... ar vēlmi klusu, klusu

Mums katram viss IR pa īstam. Gan nomiršana, gan piedzimšana no jauna, miesā un garā. Gan nodevība kādu pa īstam sasniedz ar zobenu asu tieši sirdī. Lai citā laikā viens otram piedošanu lūdzot mēs mācītos brūnā zāles klaidā ziedu asnus ieraudzīt. Tie vēl tikai būs, tikai ziedēs kaut kad. Un tik un tā zieda asns zemē jau IR pa īstam. Mīlestība? Klusi sirdī gaida savu atklāšanu. Naktī, kad zvaigznes jau ir nodzisušas un nav nevienas vairs acīm redzamās gaismas strēles. Taču tās IR. Mūsu aizvērtajās acīs, kad visu spējam ieraudzīt pa īstam.

Saule aust katru mīļu dienu pa īstam un vakaros riet pa īstam. Vētras pa īstam augļu pilnas ābeles lauž. Un pa īstam par ābeli to raudam mēs. Lūdzot saudzēt, lūdzot par sevi un mīļajiem.

Laiks? Kāds to smilšu pulkstenī ieslēdz un skaita smilšu graudus. Cik liktenis man tos ir atvēlējis? Cits caur pirkstiem zemē iesēj tukšu ziedu sēklas, gaidot kaut ko kaut kad uzziedam. Bet es lēnām soli speru uz laipas, kuras nemaz nav. Pāri upei, kura vakar ledus vižņus mīlēja vairāk par visu. Es speru savus soļus pa īstam, kaut laipas … nav, nemaz. Vien jaušu kad un kur Saule savus starus vīs pār pīpeņu pļavām, līdz apvārsnim tālam, tālam.

Viss, it viss mūsu pasaulē, kuru ik brīdi paši radām no jauna IR pa īstam. Pēc ziemas garās sniegpulksteņu “labrīt” un pirmās rudens salnas. Atzīšanās mīlestībā un nodevības asais zobens tieši sirdī. Un piedošanas garais ceļš, kalnā augstā kāpjot. Sāpes savas vienu pēc otras pret debesīm atlaižot. Baltās dūjās pārvēršot. Mīlestību atklājot. Kad IR laiks pienācis tam notikt. Ne sprīdi par ātru un ne smilšu graudu par vēlu. Īstajā laikā.

Vai jau ir tas īstais laiks? Jā, ir. Pa īstam. Zvaigznes debesīs jau ir nodzisušas. Lai to vietā jaunās galaktikās mēs spētu citas zvaigznes aizdedzināt. Ar vienu acu skatu, ar vēlmi savu klusu, klusu.



Mēs? Domāju ...

Marts. Sniega mēnesis. Tā es to biežāk esmu piedzīvojusi. Un gaisā CITAS strāvas jutusi. TĀS NAV vārdā nosaucamas, vien jūtamas. Ar ādu. Tā it kā pasaule būtu ne ar acīm redzama, bet pavisam citādi. CITĀDI. Tā it kā TAS būtu tas brīdis, kad Dievs pasauli radīja. Mēs? Domāju ...

Mēs vairāk, biežāk  Dieva radīto pasauli noliedzam. Tās vietā konstruējam paši savu greizo spoguļu karaļvalsti “tev būs un tev nebūs”. Vairāk, biežāk baiļu vadīti savus ceļus lokām izdomāta troņa priekšā, kurš patiesībā ir tukšs. Dievs? Maizi cep. Pasauli rada NO JAUNA. Atkal un atkal. Kurš sviedrus no viņa pieres savā nēzdogā gribēs noslaucīt? Nepiesaucot vārdos “tev būs un tev nebūs”. Tik daudzi skaļi kliedz, taču klusuma priekšā nespēj patiesi savu sirdi vaļā vērt. Tā it kā justu, zinātu – vārdos ir tukšas zilbes un tukšas jūtas.  Izdomāts tronis.

Dievs? Maizi cep. No jauna. 

Caur puteņu miglām

Nesaki, ka nebija vērts. Caur sāpēm pret rītausmu iet, savus soļus neskaitot. Cik to ir? Cik to bija? Vai vēl būs? Ja gribi tos skaitīt, tad noteikti būs vēl. Nesaki, ka nebija vērts caur tumsu pret vakara blāzmu iet. Vai gaisma ir? Vai tā bija? Vai tā būs? Ja vēlies to jautāt, tad droši vēl tumsu redzi kā dienas ēnu, kura Tev tieši priekšā iet. Nesaki, ka nebija vērts vētrā sveces liesmas aicinājumu just sev tieši blakus. Vai ir? Vai bija? Vai būs kaut kur? Ja to jautāsi, tad savu sirdi dosi par dakti TAI svecei, kura lēnu, jo lēnu deg. Tava mūža garumā. Deg sāpot, ciešot un arvien klūpot pat smilts zīda ceļā.

