir tādas dienas un ir tādas naktis, kad pasaulei kādas durvis veras uz augstāku esību. Par kuru cilvēki saka – „es Ticu”. Jā, es ticu - tik viegli šie vārdi skan no lūpām manām. Taču vēl vieglāk ir iet virs viļņu galotnēm. Mani soļi ir vien gaismas pēdas uz ūdens spoguļa, ko ar acīm redzēt var. Manas domas ir vien vēja pieskāriens Tavai pierei, ko jūti lietus lāsē vienā. Vēlies gaismu redzēt vaigā? Vēlies mani rokām savām skaut?

 Tad pieskaries debesīm zilām. Ir tik viegli pieskarties debesīm uz zemes droši stāvot.  Ar pirkstu galiem pieskarties un sajust mākoņus savās plaukstās. Nav tāda – to nevar, to liegts cilvēkam piedzīvot. Kad LAIKS starp pulksteņu strēlēm ir vairāk kā to redzēt var, tad iespējams ir viss, ko vien iedomā. Ja tomēr tam netici (tā var būt, kad dzīvo pulksteņa rāmī), tad raugi kā virs ūdens spoguļa mani soļi skrej vēja pilnā dienā. Es taču esmu. Un koku lapās es esmu. Saules pilnās dienās. Un reizēm istabās caur logiem ielūkojos. Es taču esmu, kad Tu savai sejai plaukstu vēlies priekšā likt, jo par daudz esmu Tev acīs ielūkojusies. Es taču esmu…

Un atkal jau tiek DOTS LAIKS GAISMU cilvēka acīm redzēt. 

Tici un tas tiek dots!

 

bet acīs lūkojies...

Mums katram ir savs satikšanās un šķiršanās stāsts. Šajā dzīvē un tajās citās - pirms šīs. Reizēm to visu var redzēt, just un izmisumā sāpēt. Par savu nespēku, par vājumu, par cerības izplēnēšanu. Tad atkal seko satikšanās. Tikai uz mirkli otram acīs ielūkojoties. Lai ir spēks tālāk iet. Pa savu ceļu kuru tik un tā uz Zemes šīs mēs ejam vieni, pat ja otrs blakus istabā dzīvo. Tā īstā satikšanās ir aiz Debesu vārtiem otrā pusē, kurā ļaudis baltā gaismā DZĪVO. Šajā pusē mēs vien meklējam ceļa zīmes un klusumā veldzi smeļam. Vārdi bieži melo un aizved sāņu ceļos. Ne vārdos klausies, bet acīs lūkojies…
                                                                                                                    3. marts 19:19



Un atkal ir svētdiena

Un atkal ir svētdiena, diena kurā tiek dota iespēja pabūt divatā ar sevi. Nepieliekot punktu aizgājušai darba nedēļai. Un neuzstādot sev augstus mērķus nākošai nedēļai. Svētdiena ir rokturis dzīves durvīs. Es uzlieku plaukstu uz tā un vēl mirkli pakavējos. Es neko nezinu ne par vakardienu, ne par rītdienu. Vai man pietiks spēka tās atvērt? Vai mani nepaņems savā varā manas vājības? Vai esmu gatava rītdienai?

Svētdiena ir ŠIS APSTĀŠANĀS mirklis, tik īss un reizē mana mūža garš...

Drosme ... atslēga daudzām durvīm, ļoti daudzām. Dzīvei pašai, lai to DZĪVOTU drosme ir kā atslēga, kā rokturis. Durvis, kuras pašas atveras un pašas aizveras. Kad esam gatavi ...

 

Dienas...

... šajā pavasarī ir kā jau katrā citā pavasarī. Ar dzidri zilām debesīm man virs galvas. Un zem kājām brūnas zemes garozas. Kā rupjai maizei. Manas acis meklē pirmo tauriņu un pirmās māllēpes. Vēl nav mazās dzeltanās puķītes. Pie manis nav. Citur gan jau ir. Latvija nav tik maza. Zinu to it labi. Jo reizēm es paceļos spārnos un vēroju zemi no debesu zilajām tālēm. Nē, tā nav metafora. Par maniem spārniem. Vienkārši cilvēka acs citādi redz pasauli, kad uz zemes stāv ar abām kājām. Tad horizonts ir strīpiņa kaut kur zemes malā. Un vertikāle ir koka stumbs vai baznīcas torņa smaile. Aplis ir saules disks vai siera ritulis Saulgriežos. Bet man patīk pasauli vērot no cita skatu punkta. Reizēm no augšas un reizēm sev zem kājām visu zemeslodi redzot. Ja, visu.
Dienas šajā pavasarī ir kā jau katrā citā pavasarī. Ar smeldzi par aizgājušo ziemu un ilgām pēc tās, kura vēl tikai nāks. Jā, ziema ir manu ilgu zeme. Kad varu lidot katru dienu. Un katrā nākošajā dienā varu cerības cilvēku acīs aizdegt. Cilvēki gaida saules siltos glāstus, kuri tikai pavasarī atmodina sirds dārzus. Ziemas dienas esot aukstas, tā stāsta. Nezinu to, varbūt kādu dienu to uzzināšu. Varbūt jā un varbūt nē. Es citādi redzu Dieva nākšanu pasaulē. Ne svētku dienās un ne brīvdienās.
                                                                                                              Dienas šajā gadā citādas būs.



Smaidot...



Marts