Jā, klūpot pat smilts zīda ceļā. Tajā akmeņu nav ko vainot varētu. Un klints radzes nav, pret kurām plaukstas nobrāzt. Ir zīda ceļš klāts Tavu pēdu glāstam. Ir Saules zelta nītis Tavām acīm lūkot, un vēja dejas glāsmainas vaigiem Taviem. Un tikai mazliet, mazliet ilgu smeldzes. Pēc kā gan? Tieši pēc tām sāpēm, pēc tās tumsas un pēc tās vētras. Pasaulē šajā tieši tā cilvēks nonāk pie savas gaišās Mīlestības uguns, krūtīs savās.

Tieši tā. Caur puteņu miglām un pret vakara blāzmu ejot. Tā …

Ieviņa, dažus īsus acumirkļus atpakaļ.

Tik DZIDRI zilas

Tik DZIDRI zilas debesis. Atkal man pār galvu lēni slīd. Pretī pavasarim un jaunai vasarai. Pretī jauniem sapņiem … cilvēku dvēselēs, kuras Dievs no Laika  sākuma ir apveltījis ar ko skaistu, ar ko dievišķu. Cilvēki to ir nosaukuši vārdā kādā, kas tomēr, tomēr ir atblāzma vien no visas dailes, kuru Dievs cilvēkam deva. Deva, skaidri zinot, tieši TO cilvēki meklēs visvairāk un sauks visvairāk pasaulē plašajā. Tās DZIDRI zilās debesis un ne jau debesu tālēs, bet paši savās sirdīs meklēs. Maldīsies un sauks miglā, lietū, vētrā, saules pielietās pļavās. Savās mājās meklēs istabās, savu dārzu krāšņajos ziedos lūkosies. Un bieži tas būs tukšām acīm pasaulē lūkojoties. Un bieži tas būs otram cilvēkam acīs lūkojoties un tajā pašā brīdī melojot. To visu, visu Dievs jau no paša LAIKA sākuma  ir paredzējis katram no mums. Ceļu, kurš nav no punkta A līdz punktam B vai N, tas būtu par daudz banāli. Tas nav tāds ceļš, kura malās baltas rozes zied un zāle vīst reibinot prātu, dziņas. Biežāk tas būs ceļš uz Pompeju, jau zinot pilsētas likteni skaudro. Tad kāpēc tas tā? Meklēt, ejot līdz bezgalības beigām, kuras nemaz nav.

Tik DZIDRI zilas debesis, atkal pār galvu man slīd. Un ir labi pasaulē basām kājām iet, pa sniegu baltu un jau pēc mirkļa, aiz nākošā pagrieziena tieši sev priekšā ieraudzīt …

… pīnijas čiekuru. Tas stāv uz akmens plāksnes tā it kā nekā, nekā nebūtu bijis. Nav bijis pelnu un lavas, nav bijis sāpju un izmisuma līdz debesīm. Laiks nav taisne mūsu dzīvēs un tieši tāpēc visu, visu var ieraudzīt, ja dzidri zilajās debesīs lūkojas.  Bieži nekas nav cilvēkam jādara, vienkārši ir jālūkojas un jāierauga. Un kādā citā vietā, uz akmens cita balts begonijas zieds savas ziedlapas ir  atbalstījis. Mazliet ēnas pusē un mazliet saules pusē. Izrādās nekas šajā dzīves telpā nav jāmeklē. Dievs zināja ko dara, cilvēka dvēseli apveltot ar ko vairāk kā debesīm zilām tālēs zilajās. 

Jā, tas vārds “mīlestība” ir vien vārds ar jūtu smaržu saldu. Taču tikai vārds, kurš lūpās bieži izkūst kā jau katra smarža, salda vai rūgta. Saldo cilvēcīgi tik ļoti gribas sev paturēt. Rūgto tik ļoti cilvēcīgi gribas uz mūžiem no atmiņas dzēst. Tas IR cilvēcīgi! MĪLESTĪBA? To Dievs MŪŽĪGI cilvēka dvēselē ir licis kā uguns karstai liesmai degt. 

Balta, balta diena šodien

Mēs izejam CAURI Laika vārtiem. Gan Tu, gan es un sen jau vairs ne tādi kādi bijām, sen agrāk. Tad, toreiz Laikam sākoties pasaulē šajā. Vai Laiks tagad beidzas? Protams ne. Tas vienkārši top citāds. Un ik katrs cilvēks savā vietā stājas. Īstajā vietā. Kuram lemts maizi cept un kuram pienu zemē liet. Kādam baltas dūjas palaist pasaulē plašā, ar vēsti pašu svarīgāko. Kāds cits zemē sēklas kaisa jau sniega kupenās, nespēdams pavasari gaidīt. Piemirstot gan, ka sēklai ir cits laiks lemts ar zemi kopā sajaukties.

Šodien ir diena balta, balta. Sveču gaismā pielāsojusi līdz pašai apvāršņa tālākajai malai. Pastiep savu plaukstu un es Tev došu vienu gaismas lāsi. Taču apstājies pie tā ceļa pagrieziena, kurš vilina ar saldām smaržām. Redzu kā pie tā tuvāk nākot, Tava gaismas lāse sāk klusām, lēnām gaismu zaudēt. Palsa migla sāk Tavus plecus vairāk un vairāk skaut. Un dīvainas balsis sauc, aicina, vilina, māna pa šo ceļu tālāk doties. Kaut kur, kur Laiks top tik lēns un smags, ka Tavi soļi pazust var no pasaules kartes. Ne vairs tos smilšu gālēs atrast varēs, ne kalnu grēdās augstajās. Ne akmens rakstu zīmēs, ne uguns dzīvajā elpā Tava elpa līdzās būs. Apstājies pie ceļa tā, kurā Tava gaismas lāse sāk lēnām, klusām dzist.

Balta, balta diena šodien pār pasaules telpu sāk gaismot, plūst, pieskaroties Taviem pleciem, acīm, plaukstām, pēdām. Gaiss viegli, viegli viļņus met. Vieglāk par vēja nopūtu un vieglāk par sniega pārslas pieskaršanos zemei. Tava GAISMAS lāse plaukstā sāk mirdzēt, starot, lāsmot, aicināt, saukt. Doties CAURI Laika vārtiem. Nu ir laiks! Īstais laiks. Dodies…

Ieviņa, 21. - 23.decembris, naktīs ieklausoties pasaules elpā.

 

 

*** *** ***



Saruna sveču gaismā par dzīvi

Ojārs Vācietis

Pie sveces
mēs iekrītam savā
dvēselē
un spīdam
no turienes

*** *** ***
Kāda brīnumaina vara SARUNAI dota! Iepazīties ar DVĒSELI. Savu un pasaules. Un arī padalīties ar savas dvēseles bagāto pūru. Ko Tev nozīmē mīlestība? Kas tā ir Tev? Ko Tu domā par draudzību? Vai nodevībai ir vieta pasaulē šajā? Vai piedot ir viegli? Tik daudz jautājumu par cilvēkam nozīmīgām lietām. Nē, ne par mantām sarunā viens otram ar savu bagātību dalāmies, bet tieši ar garīgām vērtībām.  

Sarunas. Domāju par tām. Cik dažādas tās ir un var būt. Ir tādas, kuras ir piesātinātas ar visu iespējamo gara bagātību. Ir tādas, kuras ir caurākas par kartupeļu skalojamo drāšu kurvi. Abu veidu sarunās tie paši vārdi tiek lietoti. Tie paši burti pierakstīti, uz papīra. Bet rezultāts tik atšķirīgs. Tad kur gan ir tas noslēpums? Kā to atklāt? Un nesamulst tieši no sevis teiktā sarunā ar citiem. Jo katra dzīves pieredze ir neatkārtojama, tajā nav nepareizo atbilžu. It visas atbildes ir pareizas. Pat ja viens teiktu, ka piedot ir viegli un otrs teiktu, ka grūti, neiespējami. Katram cilvēkam viņa atbilde ir pareiza. Par mīlestību, par nodevību, par prieku, par sāpēm, par … 

Es vēlos sarunāties. Ar saviem draugiem un draugu draugiem. Aplī esot, tā lai visi esam kopā un kāds nepaliktu malā, neievērots. Vidū mums lai sveces GAISMO. Lai tās mums palīdz viens otram tuvākiem tapt. Garā tuvākiem, dvēselē tuvākiem un miesā tāpat tuvākiem. Jo mums katram ir ko otram pateikt sarunā atklājot savas dvēseles bagātības. Dzīves pieredzi, pārdomas un varbūt arī kādas šaubas, jo cilvēki vien esam.

Es Tevi, mans draugs,  gaidīšu …

Ieviņa.